Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ticēt likteņa pagriezieniem

«Mums katram šai dzīvē ir sava loma un darbs, ko varam veikt pēc labākās sirdsapziņas,» pārliecināta endokrinoloģe Sigita Pastare.

«Līdzīgi kā pastāv modes tendences apģērbā un mēbeļu dizainā, tāpat ir modes slimības un ārsti. Endokrinologs ir 21.gadsimta «top» mediķis, jo cilvēki kļuvuši slinkāki, mīl labi paēst un mazāk kustēties, tāpēc aizvien vairāk rodas nepieciešamība pēc šī speciālista,» stāsta endokrinoloģe Sigita Pastare.Viņa apņēmusies ārstēt endokrīno dziedzeru patoloģijas vai darbības traucējumus un vielmaiņas slimības, kā, piemēram, aptaukošanos, cukura diabētu un vairogdziedzera problēmas.Salīdzinoši gados jaunā ārste ir rīdziniece, tomēr jau sešus gadus viņa savu profesionālo piepildījumu gūst Jelgavā. No janvāra S.Pastari var sastapt Jelgavas rajona slimnīcā, kur viņa vada savu privātpraksi - «Zemgales diabēta centru».«Liktenīgs pavērsiens,» Sigita raksturo izšķiršanās brīdi par labu mūsu pilsētai, tomēr vairāk par ticību liktenim ārstē dominē liela mērķtiecība, neatlaidība, prasīgums pret sevi un apkārtējiem, kārtības mīlestība. Bez šīm īpašībām nemaz nevarētu iekarot medicīnas augstās virsotnes, kas prasa nežēlīgu darbu un mācīšanos vairāk nekā desmit gadu garumā. Tā ieguvums ir piepildīts sirds aicinājums.«Būt ārstam ir dzīvesveids. Mums katram šai dzīvē ir sava loma un darbs, ko varam veikt pēc labākās sirdsapziņas un kas mums pašiem un apkārtējiem sniedz lielāko gandarījumu. Reiz lielveikalā vēroju, cik skaisti un ar kādu mīlestību darbinieks grieza laša fileju, savukārt Norvēģijā mani pārsteidza, kā viens melnādains cilvēks ar lupatiņu pucēja atkritumu tvertnes vāku. Darba mīlestība, lai ko dzīvē nedarītu, ir ļoti svarīga. To cenšos iemācīt arī saviem bērniem,» stāsta daktere Pastare.Ģimenes atvasēm - 13 gadus vecajai Alisei Elizabetei, kura mācās Rīgas Angļu ģimnāzijā un cītīgi trenējas volejbolā, un četrgadniekam Viesturam - labu piemēru netrūkst, jo Sigitas dzīvesdraugs Ilmārs Pastars arī ir mediķis.Viņš Jūrmalas slimnīcā vada ķirurģijas bloku un reizi nedēļā jelgavniekiem veic kāju asinsvadu pārbaudi. Tomēr svarīgākais ir komandas gars, kas vieno pāri profesionālajā darbībā, sadzīvē un bērnu audzināšanā.«Bez vīra nebūtu izdevies neko tādu sasniegt. Ir ļoti svarīgi, ja otrs rēķinās ar tevi, novērtē un palīdz,» atzīst dakterīte.Visi dzīvos veseli un laimīgi«Par medicīnu sāku interesēties jau bērnudārza laikā. Man ļoti patika žurnāls «Veselība», kur bija mediķu fotogrāfijas baltajos halātos. Ja kādam nebija cepurītes galvā, vienmēr to piezīmēju. Arī vecmāmiņas kaulu locītavu slimība pamudināja domāt šajā virzienā,» atceras Sigita, stāstīdama, kā bērnības sapņi īstenojušies dzīvē. Ideāli gan mainījušies: «Toreiz domāju, kad būšu daktere, visi dzīvos veseli un laimīgi. Tomēr, jo vairāk esmu medicīnā, jo skaidrāk saprotu, ka ārsta uzdevums ir palīdzēt cilvēkam sadzīvot ar savu slimību.»Plašāk par Sigitas Pastares ceļu uz ārstes profesiju lasiet sestdienas, 16.februāra, «Zemgales Ziņās».

Pievieno komentāru

Citas ziņas