Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mazuļa piedzimšana – laime vai krīze?

Nezinu, kas vēl tik ļoti spēj mainīt un ietekmēt cilvēka dzīvi kā bērniņa piedzimšana. Grūtniecības brīnums, dzemdību drāma, un te nu viņš ir - no citiem pilnīgi atkarīgs, kusls un nevarīgs kunkulītis.

Precīzāk mazuli gan būtu tēlot kā savdabīgu visuma centru, ap kuru ciešā pievilkšanās spēkā griežas tuvāko aprūpētāju ikdiena.«Kāpēc neviens man neteica, ka būs tik grūti!» reiz savu izmisumu pauda kāda jaunā māmiņa. Nomocījusies, negulējusi un lāgā neēdusi, viņa kā tāds zombijs klīda pa pilsētas parku, stumdama bērna ratiņus. «Šādu māmiņu ir daudz. Tiek uzskatīts, ka tas ir viņu pienākums, kas jāpacieš, tomēr mammām nevajadzētu nodzīvoties tik tālu, ka viņa, piemēram, trīs diennaktis nav gulējusi un ēdusi. Ja tas noticis, ģimenes sistēmā kaut kas nogājis greizi - ne visi rīkojušies adekvāti. Bērna piedzimšanai nevajadzētu būt laikam, kad katrs sāk risināt savas problēmas, bet visiem būtu jāmobilizējas šim notikumam,» pārliecināta psiholoģe un arī māmiņa Inga Birkmane.Ne tikai laime«Sabiedrībā pieņemts, grāmatās tiek rakstīts, un vecākās paaudzes runā, ka bērna ienākšana ģimenē ir priecīgs notikums. Tāds tas pirmkārt arī ir. Bērns ir laime, bet ne tikai - tā ir arī krīze,» atzīst psiholoģe, atklādama, ka tā klusiem soļiem var pielavīties jau drīz pēc tam, kad grūtniecība atklājusies.«Krīze var sākties brīdī, kad sieva iedomājas vīra reakciju, kas, iespējams, noskatīta, piemēram, filmās, bet viņš uztver šo ziņu pavisam citādi,» min Inga, kā zāles pret šādu vilšanos iesakot elementāru izrunāšanos līdz pat sīkumiem, plānojot ģimeni. Ko katrs sagaida, ko tas mainīs, kāda attieksme nepieciešama grūtniecības laikā, galu galā, kāda būtu vēlamā reakcija un paziņojumu par tās iestāšanos, ir jautājumi, kas tikai palīdzētu attiecībās.Kad vīrietis grib bēgtPiesakoties mazulim, apjukusi ir gan sieviete, gan vīrietis, kuram arī var iestāties krīze. «Sieva vairs nav tā skaistā un seksīgā, kas bija pirms tam. Notiek dažādi iepriekš neparedzēti procesi. Tas ir kārtējais stereotips, ka bērns attiecas tikai uz sievieti,» pārliecināta I.Birkmane.Turklāt līdz ar fizioloģisku mainību topošā māmiņa maina arī prioritātes, un vīrs tā nebūt vairs nav, turpina psiholoģe.«Sievietei sākas prioritātes «es» un «bērns». Es kļūstu par māju mūsu bērnam, bet tev jānodrošina, lai es labi justos! Ļoti daudzi vīrieši to nespēj izturēt, viņiem grūti pārdzīvot ego krīzi, kas kliedz - visu laiku taču bija tik labi! Kopā gatavojām vakariņas, bet tagad tu saki, lai es tev tās uztaisu. Vai arī neprasi neko, tikai pārmet, ka es par tevi nerūpējos!»Ģimenē mainās arī lomu sadalījums, pozīcijas un pienākumi.«Pārorientācijai vajadzētu noritēt dabiski, bet ļoti bieži tā nenotiek. Vīrieši ziņo, ka viņu sieviete kļuvusi par princesi, kas pieprasa apelsīnus nakts vidū. Viņa vairs nav tā, ko viņš apprecēja, tāpēc vīrietis bieži bēg darbā vai citā veidā. Savukārt sievietes tad atzīst - esmu stāvoklī, jūtos ļoti vientuļa, kam man tas vispār bija vajadzīgs!» Šajā situācijā atkal lieti noderētu izrunāties, kā arī pieredzējušāku sieviešu un vīriešu atbalsts, ko topošais tētis varētu saņemt, piemēram, no sava tēva, bet sieviete - no mātes.Tu vairs nekas neesiSieviete grūtniecības laikā ir samērā imūna pret negatīvu informāciju, kļūst aizmāršīga, izklaidīga, daudz ko neievēro, tāpēc realitāti par dzemdībām un dzīvi ar mazuli pēc tām vajadzētu pasniegt ļoti tuvam cilvēkam. Par to jārunā arī topošo māmiņu kursos, kad savā pieredzē varētu dalīties citas jaunās mammas, tomēr tas praktiski nenotiek, secina psiholoģe, norādot, ka tas ir ceļš uz kārtējo krīzi.«Protams, bērns to palīdz pārvarēt, piemēram, zīžot, jo notiek ķīmiskas reakcijas, kad izdalās laimes hormoni, kas liek sievietei justies labāk, tā palīdzot māmiņai pārdzīvot dzemdību un pēcdzemdību disstresu. Skaistā eiforija, ka man būs laimīgs bērniņš, - no rīta paēdīšu brokastis, pieiešu pie viņa, sasveicināšos, bēbis man uzsmaidīs, vīrs mums palīdzēs saģērbties un aizvedīs uz jūru vērot saulrietu - pēkšņi sabrūk. Mazais brēc, mamma nesaprot, kāpēc, tas vēl jānoskaidro, tādējādi nav laika padzert kafiju, iztīrīt zobus un izmazgāt matus,» tēlo Inga. «Pēkšņi vienā dienā tu neesi nekas! Tā ir spēcīga ego krīze. Tev nedrīkst būt nekādu vajadzību, nedrīksti ne saslimt, ne nomirt, neko, jo zīdainītim esi dzīvības un nāves jautājums. Lai viņš varētu izaugt, tev vajadzīgs piens, lai tas būtu - mammai jāizguļas, jāpaēd un jājūtas normāli. Saproti, ka esi atbildīga par savu labsajūtu, bet nespēj par to padomāt, tāpēc nonāc «tupikā»!» viņa turpina, uzsverot, cik ļoti svarīgs šajā situācijā ir nesavtīgs tuvāko cilvēku atbalsts - «vienkārši, bez nosacījumiem, liekiem padomiem, tehniski un regulāri!»

Pievieno komentāru

Citas ziņas