Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ar varu pret otru

Vardarbība visbiežāk sastopama ģimenēs - ar savējiem ir vieglāk manipulēt un viņus fiziski iespaidot, norāda psiholoģe Inga Birkmane.

Cilvēka daba sevī glabā ne tikai resursus labajam, pozitīvajam un cildinošajam, bet arī tumšajam un graujošajam, kas laiku palaikam apzināti vai neapzināti cenšas izpausties vārdos un rīcībā. Parasti tā sekas izjūt apkārtējie - sāp, kļūst skumji un vienkārši slikti - tāpēc vardarbībai visās tās izpausmēs nav nekāda attaisnojuma.«Ja tā pastāv, apkārtējie kaut kā to veido un piekrituši vardarbībai,» spriež psiholoģe I.Birkmane. Jāvēro, jārunā un jārisina - vardarbība jāravē kā nezāle!Komunikācija divos līmeņos«Vardarbība ir nodarījums otrai personai pret tās gribu. Tā var izpausties fiziski, ko iespējams vieglāk definēt un diagnosticēt, un emocionāli - apsaukājoties, apvainojot, aprunājot, manipulējot, jebkādā veidā verbāli pāri darot,» raksturo psiholoģe, norādot, ka viltīgākā un slēptākā vardarbības forma ir tieši manipulācija, kuras māku pieaugušie bērnam uzspiež jau no mazotnes.«Viss sākas no tā, ka komunikācija risinās divos līmeņos - slēptajā un atklātajā. Piemēram, ar vārdiem es pasaku, ka tevi mīlu, bet neverbāli - caur sajūtām un ķermeņa valodu - noraidu pretēju informāciju. Bērns to jūt, jo viņam atšķirībā no pieaugušajiem, kas gadu gaitā diemžēl iemācījušies aizsargāties pret zemapziņas raidītiem impulsiem, nav tik lielas distances starp apziņu un zemapziņu. Rezultātā bērns iemācās neticēt sev un melot. Viņš apgūst mehānismus, kas veido manipulatīvu personību, un neapzināti kļūst emocionāli vardarbīgs,» stāsta I.Birkmane.Tomēr visatklātākā un tiešākā vardarbības skola ir piedzīvotais piemērs ģimenē. Ja tajā par normālu komunikācijas veidu tiek uzskatīta apvainošana, apsaukāšana, pazemošana un kliegšana uz otru, nevar gaidīt, ka šādi audzināts cilvēks, saņemot attiecīgus impulsus, sabiedrībā reaģēs iecietīgi un draudzīgi. Vājš paškontroles mehānismsLai arī emocionālā vardarbība mēdz sāpināt tikpat stipri kā fiziskā, tieši šī pārinodarījuma forma sabiedrībā izpelnās lielāko nosodījumu. «Fiziskā vardarbība ir ļoti saistīta ar cilvēka nervu impulsu darbību. Ja tie ļoti spēcīgi, bet apslāpēšanas un paškontroles mehānisms vājš, kļūst itin viegli sist, pacelt roku, plēst un lauzt,» stāsta psiholoģe, norādot, ka fiziski vardarbīgi parasti ir vīrieši, kuriem turklāt piemīt arī mazākas psihoemocionālās un verbālās spējas.«Sieviete šajā ziņā ir inteliģentāka. Viņa spēj vienu parādību nosaukt dažādos vārdos, operēt ar jēdzieniem un apskatīt lietu no visām pusēm, bet vīrietis - nē! Kad viņš pamana šo sievietes spēju, sajūtas bezspēcīgs, un šajā brīdī aktuāls kļūst jautājums par varu. Ja sieviete (visbiežāk neapzināti) izaicina viņu uz vajadzību izrādīt ietekmi, vīrietim piemīt fizisks spēks, ar ko viņš var piedalīties šajā spēlē. Vardarbības gadījumā parasti vaino tieši viņu, bet lielākoties tas ir abu ieguldījums - abi izgājuši uz trases, un tajā kādam jāuzvar!»Pārbauda robežasJa vardarbība pastāv ģimenē, visi kopā veido «materiālu», kāpēc tā var izpausties. Zems pašvērtējums ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc varmāka ņem talkā spēku, lai jebkādiem līdzekļiem sajustos svarīgs un nozīmīgs, apliecinātu sevi.«Vienīgi tad, ja pastāv liela mīlestība, ko abas puses apliecina, ir vērts pacīnīties par šādām attiecībām - censties izprast mehānismus, kā izpaužas vardarbība, runāt un risināt,» atzīst I.Birkmane. Vienkāršākais, loģiskākais un cilvēciskākais gan ir no šādām attiecībām izvairīties.Tomēr ir situācijas, kad no fiziskām un emocionālām varmākām aizbēgt neizdodas, piemēram, skolā.«Pusaudža morālais briedums vēl nav tik liels, lai viņš varētu nedarīt sliktu tāpēc, ka tas ir slikti, nevis, ka baidītos soda, kā tas ir agrākā vecumā. Tīnis pats vēl nemāk uzstādīt sev noteikumus un nepieņem tos, ko piedāvā no ārpuses. Viņam ļoti svarīgi pārbaudīt robežas, mēģināt tās pārkāpt, paskatīties, kas notiek, ja to dara,» raksturo Inga, ieskicējot, kāpēc šajā vecumā zeļ un plaukst pārinodarījums. Turklāt grupa ir bars, kur attiecības neizvēlas un paši nevar novērst vardarbību, tāpēc svarīgi, ka to maina kāds no malas, vai grupā ir īpaši apmācīts cilvēks, kurš prot atpazīt un risināt konfliktus. Šos mehānismus būtu jāzina arī skolotājam, pārliecināta psiholoģe.«Jebkurš veids, kā uzrunāt pusaudzi, piekļūt viņa saprātam, ka vardarbība ir nosodāma, ir noderīgs. Iespējams, noskatoties, piemēram, šai problēmai veltītu filmu, viņš paņirgāsies, bet, nonākot reālā situācijā, kaut kas nostrādās!» teic I.Birkmane, pozitīvi novērtējot arī kampaņas pret vardarbību.

Pievieno komentāru

Citas ziņas