Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kā nesāpīgāk pārdzīvot pārmaiņas?

Lai kā cilvēks ilgotos pēc miera un stabilitātes, vai ik uz soļa viņu var piemeklēt lielākas vai mazākas pārmaiņas, kas liek mainīties un pielāgoties. Kārtējais cenu kāpums, iegūts vai zaudēts darbs, pieteicies mazulis, satuvināšanās, šķiršanās un tā tālāk. Kā uztvert pārmaiņas? Kādi iekšēji procesi tās pavada? Vai varam būt gatavi jaunajam? Šos jautājums risinām ar psiholoģi Ingu Birkmani.

Divu veida attieksmesRunājot par pārmaiņām, man raisās lielas un filosofiskas pārdomas. Jebkurā gadījumā tās ir dzīves neatņemama daļa un notiek visu laiku, jo nekas nestāv uz vietas. Var šķist ļoti jokaini, bet es ticu, ka tā ir mana brīva izvēle, ko ar pārmaiņām daru, kā pret tām attiecos un kā tās uztveru. Šo attieksmi iespējams iedalīt divās kategorijās. Vieni pārmaiņas uzskata par kaut ko traģisku, pret ko jācīnās, bet otri - kā izaicinājumu. Labas vai sliktas, bet ar katrām es varu kaut ko iesākt un mācīties no tām. Šai domai gan nevajadzētu būt pirmajai, ja piedzīvoti traģiski notikumi, tomēr kaut kur tai būtu jāparādās, lai pārmaiņas varētu pārdzīvot veselīgi. Teorētiski izmaiņas var nosaukt par krīzi - viss pazīstamais, pie kā līdz šim biju pieradis un zinājis, kā ar to rīkoties, kļuvis cits. Lai nesabruktu, ko gan arī cilvēks var izvēlēties, būtu jāiziet cauri vairākiem krīzes posmiem.Aizdusmoties līdz mūža galamIestājoties krīzei, pirmās emocijas loģiski ir šoks. Ja noticis kas ārkārtējs, tas var izpausties fizioloģiski kā drebuļi, cilvēks nevar parunāt, viņam ir slikta dūša, sāp kuņģis vai galva - kā kuram. Šādā brīdī vajadzētu rūpēties tikai par fizisko labsajūtu, piemēram, uzvārīt tēju, sasegt, samīļot un mierināt, ka viss būs labi, - šeit šie vārdi der! Turpmākie posmi, kas ir pilnīgi dabīgi un universāli, ir dusmošanās, vainošana, noliegums un visbeidzot atkarībā no situācijas - samierināšanās vai piedošana.Tomēr kādā krīzes posmā iespējams iestrēgt pat gadiem ilgi, aizdusmoties vai aizvainoties līdz mūža galam. Tas nozīmē vien to, ka pietrūkst pareiza skatījuma, vajadzīgo līdzekļu un paņēmienu, kā tikt ar to galā, tāpēc jāmeklē palīdzība no malas. Savā pieredzē par pārmaiņām dalās divu bērnu māmiņa Dace (33):«Domājot par pārmaiņām, šķiet, dzīve mani ir saudzējusi, tomēr vienā gadījumā piedzīvoju pamatīgu personīgās dzīves «zemestrīci» - bērniņa piedzimšanu! Šim notikuma vajadzētu saistīties ar cēlām un pacilājošām, mīļuma, maiguma pilnām jūtām, un tā tas arī ir, tomēr pastāv otra puse, kam es kaut kā nebiju gatava. Pat ne aizdomājusies! Uzskatu, ka tā ir lielākā statusa maiņa sievietes mūžā, kad pēkšņi visa centrs kļūst mazulis un viņa vajadzības - barošana, guldināšana, mierināšana un tā tālāk, kas paņem fantastiski daudz enerģijas un spēka. Tam visam pāri vēl - hormonālās izmaiņas un viens solis līdz sabrukumam. Atceros, kā sākumā kā tāda mēnessērdzīgā sēdēju parkā, un mana paziņa pajautāja, vai esmu ēdusi, ieteica, lai pietiktu ilgākam laikam, izvārīt zupu... un vienīgais, ko spēju padomāt - man nav spēka! Vai brīži, kad nevari mierīgi ieiet dušā, jo jāpieskata mazais! Jūties, kā viena liela Māte ...Agrāk vai vēlāk jau viss nokārtojas un ar otru bērnu ir krietni vieglāk, tomēr šīs pārmaiņas ir grandiozas.»Lasiet par šo tēmu arī sestdienas, 5.janvāra, «Zemgales Ziņās».

Pievieno komentāru

Citas ziņas