Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

«Ritas teātrim» acis dzīvas

Ziemassvētku laikā Ozolnieku tautas nama vadītāja un Jelgavas jaunā teātra aktrise Rita Barona ar savu komandu ik gadu simtiem bērnu uzbur brīnumu un māca ticēt mīlestībai.

«Kopš ievēroju, ka bērni mani ņem pretī, sapratu, ka man tas jādara, kaut pasākumi prasa milzīgu atdevi. Turpināt ļauj gandarījums, ka mazajiem ir prieks - dodoties prom, esi pārguris, bet viņi līp riņķī un mīlē,» vaļsirdīgi pauž Rita Barona, ielūkodamās īpašiem notikumiem bagātā vēsturē, kas savu sākumu raduši pirms aptuveni 20 gadiem.Tie spilgti iemirdzas tieši gadu mijā, kad Rita, pulcējot atraktīvus un talantīgus domubiedrus - rajona skolotājus Haraldu Švītiņu un Dainu Užuli, Jelgavas Jaunā teātra aktieri Aldi Baronu un pēdējos gados arī Ozolnieku tautas nama mākslinieci Ilzi Unguri, pārtop Sniega karalienē, Mazajā raganiņā, Apburtajā fejā, trollītī Muminā, vistiņā Klukstītē, rūķītī Sirsniņā, pelītē, sunītī Toto, Vasariņā un daudzos citos pasaku tēlos, paņem licenci un dodas uz uzņēmumiem, iestādēm, skolām un pašvaldībām priecēt mazos ķiparus. Šogad viņi atdzīvinās Alana Milna slavenā stāsta par Vinniju Pūku varoņus, ļaujoties tam dzirkstošajam adrenalīnam, ko spēj sniegt tikai bērni. Ar vienu nosacījumu - jāatdod viss. Un visu arī saņemsi pretī!Ceļš uz bērnu sirdīm tagadējai Ozolnieku tautas nama vadītājai un Jelgavas Jaunā teātra aktrisei sākās 80.gadu beigās, kad toreizējā Lauktehnikas kultūras nama direktore Dzintra Zimaiša uzaicināja viņu, jaunu, skaistu un enerģijas pilnu, ieņemt bērnu sektora vadītājas vietu.«Tikko kultūras darbinieka diploms kabatā, bet prakse - cik bija, tik bija,» stāsta Rita, atklādama, ka jaunajos pienākumos, kas kulmināciju sasniedza tieši gada nogalē, tikusi burtiski iemesta. «Visi svētku pasākumi notika kultūras namā. Bērnu jūra, bet vadītāja ļāva vaļu. Pateica, ka jāizdomā rotaļas, salaveci deva pūrā un - uz priekšu! Izdomas, šķiet, pietika, bet slodze bija pamatīga - dienā notika četras piecas «eglītes» ar paku dalīšanu, bet man kurpes uz augstiem papēžiem un visa skaista! Toreiz taču strādāja bez mikrofoniem! Vakarā no kājām kritu nost, visu dienu tupu rāpu, sevi nežēlodama - vienai pašai bija jāsavāc līdz pat simts bērnu. Laikam jau man uz to ir dotības. Īpaša izjūta? Mīlestība? Viņi visi taču jāapčubina!» sava aroda veiksmes noslēpumu un cenu atklāj R.Barona, ātri apjauzdama, ka viens nav darītājs. Jālūko pēc komandas, kas raugās vienā virzienā un elpo vienu elpu...Kā Ritai Baronai veicās ar domubiedru meklēšanu un vai «eglīšu» joprojām ir tikpat, cik agrāk - lasiet piektdienas, 19.decembra, «Zemgales Ziņās».

Pievieno komentāru

Citas ziņas