Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Patiesa dzīve ir tikšanās

Lieldienas - pavasara un dzīvības svētki, kad tā vien gribas izšķilties kā cālim no olas, izlauzties no ziemā sakrātās pelēcības, tumsas un aukstuma. Kristīgajā pasaulē, kuras kontekstā lielākā vai mazākā mērā «ierakstījies» vai ikviens rietumu puses cilvēks, šis gan ir pārdomu un iedziļināšanās laiks, kad vairāk pievēršamies domām par cilvēka dzīves jēgu un mums doto laiku kā vērtību. Par to - saruna ar psiholoģi Inesi Kapustjansku.

Nāves klātbūtne pievērš uzmanību būtiskajam«Vienīgais, ko droši zinām, - dzīves beigās mūs sagaida nāve,» teic psiholoģe.Lielā nobeiguma vai pārtapšanas mistērija - nomiršana - nodarbinājusi katra saprātīgā prātu, tomēr ne velti to dienu un stundu nav dots zināt, lai nepalaistu garām pašu galveno - dzīvi.«Ja cilvēku baida domas par nāvi, ļoti iespējams, viņš baidās dzīves,» uz kopīgu padomāšanu aicina I.Kapustjanska, pievēršot uzmanību, kam būtu jābūt rakstītam uz mūsu kapa pieminekļa.«Šeit dus sieviete, kura nevarēja saprasties ar savu kolēģi. Šeit - jauneklis, kurš nespēja nokārtot autoskolas eksāmenu,» psiholoģe ar ironiju min piemērus par daudzu tendenci pārlieku aizrauties un satraukties par dažādiem sīkumiem.Tomēr pēkšņa nāves iejaukšanās mūsu dzīvē saasina laika un atbildības izjūtu, tā pievērš uzmanību būtiskām lietām, liek sakārtot attiecības ar citiem un saprast savu klāt esamību šajā pasaulē.«Es patiesi eksistēju tikai brīžos, kurus apzinos, pārdzīvoju, kad kaut ko savā dzīvē izvēlos un esmu iekšā darbībā,» stāsta psiholoģe.Tā vienmēr ir tikšanās«Psihoterapeite Emma van Dorcena piedāvā četrus līmeņus, kas palīdz izgaismot cilvēka esību. Tie ir - fiziskais, sociālais, personīgais un garīgais,» teic I.Kapustjanska, skaidrodama, kas kurā iekšā.Fiziskajā pasaulē ir būtiski sajust un apzināties cilvēka ķermeni, ēšanas ieradumus, seksuālo dzīvi un savu attieksmi pret dzīvību. Šajā līmenī ir svarīgi, kā veidojam attiecības ar dabu, esot ar to mijiedarbībā, kas spēj sniegt fizisku un psiholoģisku labsajūtu, piemēram, rušināties pa dārzu, doties makšķerēt, burāt un rūpēties par mājdzīvniekiem. Ja šāda tikšanās fiziskajā pasaulē nav, neapmierinātība izlejas sociālajā līmenī, kur atslēgas vārdi ir sadarbība, dominēšana vai pakļaušanās, piemēram, darba kolektīvā. Šeit bieži valda pa daļai aizgūtas un nesagremotas vērtības, atkarība no apstākļiem, cilvēkiem un gadījumiem, priekšstati, piemēram, ko citi par mani teiks un domās, kas ietekmē cilvēka dzīvi, min I.Kapustjanska, aicinot šajā līmenī netiekties pēc tuvām attiecībām, to atstājot personīgajā jomā, kurā lielu lomu spēlē attiecības ar pašu, spēja sevi saprast, sajust un izzināt, kā arī mācēt būt kopā ar sev nozīmīgiem cilvēkiem, jo patiesa dzīve vienmēr ir tikšanās.Savukārt garīgā līmeņa apzināšanās ir viena no cilvēka brieduma pazīmēm. Tajā viņš pamazām atrod sev nozīmīgas vērtības, kuras nekādā gadījumā negribētu zaudēt, jo pretēji tas var pamatīgi izšūpot pamatu zem kājām, uz kura veidota visa dzīve. Dieva klātbūtne mūsu dzīvē, mīlestība, paļaušanās, patiesība, brīvība, ticība, caur kuru varam pieskarties mūžībai, ir daļa no cilvēka garīgajām vērtībām. «Tā ir tikai ilūzija, ka ar zināšanām var piepildīt dzīvi - to var izdarīt, tikai esot kopā patiesās attiecībās ar citiem cilvēkiem,» pārliecināta psiholoģe. Vairāk par šo tēmu lasiet sestdienas, 22.marta, «Zemgales Ziņās».

Pievieno komentāru

Citas ziņas