Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Aigars Ziediņš: «Cilvēkam dota tikai viena iespēja dzīvot»

«Varam aprunāties, taču, ja būs trauksme, neņemiet ļaunā – man būs jāskrien,» pieklājīgi paskaidro ugunsdzēsējs Aigars Ziediņš, kurš savulaik beidzis LLU Ekonomikas fakultāti uzņēmējdarbības specialitātē.

Aigara ikdiena ar glābšanas darbiem saistīta jau 20 gadu, bet viņš pats atzīst, ka joprojām ar katru trauksmes paziņojumu sirds dauzoties kā negudra – gluži kā pirmajā reizē. Dzīvespriecīgs, atvērts un atbildīgs – tā svētenieku Aigaru raksturo kolēģi un draugi, raksta «Zemgales Ziņas». Savulaik, kad pienācis laiks iet armijā, Aigars varējis izvēlēties, aut zābakus vai doties alternatīvajā dienestā, strādājot policijā, par sanitāru slimnīcā vai ugunsdzēsēju. «Atceros, tolaik par ugunsdzēsēja darbu pat  nebiju aizdomājies. Sāku prātot, ka tas varētu būt interesanti un tuvu mājām. Tā arī pieteicos un nenožēloju,» atzīst Aigars.Trīs mēnešu apmācība Rīgā, un Aigara gaitas ugunsdzēsēju rindās bija sākušās. Viņa centība un interese par darbu vainagojās ar rezultātu – sācis kā ierindas darbinieks, tagad Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Zemgales reģionālās brigādes Jelgavas daļas vada komandiera amatā. Šogad, atzīmējot Latvijas valsts dzimšanas dienu, Aigars Ziediņš par priekšzīmīgu dienesta pienākumu pildīšanu saņēma apbalvojumu, bet pirms septiņiem gadiem ugunsdzēsējam tika piešķirta Jelgavas Goda zīme.Viņš atzīst, ka darbs patiesu gandarījumu sniedz, ja kādu izdevies izglābt no nāves briesmām vai novērst ļaunumu, visbiežāk glābējiem gan nākas sastapties ar cilvēku nevērību, ļaunprātību, pārgalvību. «Ne jau lielie ugunsgrēki ir tie sarežģītākie un bīstamākie, kādreiz pietiek ar aizdegšanos dzīvoklī, kurā atrodas gāzes balons. Tad tu saproti, ka sekas var būt neprognozējamas, bet par to nav laika domāt – mums jādara savs darbs.»«Bieži gadās, ka cilvēki aiziet bojā, vienkārši nosmokot, gulēdami savās gultās. Tāpēc visus savus draugus, radus un paziņas esmu apdāvinājis ar dūmu detektoriem. To vajadzību cilvēki pietiekami nenovērtē, bet vairākkārt esmu bijis liecinieks, ka šīs ikdienā it kā nebūtiskās lietiņas izglābj cilvēkam dzīvību. Tāpēc iesaku katram par to aizdomāties un Ziemassvētkos saviem tuviniekiem, kuriem detektora vēl nav, to uzdāvināt. Cilvēkam dota tikai viena iespēja dzīvot, tāpēc tā jāizmanto kā viena brīnišķīga diena,» pauž vada komandieris.«Pēc kārtīga cīniņa ar uguni esam izsviedrējušies līdz pēdējai vīlītei, domāju, ne mazāk kā hokejisti pēc spraiga mača. Darbs ir arī psiholoģiski smags, īpaši, ja cilvēki zaudē visu iedzīvi vai pašu dārgāko – dzīvību,» stāsta sarunas biedrs un pēc ieilgušas pauzes atzīst, ka savam 16 gadu vecajam dēlam Emīlam, visticamāk, ieteiktu apgūt mazāk bīstamu profesiju.Darbā netrūkstot kuriozu un jautru brīžu. «Klasiskākais piemērs ir durvju «aizkrišana», kad pensionāres dzīvoklī aizmirsušas atslēgas, vai mazuļi savas mammas iespundē uz balkona ziemas salā. Esam glābuši dažādus radījumus, tajā skaitā govis. Kādai kundzītei bija aizbēdzis papagailis un uzsēdies augstu kokā. Saimniece putnam devusies pakaļ saviem spēkiem un tā arī palikusi kokā, nevarēdama nokāpt. Tā nu mums tante ar visu papagaili bija jāceļ nost. Uz izsaukumiem, kur kaķi tup koku galotnēs vairs nebraucam, jo cik nav gadījies – tiklīdz minci noceļam, tā šis momentā uzšaujas blakus kokā. Jautrība beidzas, kur sākas cīniņš par dzīvību,» noteic Aigars Ziediņš. Plašāk - «Zemgales Ziņu» 12.decembra numurā.

Pievieno komentāru

Citas ziņas