Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Olimpiādē turēs īkšķi par 15 audzēkņiem

«Vai brauksi ar mani uz Melno jūru?» tas bija pirms divdesmit gadiem, kad Laila uz šo Aivara jautājumu atbildēja piekrītoši. Pēc gada abu izvēli nostiprināja nākamais «jā», un nu jau sporta treneru Nagļu ģimeni vieno ne vien mīlestība un kopīgas intereses, bet arī trīs bērni - astoņpadsmitgadīgā Monika, septiņpadsmitgadīgais Jānis un pastarīte Luīze, kas nākamgad mācīsies ceturtajā klasē.

Sastapšanās JakutijāMācoties vienā augstskolā, kas tolaik saucās Fizkultūras institūts, abi pirmoreiz satikās tikai tad, kad Aivars jau bija tuvu studiju beigšanai.«Mūsu celtnieku vienība tovasar gatavojās doties uz Ustjkurgu Jakutijā. Darbs tur grūts, tāpēc braucām tikai puiši, bet divas meitenes izlēmām nolīgt saimniekošanai un ēst vārīšanai,» atceras Aivars.«Vestibilā bija izlikts paziņojums, un mēs, divas meitenes, sasparojāmies doties pie vienības komandiera Aivara uz pārrunām,» atceras Laila.Ziemeļos strādāts un nopelnīts patiešām krietni, un, mājupceļam vedot cauri Maskavai, Aivaram ar divarpus tūkstošiem rubļu kabatā prātā iešāvusies to lietderīgas iztērēšanas ideja - pa taisno uz Krimu!«Īpaši viņš mani nesaistīja,» Laila atklāj, ka sākumā komandierim veltīta vien amatam atbilstošā uzmanība, bet tad viņš kāda iekaisuša savainojuma dēļ nokļuvis slimnīcā. «Mēs, atbildīgās par aprūpi, gājām viņu apciemot, un tur es Aivaru ieraudzīju pavisam citādu.»Šis citādais tad acīmredzot arī bija tas puisis, kam viņa piekrita braukt līdzi - sākumā uz Melno jūru, tad - uz Staļģeni, sporta skolotāju un treneru ģimenes pirmo darba un māju vietu.Dzērvenes pie Peipusa«Tie bija traki gadi. Naudas maz, un nevarēja jau arī neko lāga nopirkt. Paši sējām un kopām cukurbietes, lai ko piepelnītu un tiktu pie cukura. Ledusskapi varēja nopirkt, ja nodevi ogas sagādes kantorī. Padzirdējām par dzērveņu laukiem pie Peipusa, un, bērnus atstājuši uz nedēļu pie vecmāmiņas, braucām lasīt,» toreizējo gluži vai sportisko azartu atceras Laila.«Bet pēc tam, dabūjuši ledusskapi, tās pašas dzērvenes varējām atkal atpirkt, lai ēstu paši, izdāvātu un pārdotu citur,» par ačgārno biznesu smej Aivars.Tomēr šiem, lai arī pietiekami spilgtajiem, notikumiem dzīvē bijusi tikai pakārtota loma, jo visas zināšanas un sirdsdegsme veltīta savai profesijai - sportam...Plašāk par spilgtākajiem sportiskajiem notikumiem Nagļu ģimenes dzīvē lasiet sestdienas, 7.jūnija, «Zemgales Ziņās».

Pievieno komentāru

Citas ziņas