Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Aigars Meri - akadēmiski ar džeza piesitienu 4

Aigars Meri ar Jelgavas mūziķiem un viesiem 14.novembrī aicina uz brīvdienu koncertu kultūras namā, saistībā ar ko arī tapa šī intervija ar diriģentu Aigaru Meri, kurš līdztekus galvenā kormeistara un vairāku iestudējumu diriģenta ikdienas pienākumiem Latvijas Nacionālajā operā vada arī korus «Zemgale», «Vanema» un Jelgavas kamerorķestri.

«Katru gadu sākam strādāt septembrī, un novembrī mums iecerēts pirmais atskaites punkts. Skarsim arī valsts svētku tematiku, bet šoreiz gribējās uzsvērt, ka mūzika skanēs brīvdienā,» Jelgavas kultūras namā 14.novembrī paredzēto koncertu raksturoja tā mākslinieciskais vadītājs.Kādi darbi izvēlēti sestdienas koncerta programmai? Koncerta abas daļas pat zināmā mērā kontrastēs. Pirmajā skanēs Ģederta Ramana (1927 – 1999, komponists dzimis Jelgavā – red.) Koncerts saksofonam, stīgu orķestrim, klavierēm un timpāniem. Tas ir pirmais piemērs latviešu mūzikā, kur akadēmiskais koncerta žanrs tiek apvienots ar džezu. Ja padomājam, ka skaņdarbs radās 1962. gadā bijušajā PSRS, kur džezs....Kas šodien spēlē džezu, rīt nodos dzimteni!Apmēram tā. Katrā ziņā Ģ.Ramana koncerts bija ļoti novatorisks. Jau pati saksofona kā soloinstrumenta izvēle ir tiem laikiem visnotaļ drosmīga. Sestdien Jelgavā saksofonu spēlēs Renārs Lācis, kurš ir Latvijas džeza pasaulē atzīta autoritāte un ikdienā muzicē orķestros «City Big Band» un «Silvesteri Orkesteri». Pie klavierēm būs Elizabete Šīrante.Vēl pirmajā daļā atskaņosim Pētera Butāna divertismentu vijolei un kamerorķestrim, kas tā arī saucas – «Brīvdienu mūzika». Skaņdarbs tapis pirms pāris gadiem kā speciāls pasūtījums mūsdienu mūzikas festivālam «Arēna». Tomēr «Arēnas» kontekstā, kur vairāk esam paraduši dzirdēt eksperimentālu (nesagatavotam klausītajam ne vienmēr tīkamu – red.) mūziku, P.Butāna darbs ir visai netipisks. Vārdu «divertisments» parasti saistām ar Mocartu, bet «Brīvdienu mūzikā» skan populāri Latīņamerikas deju ritmi, izmantotas speciālas perkusijas (marakass, chokallo, kongas). Tāpēc atskaņojumā iesaistījām Jelgavas bigbendu un tā vadītāju Raiti Ašmani, kurš pats arī būs pie perkusijām. Vijoles solo atskaņos Svetlana Okuņa. P.Butāna divertisments un Ģ.Ramana Koncerts saksofonam programmas pirmajā daļā veidos savdabīgu akadēmisku formu un džeza ritmu kokteili.Pēc kokteiļa varam sagaidīt ko programmatisku?Otrajā daļā – P.Butāna simfoniskā kolāža «Pūt, vējiņi». Skaņdarba pamatā spilgtais Ojāra Vācieša tāda paša nosaukuma dzejolis (sarakstīts 1968. gadā, bet publicēts, turklāt nepilnīgi, tikai pēc desmit gadiem krājumā «Antracīts» – red.). P.Butāns veidojis tādu kā muzikālu parafrāzi, izmantojot dažādu komponistu un latviešu tautas mūzikas citātus. Var saklausīt gan pazīstamās dziesmas «Pūt, vējiņi» neapdarināto folkloras versiju, gan orķestrim pārinstrumentētu Lūcijas Garūtas kantāti «Dievs, tava zeme deg». Izmantota Jāņa Mediņa «Daina», iekļauti pat motīvi no Rodiona Ščedrina «Annas Kareņinas» un Dmitrija Šostakoviča Septītās simfonijas. Sen neviens latviešu komponists nebija rakstījis tādam personāžam kā teicējs, un prieks, ka uz Jelgavas iestudējumu izdevās «sarunāt» aktieri Jāni Paukštello. Protams, dziedās koris (Jelgavas «Zemgale» un Tukuma «Vanema»), būs arī ļoti labs solists – Jānis Apeinis. Paredzu, ka viņu sagaida pasaules karjera, tāpēc jāsteidz izmantot laiks, kamēr dziedātājs vēl pieejams tepat Latvijā.Esmu ļoti priecīgs, ka šajā projektā piedalās arī Jelgavas folkloras kopa «Dimzēns». Skaņdarbs (P.Butāna «Pūt, vējiņi» – red.) ir spīta un drastiskuma pilns. Mēs dažkārt baidāmies savu domu izteikt līdz galam, smalkjūtīgi un taktiski cenšamies šo to noklusēt, bet šajā gadījumā trāpīts tieši mērķī.Jelgavā būs otrais atskaņojums, pirms gada to Lielajā ģildē pirmatskaņoja Sigvards Kļava un «Sinfonietta Rīga».