Nesen rakstīju par to, ka, atgriežoties Latvijā no Grieķijas un Turcijas, jutos, ka atkal esmu mājās. Daži pēc tam teica: «Tavas mājas taču ir Jaunzēlandē. Vai neilgojies pēc radiem un draugiem?» Man bija grūti atbildēt.lasīt tālāk...

Iespējams, esat pamanījuši, ka pēdējā laikā «Zemgales Ziņām» neesmu rakstījis. Tas tāpēc, ka ilgāku laiku pavadīju, strādādams Turcijā un Grieķijā.lasīt tālāk...

Pēc šeit pavadītā gada šķiet, ka recesijai tik drīz beigu vēl nebūs. Skumji ir tas, ka valdībai pašlaik pilnībā trūkst ideju un redzējuma, kur rast papildu ienākumus valsts budžetā. Manuprāt, viena no jomām, kurā Latvija krietni atpaliek no saviem Eiropas kaimiņiem, ir lauksaimniecība. Nākamajai valdībai šim sektoram būtu jāpievērš daudz lielāka uzmanība un ieguldījums tajā jāuztver kā nopietna ilgtermiņa investīcija.lasīt tālāk...

Nesen nopratis, ka viņa dēls nopietni apsver iespēju palikt Latvijā, mans tēvs nolēma atbraukt šurp. Viņš vēlējās pats ieraudzīt to, kas mani šajā valstī tik ļoti saista.lasīt tālāk...

Vasarai pieņemoties spēkā, arvien mazāk laika gribas pavadīt pie televizora. Tā kā manas latviešu valodas zināšanas kļūst labākas, daudz skatos latviešu televīzijas.lasīt tālāk...

Joprojām skaidri atceros dienu, kad Daugavpilī pirmoreiz devos uz skolu. Būdams no valsts, kurā pastāv savdabīgs ieradums sveicināt visus, ko sastop ceļā, vai tas būtu paziņa vai pilnīgs svešinieks, jutu pienākumu pasveicināt arī dārzā stāvošo «babušku», kurai sanāca iet garām. Sakopojis drosmi un piedomājot pie savas krievu valodas izrunas, skaļi teicu: labrīt! Atbildes vietā viņa nobēra, kā vēlāk, uzlabojoties manai krievu valodai, noskaidroju, – virkni lamuvārdu. Piedevām sievietes mazais šunelis iekoda man potītē. Morāle: jaunzēlandieši laikam ir vienīgie dīvaiņi, kas sveicina ceļā sastaptos cilvēkus.lasīt tālāk...

Pirms dažām nedēļām rakstīju par lietām, kas Latvijas nepazinējiem vismaz sākumā varētu šķist savdabīgas. Raksts parādījās arī citā interneta lapā, un šeit dzīvojošie ārzemnieki minēja vēl dažas īpatnības, kuras, šeit ierodoties, viņus pārsteidza.lasīt tālāk...

Daži lasītāji droši vien atceras vienu no maniem nesenajiem rakstiem par interesantiem novērojumiem Latvijā. Kad biju to uzrakstījis, sapratu, ka neesmu pieskāries vienai no savdabīgākajām lietām – kā latvieši ar valodas palīdzību izpauž dusmas. Krievu vārdu lietošana latviešu valodā, iespējams, ir viena no nozīmīgākajām padomju laika paliekām.lasīt tālāk...

Amerikas Savienotajās valstīs, lai izvairītos no pārpratumiem, lielās pilsētās ielām piešķir numurus. Jaunzēlandē tās mēdz nosaukt pamatiedzīvotāju maoru vai arī mūsu mātes zemes Anglijas karaļnama pārstāvju vārdos. Savukārt Latvijā ielām ir rakstnieku vārdi. Kāpēc tieši viņiem tiek tāds gods?lasīt tālāk...

Latvija ir neparasti droša vieta dzīvošanai, ja runa ir par dabas noteikto kārtību. Cik zinu, Baltijas jūrā neveidojas cunami, zemestrīces ir liels retums un arī vulkānu izvirdumu nav. Tāpēc, sākoties kam līdzīgam dabas stihijai, nav brīnums, ka cilvēki rīkojas mazliet neparasti. Tā tas notika arī pagājušonedēļ Jelgavā.lasīt tālāk...