Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Lūdzu, apskauj!

Netverams, bet reāls cilvēks ielikts fiziskā pasaulē, kur katrai lietai var pieskarties, to sadzirdēt, sasmaržot un sagaršot, veidojot savu komforta zonu un jūtoties slikti, ja kāds tajā ielauzies neaicināts. Kā paplašināt robežas? Vai tas vispār vajadzīgs, mēģinām noskaidrot sarunā ar psiholoģi Ingu Birkmani.

Plaši lauki - liela distanceKomforta zonu atšķirības, šķiet, visvairāk pamanāmas daudznacionālā vidē, kad neviļus jāuzdod sev jautājums - kas ar mani vai viņiem nav kārtībā? Kamēr latvietis ir gatavs svešiniekam tikai pieklājīgi paspiest roku vai stāvēt pusmetra attālumā, citu tautību pārstāvji sasveicinoties apskaujas un bučojas, bet sarunas laikā bieži uzsit pa plecu un līdz minimumam samazina distanci.«Pētījumi pierāda, ka nacionalitātei ir nozīme, kāda būs cilvēka komforta zona. Pašos pamatos to nosaka mātes attiecības ar bērniem. Piemēram, Āfrikas tautās mazuļi gadsimtiem ilgi tiek nēsāti visur līdzi. Viņi visu laiku ir fiziskā kontaktā, kas izstrādā vajadzību pēc tā un ir kā drošības un labvēlības apliecinājums. Savukārt Norvēģijā mātes piesēja savu bērnu pie ķermeņa, lai, veicot lauku darbus, viņš nenoveltos no kalna. Pie mums ir plaši lauki. Nav nepieciešams turēt mazo visu laiku klāt. Viņu var mierīgi atstāt ratos - plēsīgi zvēri neuzbruks, un tie nenoripos lejā,» stāsta Inga, noraidot stereotipu par latviešu it kā aukstajām asinīm. Tomēr nav patīkami, ja kāds pārkāpj fiziskā komforta zonas robežas.«Jautājums - vai viņš speciāli to dara vai netic tam, ko jūt, jo ar savu nevēlēšanos būt tik tuvu mēs sūtām neverbālu informāciju,» teic Inga, mudinot radušos nepatīkamo situāciju censties izrunāt un noskaidrot rīcības motīvus. Iespējams, sarunas partneris audzis citā sabiedrībā.Silts piens un mammas rokasNe tikai etniskā piederība, bet arī sabiedriskās iekārtas diktēti uzskati nosaka cilvēka attieksmi pret fizisko pasauli. Padomju režīms, kurā bērns ne cik augstā vērtē nebija un čubināšanās, samīļošanās un klēpī paņemšana tika uzskatīta kā vājuma pazīme, izveidojis veselu paaudzi atturīgu pilsoņu.«Mūsdienu jaunieši izauguši daudz nacionālākā vidē un vairāk apgrozījušies ārzemnieku sabiedrībā - viņiem šķiet normāli satiekoties apskauties un sabučoties. Turklāt mammām izveidojies ciešāks kontakts ar bērniem, ko veicinājusi informācijas pieejamība, kaut tās pašas banānsomas, ķengursomas un bēbīšu skoliņas,» spriež psiholoģe, kā speciāliste atzīstot, ka fiziskam kontaktam ir liela nozīme.«Ne vien tāpēc, ka tas tuvina distanci starp cilvēkiem, bet arī attīsta jūtīgumu, kas dzīvē piešķir daudz privilēģiju. Viņš var labāk atrast kontaktu ar citiem un veiksmīgāk risināt savstarpējās nesaskaņas. Komunikācija vedas daudz sliktāk, ja konfliktu šķetinām, ieturot lielu distanci. Ne velti saka, ka labākais sekss ir pēc lielas izstrīdēšanās. Fiziskā tuvība visu atrisina,» pauž Inga, uzsverot, ka cilvēka primārās vajadzības ir pēc siltuma, mīļuma un fiziska kontakta.«Bēbis jūtas labi šajā pasaulē, ja viņam ir silts piens un mammas rokas. Tas rada drošību.»Plašāk par šo tēmu lasiet sestdienas, 19.aprīļa, «Zemgales Ziņās».PIEREDZE:Džodija, Latvijā dzīvojoša amerikāniete:Nav viegli un dažkārt ir pat nepareizi vispārīgi runāt par dažādām kultūrām, jo vienmēr būs izņēmumi, piemēram, apgalvot, ka visi amerikāņi atšķirībā no latviešiem ir ļoti pieskarties mīloši. Tomēr man kā amerikānietei šķiet ļoti normāli sasveicinoties noglāstīt otram muguru, roku vai draudzīgi apskaut, ja neesmu cilvēku ilgi satikusi. Apskāviens izveidojies kā dabīgs reflekss arī, ja redzu, ka kāds jūtas slikti. Amerikāņu kultūrā pieskāriens ir draudzības, mīlestības, rūpju, ieinteresētības un atbalsta izpausme. Mēs neskraidām apkārt, lai kādam speciāli pieskartos. Protams, ir pieņemams un nepieņemams veids, kā to izdarīt, bet veidot fizisku kontaktu ar ģimenes locekļiem un pazīstamiem cilvēkiem šķiet ierasta lieta. Esmu kristiete, un ticīgo vidū visās tautās sasveicinoties cilvēkiem ir normāli apskauties. Nezinu, kāpēc latviešu kultūrā dominē devīze «Rokas nost!», kamēr amerikāņi metas otram ap kaklu, šīs atšķirības ir ļoti ievērojamas. Godīgi sakot, man labāk patīk amerikāniskais piegājiens, jo ar pieskārienu mēs izrādām savas rūpes. Psihologi veikuši pētījumus, un tas ir pierādīts, ka fiziskajam kontaktam ir spēcīga ietekme, īpaši bērna attīstībā. Viena lieta gan mani Latvijā mulsina - latvieši atturas no cieša kontakta, bet, stāvot rindās, veikalos distance samazinās tik ļoti, ka blakus stāvošie var uzzināt, ko esi ēdis brokastīs!Kristīne, 35 gadi, biroja darbiniece:Līdz brīdim, kad krita «dzelzs aizkars», augu normālā latviešu ģimenē, kurā no fiziska kontakta starp pazīstamajiem atzina tikai sarokošanos. Sākās iespēja izbaudīt brīžam mulsinošas izjūtas, kad viens polis, neskatoties uz nemitīgo atkāpšanos, sarunājoties pielien tik tuvu, ka vairs nespēj uztvert tekstu, bet prāto, kā ātrāk izvairīties, bet francūzis bučo uz abiem vaigiem. Kādu laiku pat pastrādāju pie amerikāņa, kur papilnam izbaudīju apskāvienus un rokas aplikšanu ap plecu. Vajadzēja laiku, lai pierastu, līdz tas sāka pat iepatikties - kā ietīties siltā sedziņā. Ciešu fizisku kontaktu neliedzu arī saviem bērniem, jo viņi to prasa - paņemt opā, samīļot, iedot bučiņu. Kad viņi vēl bija zīdainīši, mazos daudz auklēju pa rokām, ko, starp citu, vecākā paaudze man aizrādīja. Bet kas tur slikts vai nepieņemams? Tomēr latviešu kolektīvā un arī ģimenē jūtu, ka man prasās nedaudz ciešāka fiziskā saskarsme. Gribētos biežāk apskaut savu mammu vai kolēģus, bet kaut kas bremzē.

Pievieno komentāru

Citas ziņas