Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ar atspērienu regbija laukumā 3

«Vai zini, ka pirms dažām dienām spēcīga zemestrīce pabīdījusi Jaunzēlandes dienvidus par 30 centimetriem tuvāk Austrālijai?» jautāju jaunzēlandietim Džaredam Grelletam. Viņš vispirms izbrīnā iepleš acis un tad nosmej: «Labāk būtu attālinājusi!»

«Tas, protams, joks,» puisis papildina pēc mirkļa. «No anekdošu sērijas, kādām mēs apmaināmies ar kaimiņiem igauņiem,» skaidrības labad piebilst uz tikšanos ar jaunzēlandieti Džaredu līdzi atnākušais jelgavnieks Dāvis Jansons, kas šajā valstī pavadījis sešus gadus un sarunā palīdzēs mums labāk saprasties.Kraistčērčas universitātes komunikāciju un krievu valodas bakalaura studiju absolvents Džareds Grellets tobrīd ir jau nedēļu Latvijā, un teju pārdesmit tūkstošu kilometru attālums līdz Jaunzēlandei pat 7,8 ballu zemestrīces nopietnību acīmredzot ļauj paturēt joka līmenī, tomēr atgādina par mājām. «Jāpiezvana tēvam, ka man šeit viss kārtībā,» viņš ieminas.Izvēle starp Bolīviju un LatvijuKad Džareds pēc augstskolas pavēstījis, ka dosies apskatīt pasauli un noskaidrot, kur var likt lietā savu krievu valodu, tēvs gluži sajūsmā neesot bijis, taču sevišķus iebildumus necēlis. «Pie mums tā ir ierasta lieta. Lielākoties gan jaunieši brauc uz angliski runājošo valstīm - Austrāliju, ASV, Lielbritāniju. Bet man gribējās uz austrumu pusi.»Izrādās, šai vēlmei ir priekšvēsture, kas mērāma sešu gadu garumā.«Tolaik mācījos vidusskolā un iesaistījos starptautiskajā skolēnu apmaiņā. «American Field Service» - tā saucas programma, ar kuras starpniecību ap 20 cilvēku ik gadu izmanto iespēju mācīties kādā citā valstī. Piedāvājumā bija kādas 120 valstis, un es atlasīju divas, par kurām neko nebiju dzirdējis, - Bolīviju un Latviju. Ka man kritīs Latvija, to noteica programmas darbinieki.»Zvērīgs aukstums un melnā pirtsMīnus 32 grādi un māja, kur nav dušas, bet sestdienās jāiet pirtī, - tie bija pirmie pārsteigumi jaunzēlandietim, kas 2003.gada ziemā nonāca Daugavpils Raiņa vidusskolā un apmetās krievu ģimenē. «Pēc pirmās nedēļas domāju - ko es te daru?» emocijas neierastajos apstākļos vēl sakāpinājis pēc Jaunzēlandes klimatiskajiem kritērijiem «šausmīgais» aukstums. Taču bija vien jāpapildina drēbju kārta un jāiet skolā.«Skolēni, cik sapratu, kāda puse bija latvieši, puse krievi. Tā kā nebija nekādu iepriekšēju zināšanu, sākumā nevarēju lāga saprast, vai stundās tiek runāts latviski vai krieviski. Sēdēju aizmugurē un darīju, ko varēju,» tagad viņš piedzīvoto atminas ar smaidu, taču neslēpj, ka bijis pamatīgi apjucis.«Stundas, kurās piedalīties, gan man nebija stingri noteiktas, un, kad nāca matemātika, kurā nepavisam nevarēju sekot, gāju pie citas klases uz sportu,» tā nu ārzemniekam sanācis sportot pārpārēm, taču, kā noskaidrojas vēlāk, tas nebūt nav sliktākais, kas ar vienu no regbija lielvalsts nākušu jaunieti var notikt.Arī pie mājas apstākļiem pamazām pierasts. «Ļoti jauki cilvēki, par viņiem varu teikt tikai vislabāko,» krievu ģimenes sirsnību novērtē Džareds, kad ir izsmējies, atcerēdamies, kā nācās ēst ar karoti un nazi, jo dakšiņu viņš nav zinājis paprasīt. «Jā, jā, varēju dabūt tikai to, ko mācēju nosaukt vārdā,» no jaunieša turpmākajām dzīves gaitām nu jāsecina, ka šādai «tautas izglītības» metodei bijuši lieliski rezultāti - Džareds augstskolā līdzās komunikāciju zinībām izvēlējies arī krievu valodas studijas.Mainīgā Latvija«Vai esat jau kādreiz bijis Latvijā?» jautāja mūsu valsts goda konsule Kraistčērčā Laila Jansone, kad jaunais bakalaurs vērsās pie viņas ar savu nodomu. «Jā, pirms sešiem gadiem Daugavpilī.» «Nu tad gandīz jāsaka - neesat bijis,» puspajokam sacījusi Laila, un Džareds nu secina, ka viņai lielā mērā taisnība.