Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Sēdēt neveiksminieka krēslā

Kā ūdens pile akmeni, tā mūsu ļaužu apziņu jau vairākus gadus kapā galvenokārt no amerikāņu filmām aizgūts žargonisms - «lūzers» -, ar šo vārdu saprotot neveiksmju apsēstu cilvēciņu.

«Amerikāņi ir tendēti uz panākumiem. Goda lieta prezentēt sevi kā veiksmīgu personu,» stāsta šajā valstī dzīvojusī psiholoģe Inga Birkmane, aicinot mūs, latviešus ar pašapziņas deficītu, kaut nedaudz pārņemt veiksmīgā tēlu. Tomēr stāsts nav par tautu mentalitātēm, bet domāšanas veidu, ejot cauri uzvarām un zaudējumiem, kas pamīšus kārtojas katra cilvēka dzīvē. Bailes zaudētNenoliedzami - zaudēt ir nepatīkami. Šie brīži grauj pašvērtējumu un raisa depresīvas izjūtas, bet cilvēkā iekodēta vēlme būt laimīgam un saņemt pozitīvas emocijas. Kā veselīgi izlaipot starp šiem pretpoliem? Daudzi cenšas izslēgt neveiksmes no savas apziņas.«Šī nostāja saistīta ar nepieciešamību visu kontrolēt, paredzot nezaudēt. Tās ir bailes, ko raisa domāšanas veids, ka piedzīvot neveiksmi ir slikti un nāvējoši. Sabiedrībā valdošo uzskatu dēļ mēs jau no mazām dienām esam tendēti domāt melnbaltās kategorijās, uztverot lietas kā tikai labas vai sliktas, tomēr viss ir relatīvi,» pārliecināta I.Birkmane. Piemēram, izjūk ģimene - nepanesamas attiecības.«It kā zaudējums. Sabiedrības acīs cilvēks nonācis nepatīkamā pozīcijā - šķirtenis, «lūzers», jo nav varējis tās uzturēt, tomēr, paskatoties plašāk un dziļāk, pavērušās citas, jaunas iespējas, par ko viņš jūtas laimīgs.» Atkarība no sajūtāmCik zaudējuma garša ir rūgta, tik uzvaras - salda. Ir viegli pierast pie sajūtas, kas ceļ vērtību savās un citu acīs, dod pārākuma un lidojuma izjūtu.«Taču rodas jautājums, kur ir robežas un kā māku tās priekš sevis novilkt? Vai visu laiku cenšos uzvarēt, vai tomēr man ir pietiekami daudz pašapziņas, lai varētu zaudēt lietās, kas ir neizdevīgas un nav nepieciešamas?» jautā I.Birkmane, aicinot pavērot, cik daudz un bieži šie abi biķeri tiek likti pie mūsu lūpām, jo visam jābūt līdzsvarā.«Ja cilvēks sevi definē kā neveiksminieku, kas vienmēr zaudē, lai ko arī sāktu, rodas nākamie, pavisam jocīgi jautājumi - kāpēc tev to vajag, ko labu ar to iegūsti un apstiprini? Iespējams, tā ir vēlme izcelties, jo uzvarētājam iedod puķes, desmit minūtes slavē, bet pēc tam sit. Savukārt «lūzeri» nemitīgi tur klēpī,...» pārliecināta psiholoģe.Vairāk par šo tēmu un iespējām krīzes un zaudējumus pārvarēt lasiet sestdienas, 16.februāra, «Zemgales Ziņās».

Pievieno komentāru

Citas ziņas