Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Masāža - kā klavieru spēle

Daudzu profesiju pārstāvjiem raksturīga sēdēšana pie datora ar noliektu galvu un citās vienveidīgās pozās, tāpēc jebkuram cilvēkam būtu nepieciešama ārstnieciskā masāža, bet visbiežāk uz šīs procedūras kabinetu tomēr atved kāds cits iemesls - ārsta nosūtījums vai sūdzības.

Katram būtu ieteicams divreiz gadā iziet desmit reižu ārstnieciskās masāžas kursu, bet, ja cilvēks jūtas vesels, to var veikt retāk. Tas ir kā ārstēšanas papildu līdzeklis.Masiera profesija, visticamāk, ir tikpat sena kā cilvēks - kaut kas sāp, gribas paberzēt miesu, lai pāriet. Septiņpadsmit darba gadus šajā arodā strādā masāžas un fizikālās terapijas medmāsa Andra Mihelsone. Profesijas izvēle notikusi pēkšņi pēc draudzenes mammas - ārstes - ieteikuma.«Viņa apgalvoja, ka man ir stipras rokas un protu labi kontaktēties ar cilvēkiem,» atceras A.Mihelsone. Lai gan Andra ne reizi nebija veikusi masāžu, viņa izvēlējās studēt medicīnas skolā.«Radās priekšstats un interese. Sāku strādāt, kļuvu par medicīnas māsu,» teic speciāliste. Rokām ir atmiņaMasiere stāsta, ka šis process ir dabas dots. Visu nosaka tas, kā jūt cilvēku. Tas ir kā spēlēt klavieres - klients noguļas un tiek iztaustīts. Tad arī rodas sajūta, vai viņu gribas masēt stingri vai meklēt kādus punktus. Rokām ir sava veida atmiņa, ja cilvēks atnāk pēc ilgāka laika, var just, vai viņš ir bijis vēl kaut kur, vingrojis vai masējies.«Man patīk savs darbs. Ar pacientu jāmāk sastrādāties, jo ārstnieciskā masāža ir sāpīga, tā nav kā kosmētiskā. Nākas pārliecināt, ka sāpēs, bet pāries un būs labi,» atklāj speciāliste.Masāža rit 45 - 50 minūtes. Pusstunda aiziet guļot, pēc tam stāvus pozīcijā tiek izmasēti arī pleci.Savu reizi jābūt tikpat kā dakterim, lai saprastu, kas pacientam kaiš, un zinātu, kāda masāža nepieciešama. Nereti gadās viņu nosūtīt pie ārsta, jo ar masāžu vien netiks līdzēts. Tāpēc, strādājot doktorātā, ir priekšrocības - blakus atrodas arī rentgens. Var aiziet pajautāt, kas klientam kaiš, vai drīkst viņu masēt. Bieži vien jāparunā ar citiem dakteriem. «Cilvēkam jāstāsta, kāpēc es tā daru. Jāmāk savienot pacienta vēlmes un izvērtēt to nepieciešamību,» stāsta A.Mihelsone.Viņa piebilst, ka skaita ziņā vairāk uz masāžu nāk sievietes, jo vīrieši pret savu veselību izturas vieglprātīgāk. Viņi domā - gan jau pāries, un atnāk tikai tad, kad ir jau ļoti lielas problēmas.Visa diena uz kājāmŠajā darbā nedrīkst zaudēt kvalifikāciju, nemitīgi jāapmeklē kursi, ik pēc pieciem gadiem Fizikālās terapijas un masāžas speciālistu asociācijā jānokārto sertifikāts.«Kad ilgāku laiku nav masēts, šķiet, rokās uzkrājusies enerģija un gribas to likt lietā,» atklāj Andra.Darba diena nav viegla. Tā paiet, stāvot kājās un darbojoties ar rokām. Reizēm gadās strādāt līdz pat 12 stundām, bet ideāli būtu, ja dienā varētu apkalpot tikai piecus sešus cilvēkus. Tāpēc Andra uzskata, ka šī profesija vairāk piemērota vīriešiem. Nepieciešama izturība, jo darbs visu laiku ir uz kājām. Tās piekūst.«Arī emocionāli nogurstu, jo cilvēks grib parunāties. Cits klusē, cits runā, grib izstāstīt kaut ko. Pēc likumiem būtu pareizi, ja klients nerunātu, relaksētos, bet viņš procedūras laikā pastāsta, kas uz sirds sakrājies, un atbrīvojas arī no tā,» vērtē speciāliste. Radošs darbsJāmācās un jāpilnveido sevi visu mūžu. Ar zināšanām vien ir par maz. Neviens nemasē klasiski, kā iemācīts. Tas ir radošs process.Nereti cilvēki mēdz veikt masāžas mājas apstākļos. Dažs baidās izdarīt kaut ko nepareizi, bet Andra teic, ka ļoti vieglas masāžas neko sliktu nevar nodarīt.«Vienmēr cenšos rīkoties tā, kā pašai patīk, lai ir piepildījuma sajūta. Protams, ir arī tādi cilvēki, kuriem tas var nepatikt. Tas ir savstarpējs kontakts. Ja klients kādu reizi nevēlas tik stipru procedūru, kā ierasts, labi, uzlieku citu ātrumu un masēju vieglāk,» saka Andra.Masiere nosmej, ka viņai, tāpat kā Dženiferai Lopesai, būtu jāapdrošina rokas, jo tas ir viņas darba aparāts.«Nevaru atļauties ziemā slēpot - tas ir risks. Tāpēc neko tādu nedaru, jo salauzta kāja vai roka ir atstādinājums no darba uz ilgu laiku,» vērtē Andra. Viņa piebilst, ka masieres profesiju nedomā mainīt, taču jābūt gudrai un nedrīkst pāršaut pār strīpu, sevi pārpūlēt.

Pievieno komentāru

Citas ziņas