«Daudz jaunu būvju, daudz lepnu mašīnu, Latvija ir ļoti mainījusies,» viņš spriež, jo, tolaik Daugavpilī dzīvodams, pamanījies motorizēti un ar velosipēdu apceļot arī plašāku teritoriju un vasarā pat pastrādāt par angļu valodas pasniedzēju bērnunamā Bauskas rajonā.«Gribētos tagad uz Daugavpili aizbraukt, redzēt, kā tur izskatās,» Džareds prāto.Savulaik viņam licies dīvaini, ka ģimene, pie kuras viņš mitinājies, «komunisma» laikos sākto mājas būvi pēc iekārtas maiņas tā arī nav spējusi pabeigt, tāpēc dzīvojusi «iepriekš uzceltajā mazajā mājā». Studiju gados paplašinātais redzesloks, valodas zināšanas un garāks laika sprīdis nu Džaredam acīmredzot ļaus pamazām aptvert arī citas «dīvainības», kas Latviju atšķir no viņa dzimtenes. Bet viena lieta ārzemniekam jau tagad ir skaidra - tāpat kā Jaunzēlandē, arī pie mums cilvēki mīl sportu.Sports līdz pārvarēt barjeras«Sports vienmēr bijis daļa no manas dzīves,» saka Džareds. «Tas ir ne vien fiziskās formas un veselības, bet arī cīņasspara uzturētājs,» jaunietis atklāj, ka sacensības gars un vēlme uzvarēt ietekmējusi arī viņa studiju centienus, savukārt komandu sports, kāds ir viņa iecienītais regbijs, ļāvis iepazīt arvien jaunus cilvēkus un palīdzējis nojaukt barjeras, nokļūstot citā sabiedrībā.Regbiju kā sporta stundu pamatpriekšmetu viņš izvēlējies jau kopš pamatskolas gadiem, vēlāk spēlējis vidusskolas un augstskolas izlasē, vienubrīd bijis arī regbija treneris kādā no Kraistčērčas pamatskolām. Bet patlaban jaunzēlandieša pirmais pieturas punkts Latvijā ir Jelgava un novada regbija klubs «Alnis», kur viņš liks lietā savu sportisko meistarību un spēles teorētiskās zināšanas.«Laukumā katram no 15 spēlētājiem ir savs uzdevums, un labs rezultāts var iznākt tikai kopīgām pūlēm,» Džareds skaidro, ka, piemēram, viņa vieta pēc auguma un spēkiem ir otrais numurs, kas darbojas uzbrucēju pirmajā līnijā. Šajā postenī aizvadīta arī pirmā pārbaude «Aļņa» rindās - draudzības mačā pret Latvijas vicečempionu un Lietuvas čempionāta trešo numuru «Rīgas miesnieku» jelgavnieki noturējuši pieklājīgu 10:19 rezultātu. «Protams, meklēšu arī, kur noder mana angļu un krievu valoda, žurnālistikas prasmes. Un centīšos pēc iespējas ātrāk apgūt latviešu valodu sarunu līmenī.» Tādi, lūk, plāni ir jaunzēlandiešu jaunietim 2009.gada vasarā Latvijā, kur viņš cer rast atspērienu arī tālākam mērķim - kontaktu stiprināšanai starp savu dzimteni un Austrumeiropas valstīm. Vērtējot no šāda skatpunkta, par pirmo nelielo «pārrobežu lēcienu» var uzlūkot arī treniņnometni Šauļos, kur Džareds šajās dienās piedalās kopā ar «Aļņa» regbistiem.

Pievieno komentāru

Komentāri 3

Laila

Kurš no tiem diviem jaunekļiem ir ciemiņš?

pirms 8 gadiem, 2009.08.26 08:49

RK Miesnieki

Vairāk šādu cilvēku, kas palīdzētu attīstīt regbiju Latvijā !!!
Spēle gan bija ar Rīgas rajona, Ķekavas novada regbija klubu "Miesnieki".

pirms 8 gadiem, 2009.08.14 15:40

Citas ziņas