Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ko tu vari man dot?

«Attiecībās, šķiet, viss ir ļoti vienkārši,» pauž psiholoģe Inga Birkmane, kad krustu šķērsu esam izstaigājušas šā procesa veidošanās līkločus.

Daudz kavējamies bērnībā un ģimenē, jo tieši tur, kaut nosacītā piespiedu kārtā (savus tuvākos taču neizvēlamies), tiek izieta lielā attiecību skola. Pārējais ir tikai pareizi vai galīgi šķērsām izprastas lomu un statusu spēles rezultāts, un tajā iesaistīts arī cilvēka raksturs.«Tas nosaka attiecību fonu un tīri tehniski piedalās mērķu sasniegšanā. Tomēr, ja arī motīvs ir veidot labas attiecības, slikts raksturs var to izgāzt,» pārliecināta I.Birkmane.Ļauju izkautiesAttiecības prasa laiku, telpu, komunikāciju, bet galvenais - lēmumu, ka vispār gribu tās ar kādu veidot, skaidrību, kāpēc to vēlos, kā arī motīvu, kādas tās būs. Šie jautājumi sāk skaidroties jau maza bērna prātā, vērojot vecāku saskarsmes modeli un mēģinot sadzīvot ar brāļiem un māsām.«Jebkura jauna cilvēka ienākšana ģimenē ir krīze visiem, jo zūd iepriekšējais statuss, situācija un darbības, pie kurām bija pierasts,» stāsta psiholoģe.Tas var būt viens no iemesliem, kāpēc starp bērniem kādu laiku attiecības nav tās labākās, jo notiek konkurence un cīņa par vecāku mīlestību, uzmanību un atzinību. Tas mainās, kad atvasīte saprot, ka līdzgaitnieks spēj viņam dot vai izdarīt ko labu, piemēram, dalīties, izglābt vai aizstāvēt, bet līdz tam paliek neatbildēts viņa lielais jautājums - kāpēc vispār tas sīkais mums bija vajadzīgs? Bez viņa taču bija labi!Tomēr, par spīti lielajiem bērnu ķīviņiem, dusmām un cīņām, viņus vieno īpaša brāļu, māsu mīlestība, kas var būt par pamatu labām attiecībām nākotnē. Taču vecākiem nav viegli noskatīties šajos karos, kurus bērniem izdzīvot ir tikai normāli, pārliecināta psiholoģe. Ko darīt? Iejaukties un koriģēt?«Savām atvasītēm saku, lai iet «lekties» savā istabā, jo man ir sāpīgi uz to skatīties. Kaut tas ne vienmēr izdodas, cerot, ka viņi pratīs laikus apstāties, esmu pieļāvusi arī kaušanos, jo zinu - ja iejaukšos un pārtraukšu, viņi to mēģinās darīt citur un sāpīgāk. Esmu informējusi, ka man ļoti nepatīk, ka bērni tā rīkojas, jo viņi abi man mīļi,» savu pieredzi atklāj I.Birkmane.Pārprastās lomas«Komunikācija saskarsmē spēlē galveno lomu, tomēr bijušas situācijas, kad esmu secinājusi - mūsu attiecību veidošanas prasme ir tik slima, ka būtu labāk muti turēt ciet un izrādīt savas emocijas citādi, piemēram, ar žestiem un glāstiem. Tas ir rezultāts, kādās attiecībās esmu bijis ar saviem vecākiem, brāļiem un māsām, ko esmu redzējis ģimenē. Dabīgā prasme tiekties pēc otra cilvēka daudziem ir traumēta,» skarbi secina psiholoģe.Turklāt sabiedrība ieslīgusi smagā atsvešinātības purvā.«Tagad ir tā - jo ātrāk atsevišķi, jo labāk. Un pienāk brīdis, kad par saviem vecākiem vairs neko dzirdēt negribu, kas liecina par lielām, pamatīgām kļūdām attiecību veidošanas procesā ģimenē, sākot ar lomu sajaukumu, ka vīrietis nav vīrietis un sieviete nav sieviete. Ja tur viss sajūk, arī bērni tālāk neko neiemācās,» stāsta Inga, atklājot, ka piedzīvots daudz smagu stāstu.Piemēram, izjūkot ģimenei, mamma vecākajam dēlam piešķir tēva lomu rūpēties arī par nedaudz jaunāku māsu. Tā izjaukts līdzsvars... Plašāk par šo tēmu lasiet sestdienas, 15.marta, «Zemgales Ziņās».

Pievieno komentāru

Citas ziņas