Šogad Jelgavas kamerorķestris, bigbends, «Dimzēns», protams, arī viesi, bet galvenokārt izmantoti vietējie spēki. Un tas nebūt nav pirmais Jūsu atskaņotais lielas formas uzvedums Jelgavā, varam atcerēties kaut vai Latvijas deviņdesmitgadei veltīto svētku koncertu pērn, vēl agrāk Līgas Celmas «Paldies, saule», Imanta Kalniņa «Dzejnieks un nāra», Jāņa Lūsēna «Mistērija par sapni un mīlestību», Zigmara Liepiņa «Lāčplēsis»…   Lielos iestudējumus mēģinu uzvest trīs četras reizes gadā. Kad sāku strādāt Jelgavā ar kori «Zemgale», te bija ļoti laba kultūras inspektore – Ingrīda Vilkārse (tagad strādā Kultūras ministrijā). Tieši viņa arī ierādīja ceļu, kā īstenot lielus projektus. Sākumā biju «ļooti» jauns un nesapratu, kā īsti šos pieprasījumus noformēt. Man viss bija skaidrs tāpat – vajag, un viss, ko te vēl uz A4 lapām rakstīt… Galu galā ar I.Vilkārses padomu dabūjām kultūrkapitāla fonda atbalstu, daudz palīdzēja aģentūra «Kultūra». Ne mazāk svarīgi arī tas, ka Jelgavā ir pietiekamas tehniskās iespējas. Tagad daudzās pilsētās sacelti ambiciozi kultūras centri, bet kaut kā vienalga pietrūkst – vai nu nav orķestra bedres, vai videoprojektora, vai kaut kas nav kārtībā ar apskaņošanu. Neteikšu, ka esmu sajūsmā par Jelgavas lielās zāles akustiku, bet ir mūsdienīgas apskaņošanas iespējas un pretimnākoša kultūras nama vadība.Pirmais lielais projekts, ko Jelgavā īstenojām, bija Imanta Kalniņa «Rīta cēliens» (2003.gadā). No pirmās reizes arī viss sākās. Tas ir tāpat kā ar skatuvi – ja vienreiz esi uz tās bijis, gribas vēl un vēl… Pēc «Rīta cēliena» sekoja Karla Orfa «Carmina Burana», tad Rihards Dubra, citi, nu jau pat grūti visus atcerēties. Jā, Andra Dzenīša «Pavasara rits» – tas vispār bija tāds ekstrēms piedzīvojums, bet nekas, iznāca tīri jauki.Sākumā tātad bija darbs ar kori «Zemgale»?Tā bija, bet paralēli «Zemgalei» Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā studēju orķestra diriģēšanu. Radās ambīcijas pamēģināt kaut ko ar orķestri. Sapratu, ka tāpat vien man gatavu kolektīvu neviens diriģēt nedos. Orķestris jānopērk, tātad vajag naudu. Lai to dabūtu, jāraksta projekti, pēc tam vēl jāiet un jārunā. Tā es galu galā tiku pie sava orķestra.Jūs domājat Jelgavas kamerorķestri?Jā. Toreiz Jelgavas Mūzikas vidusskolā direktora pienākumus pildīja Dina Tauriņa, un viņa reiz izteicās, ka mācību orķestrī ir pietiekami daudz spējīgu stīgu nodaļas audzēkņu, varbūt ir vērts pamēģināt. Ķēros klāt ar lielu vērienu. Pirmais «gabals», ko spēlējām, bija Jāņa Ivanova XIV simfonija (tālāk par pirmo daļu gan netikām). Visādi mums gājis, bet īstenoto projektu regularitāte liecina, ka tāds Jelgavas kamerorķestris ir un reāli spēlē. Sastāvs, protams, mainās, bet prieks, ka ne viens vien, Mūzikas vidusskolu beidzis, tagad muzicē, piemēram, Mūzikas akadēmijas orķestrī.Atceros, kad pirmajā darbības nedēļā vajadzēja iesniegt orķestra repertuāra plānu, vienkārši aizgāju uz bibliotēku, skatīju notis un uzrakstīju plānu pēc principa «šo varētu, to varētu, vēl šo te…». Ja man pirms gadiem pieciem kāds būtu teicis, ka šie projekti izdosies, iespējams, neticētu.Vai ir ieceres arī nākamajam lielajam projektam?Uz Lieldienām plānojam Jozefa Haidna oratoriju «Septiņi vārdi pie krusta», padomā arī Henrika Mikolaja Gurecka Trešā simfonija, bet sezonu ļoti gribētu noslēgt ar Imanta Kalniņa Ceturto simfoniju.

Pievieno komentāru

Komentāri 4

Pepijjja

ui, koris takš ir tikai instruments, kas skan fona'...bet es ar gribēju būt redzama ;P

pirms 8 gadiem, 2009.12.15 21:25

Citas ziņas