Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

«Opi, nāc šurp!» 2

Jau vairāk nekā desmit gadus Latvijā maija otrajā svētdienā godā tiek celta māmiņa - dzīvības devēja, lolotāja, sargātāja, gudrībās vadītāja.

Jā, daudz cēlu vārdu pienākas viņai, kas sava bērna labā ies un darīs arī tad, ja citi sen atkāpušies un padevušies. Tomēr mazā cilvēka dzīvē ne mazāk svarīga loma, ietekme un devums ir arī vīrietim. Varbūt tomēr ir vērts reanimēt Ģimenes dienas tradīcijas vai vismaz ieviest Tēvu un vectēvu dienu? Andris Rihards Sakss to noteikti būtu pelnījis!Pilsētā viņu grūti nepamanīt. Vīra sejas vaibsti, kustības un balss intonācija pievelk kā magnēts, nelaiž vaļā un raisa smaidu. Gribas mirkli apstāties un pavērot šo tik elementāro, bet tomēr neikdienišķo saspēli, kas risinās starp sirmu kungu un mazu ķiparu, kurš kūļu vāļu raisa savus pirmos soļus un kā brīnumu tver katru opīša vārdu. Ne visi vectēvi spēj saredzēt bērna acīm, sadzirdēt bērna ausīm un ļauties bērna prātam. Bet opis Rihards to var, nekaunēdamies, ko par to, iespējams, teiks citi. Ir tikai viņš un mazais cilvēkbērns, kam jāizzina lielā pasaule.Ar visu tiekam galā«Bērni mani sauca par opi - lai tā būtu! Tas ir viens no retajiem vārdiem, ko Anniņa ļoti labi zina un sauc komandiera balsī: opi, nāc šurp!, opi, es gribu to! Visu grib! Pagaidām vien skrien kā vējš, bet pamazām sāk arī pļāpāt, kad lielākie kreņķi ir - tie vecie muļķi tak pusi sacītā nesaprot,» smej Rihards, maigi noglāstot jaunākās un vienīgās mazmeitiņas galvu.Tajā jaušama īpaša rūpe, jo Anna tikko izslimojusies - vēl pusotrgadniekam raksturīgais «dzīvsudrabs» nav atgriezies. Varbūt temperatūra? Opis piešauj degunu Annai pie vaiga - nē, tomēr nav! Drīz diendusā varēs atgūt spēkus.«Mamma (Riharda kunga vecākā meita Linda - red.) paliek mājās tikai tad, ja slimība ir ļoti nopietna. Parasti tiekam paši galā. Pusdienlaikā viņa atskrien no darba, noliek Anniņu gulēt un pati tipu-tapu atpakaļ. Bet opis apguļas blakus - tā mēs kādu stundiņu nosnaužam. Līdz ar to varu arī drusku palasīt, citādi, ar bērniem noņemoties, netieku pie tā,» viņš skicē savas ģimenes dienu un lietu kārtību.Bērnība pieaugušo sabiedrībāRihards lielāko dzīves daļu bijis elektriķis, bet pēdējos desmit gadus pirms došanās pensijā nostrādāja ceļu būvē. Būtu jau varējis turpināt darba gaitas, taču, parēķinājis tā laika ienākumus un iespējamo pensiju, saprata, ka doties atpūtā ir finansiāli izdevīgāk.«Vecīšiem toreiz diez ko maksāt negribēja,» atceras Saksa kungs.Turklāt jaunākā meita Agita drīz vien sarūpēja mantinieku Ralfu Niklāvu. Pēc gada viņai nācās atgriezties darbā, tāpēc aktuāls kļuva jautājums par mazā pieskatīšanu. Ierastais variants - vecmāmiņa.«Viņai vienai būtu grūti. Kundze ir laba un saimnieciska, bet cīnās ar veselības problēmām,» Andris Rihards stāsta par savu Aiju, ar kuru kopā nodzīvoti jau 38 gadi.Nekas neatlika, kā mazā cilvēka dzīvē iesaistīties pašam. Bingo! Jau teju septiņus gadus viņš dara to ar tik lielu aizrautību, it kā būtu radīts bērnu auklēšanai, kaut pats neko tādu mazotnē nepiedzīvoja.«Bērnību pavadīju gandrīz vai meža vidū. Citu bērnu nebija, izaugu ļoti prātīgs un pārgudrs. Tas neder! Nepratu nevienu rotaļu. Visu vajadzēja mācīties no jauna,» viņš stāsta. Pirmā Riharda skola bija pašu meitas, bet atkārtošana - abi mazbērni. Viņus opis izvadājis uz bēbīšu skoliņām, kopā rādījis pirkstiņdziesmas, atdarinājis dauzonīgus lācēnus un neveiklus cālēnus, palīdzējis mazajiem pirkstiņiem pareizi sabakstīt mīklas ezī sērkociņu adatas un šķindinājis zvaniņus tautas dziesmu ritmā. Par īpašu dienas notikumu izvēršas pastaigas. «Katru dienu vienu divas stundas apstaigājam dzimto Jelgavu - tas mums patīk! Vien kreņķi, ka bērniņi sāk skriet aizvien ātrāk, bet mēs kļūstam lēnāki. Pastaigu laikā Ralfiņš iepazina visus automašīnu modeļus, rakstīšanu, rēķināšanu - ejot viss tiek aprunāts. Tagad ar Anniņu skaitām kāpnēm pakāpienus,» atklāj opis.Raksta turpinājumu lasiet sestdienas, 10.maija, «Zemgales Ziņās».

Pievieno komentāru

Komentāri 2

sany

Jauki, ka ir tādi cilvēki pasaulē! Ja man būtu tāds opis, labprāt atstātu savas atvases viņa uzraudzībā! lai viņam laba veselība un možs gars! :)

pirms 10 gadiem, 2008.05.12 11:43

bibliotekāre

ļoti jauks raksts par jaukiem cilvēkiem. Viens no retajiem opīšiem kurš mazbērnus jau no zīdaiņa vecuma ņem līdzi uz bibliotēku un audzina par kārtīgiem cilvēkiem.

pirms 10 gadiem, 2008.05.12 09:19

Citas ziņas