Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mēs un atkarības

Kad kāda lieta mums kļūst tik nozīmīga, ka bez tās vairs nevaram iztikt, sākam runāt par atkarību. No alkohola, nikotīna, narkotikām un spēļu automātiem, kafijas, šokolādes, televizora, datora... Varētu domāt, ka pasauli pārņēmis kāds īpašs atkarības vīruss, pret kuru pagaidām nav izdomāta vakcīna. Patiesībā tās pamatā ir cilvēka dabiskā nepieciešamība atpūsties no ikdienas stresa, justies atbrīvotam no rūpēm un atbildības.

Kā mātes klēpī Izjūtas, ko cilvēks cenšas sasniegt, nododoties atkarību izraisošām nodarbēm, ir līdzīgas tām, ko jūt zīdainis. Māte rūpējas par viņa fizisko labsajūtu, viņas krūts sniedz apmierinājumu un baudu. Līdzīgi ir ar cilvēku, kurš nobaudījis, piemēram, alkoholu. Uz brīdi viņš it kā nodod sevi, savu gribu kāda cita varā, lai tādējādi atbrīvotos no biedējošās realitātes. Psihoanalīzē šo stāvokli mēdz apzīmēt kā regresu par labu «es», ar to saprotot pagaidu īslaicīgu atspirdzinošu atpūtu no īstenības apstākļiem un prasībām. Regress ir pozitīvs, ja uzņemtā apreibinošo vielu deva ir vien tik liela, ka apslāpē spriedzi, taču netraucē cilvēkam loģiski domāt un kontaktēt ar saviem iekšējiem resursiem. Diemžēl robeža ir trausla. Turklāt organisms pie apreibinošajām vielām ātri pierod un devu nākas palielināt, kas agrāk vai vēlāk izraisa negatīvu regresu - reibumu un atkarību. Pašlaik vajadzība pēc aiziešanas no realitātes ir saasināta tāpēc, ka esam katastrofāli attālinājušies no dabas, kas palīdzēja relaksēties mūsu senčiem. Turklāt jāņem vērā, ka īslaicīga atpūta no ikdienas ir nevis kaprīze, bet viena no cilvēka pamatvajadzībām. Ja kaut kādu iemeslu dēļ tā netiek apmierināta, organisms var reaģēt ar psihisku saslimšanu vai pārmērīgu nodošanos baudvielu lietošanai un citām atkarību izraisošām nodarbēm. Mācīsim bērnus domāt!Ja bērns nodevies atkarībām, moralizēšana neder. Nepietiek ar to, ka teorētiskā līmenī paskaidrojam: dzert un smēķēt ir slikti, jo tas bojā veselību! Lai pārliecinātu, ir vajadzīgs vecāku personīgais piemērs.Zviedru psihiatrs Juhans Kulbergs atzīst: «Liekas, šodien sabiedrībā arvien sarūk telpa, ko paaudžu paaudzēs izveidoja pārbaudīti rituāli, radošs un rotaļīgs regress ar alkohola klātbūtni vai bez tās. To pārņēmuši milzīgi komerciāli spēki, kas attīstījuši veselu izklaides industriju un tirdzniecību ar to, kas tikai šķiets progresīvs regress par labu savam «es». Mums piedāvā regresu, kas neprasa personīgu piepūli un kam dziļākā nozīmē nav ne ideoloģiska, ne rituāla satura.»Ja gribam pasargāt savus bērnus, mums viņi jāmāca domāt. Mūsu senčiem saglabāt līdzsvaru dzīvē palīdzēja izpratne par absolūtajām vērtībām, kuru centrā ir Dievs. Ja gribam pozitīvi ietekmēt savus bērnus, arī mums jāsāk apzināties savas patiesās vērtības, sapņi, mērķi. Ja būsim apmierināti ar sevi, dzīvi, mēs piesaistīsim savu bērnu uzmanību un izpelnīsimies viņu uzticēšanos. Kopības izjūtu nostiprināt palīdzēs ģimenes pusdienas labvēlīgā gaisotnē, izbraukumi uz teātriem un koncertiem, ekskursijas un kafejnīcu apmeklējumi, vakari ar pasaku lasīšanu un aizraujošām sarunām.Par savu pieredzi stāsta biroja darbiniece Santa:«Izvēli doties dzīvot uz laukiem noteica mūsu bērniņa pieteikšanās. Abi ar vīru sapratām, ka pilsētas vienistabas dzīvoklis, kuru turklāt īrējām, drīz kļūs par šauru, bet tur - miers, klusums, svaigs gaiss, harmonija un putnu dziesmas. To, ka situācija varētu nebūt tik idilliska, sapratu jau grūtniecības pēdējos mēnešos, jo sēdēšana «svaigā klusumā» vairs nešķita omulīga. Biju pārāk pieradusi pie pilsētas kņadas, trokšņiem un ļaužu burziņa, tikšanās reizēm un sarunām. Pēkšņi tas viss kā ar nazi nogriezts - darbā mani vairs negaida, vīrs prom no agra rīta līdz vēlam vakaram. Arī draudzenes vairs nav rokas stiepiena attālumā. Zudusi iespēja izstaigāties pa ielām un lielveikaliem, pavērot citus! Jutos kā ķīlniece pašas radītajos apstākļos!Šī sajūta nedaudz pagaisa, kad piedzima mazulis, jo rūpes par zīdaini ir kapitālas! Negulētas naktis, autiņbiksītes, barošana un guldināšana aizņēma gandrīz visu laiku - nebija vēlēšanās «cepties» par informācijas tukšumu manā dzīvē. Tomēr ar laiku lietas ieiet savās sliedēs, un vienā brīdī pieķēru sevi pie domas, ka skatos «ziepenes», guginu bēbīšu valodā un pārmetu vīram, ka viņš nespēj šo tukšumu aizpildīt.Pieprasīju viņam internetu, kas manos laukos bija nevis pašsaprotama lieta, bet «ekstra» - dārgs un ļoti lēns. Tas gan netraucēja veldzēties brīnišķīgajās tīmekļa iespējās, kas vilka aizvien dziļāk. Ciemojos galvenokārt divās adresēs. Viena bija «Cālis», kur satiekas māmiņas, sievas un draudzenes, lai pļāpātu ne tikai par mazuļa, bet arī sirds lietām, prasītu, apspriestu, kašķētos un justu līdzi. Jutos piederīga šai savienībai. Otra, protams, «draugiem.lv». Esmu dzirdējusi viedokli, ka portāla radītāji ir vislabākie cilvēki pasaulē, un vēlos tam piekrist. Kādus tik draugus tur neatradu - vecus un jaunus, ar kuriem varēju no sirds izrakstīties.Nebūtu vērts to visu stāstīt, ja nesāktu saprast, ka slīkstu atkarībā, ka vienkārši vairs nevaru dzīvot bez interneta! Draņķīga tā diena, kad nav izdevies ieskatīties e-pastā un pačatot forumā, ko parasti netraucēja arī mazuļa ucināšana klēpī un cenšanās ar vienu pirkstu sabakstīt rakstāmo. Trakākais, ka domas par šo komunikāciju ne mirkli nepameta, par ko vīrs droši vien tikai priecājās, jo vairs «neuzbraucu» viņam, lai taču aprunājas ar mani!Šodien varu teikt, ka esmu tikusi no tā vaļā. Nevajadzēja ne gribasspēku, ne lielu cīņu, bet vienkāršu apstākļu maiņu. Mazais paaugās, sāka bērnudārza gaitas, bet es atgriezos darbā birojā.»

Pievieno komentāru

Citas ziņas