Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Veiksmīgi īstenotā muzikālā ideja

Nupat Ozolnieku novada pašvaldība iegādājusies deviņas vijoles, akordeonu, digitālās klavieres un marimbu. Tā ir droša zīme, ka Ozolnieku Mūzikas skolas dibināšanas ideja pusgada laikā pierādījusi savu dzīvotspēju.

Mācību iestādes direktore Dina Tauriņa teic, ka ar prieku iet uz skolu, kur radošā darbā laiks rit ātri. Viņas vārds «Ziņu» lasītājiem kļuva pazīstams 2004. - 2005.gadā - Jelgavas Mūzikas vidusskolai smagā krīzes laikā. Toreiz iepriekšējais direktors tika atbrīvots no amata un ar kultūras ministres rīkojumu viņa kā cilvēks, kuram liela daļa skolas pedagogu un darbinieku uzticējās, uz pusgadu tika iecelta par šo pienākumu izpildītāju.2005.gada rudenī izsludinātajā direktoru konkursā Dina palika ēnā. Nu, nevar vienkāršs skolotājs uzreiz kļūt par direktoru! Vajadzīga vadošā darba pieredze, akadēmiskais grāds. Ar izteiktām līdera īpašībām vien nepietiek. Maģistrantūra stiprina pārliecībuTaču šajā administrēšanas pusgadā Dina saprata, ka viņa var un grib būt pedagogu kolektīva vadītāja, un drīz vien maģistrantūrā sāka studēt skolvadību. Dažas korekcijas studiju plānā ieviesa ceturtā bērniņa - Beatrises - nākšana pasaulē. Tomēr tālākās profesionālās izaugsmes līnija bija skaidra.«Jelgavas Mūzikas vidusskolā esmu nostrādājusi 22 gadus. Astoņpadsmit gadu vecumā, mācoties ceturtajā kursā, sāku kā koncertmeistare, bet pēc Mūzikas akadēmijas beigšanas turpināju strādāt par klavieru skolotāju. Pēdējos gados jutu, ka ieslīgstu rutīnā un negribu vairs iet uz darbu,» stāsta Dina.Maģistrantūras studijas viņai atklāja jaunus apvāršņus. Tā bērnu kopšanas atvaļinājumā dzima ideja par Ozolnieku Mūzikas skolas dibināšanu. Tieši savā četrdesmit gadu jubilejā viņa saņēmās un piezvanīja uz Ozolnieku novada domi. Tur gadījās, ka klausuli pacēla priekšsēdētāja vietnieks Guntis Rozītis. Viņš teica: «Priekšlikumu izskatīsim, rakstiet!» «Arī viens ir karotājs. Taču, īstenojot jauno ideju, strādājām divatā ar manu tagadējo vietnieci mūzikas pedagoģi Edīti Brūniņu, kas arī ievijusi ligzdiņu Ozolniekos. Tas tomēr ir citādi, ja ir otrs cilvēks, kurš domā līdzīgi. Vēl ļoti būtiski, ka mums neko nevajadzēja pierādīt novada domē. Kopā ar Edīti uz astoņām lapām bijām sarakstījušas projekta pieteikumu, aptaujājām vietējās ģimenes, bet doma par to, ka Ozolniekiem vajadzīga sava mūzikas skola, jau bija nobriedusi.» Ozolnieki ir lielāki par AuciJau tagad Ozolnieku ciematā vien mīt gandrīz četri tūkstoši iedzīvotāju. Tas ir apmēram tikpat, cik muzikālajām tradīcijām bagātajā mazpilsētā Aucē,» tā Dina Tauriņa.Viņa pieļauj iespēju, ka ar laiku varētu iesaistīties vietējā novada politikā, jo pārliecinājusies, ka personība spēj ietekmēt pašvaldībā pieņemtos lēmumus. Svarīgi ir ne tikai «mētāt idejas» vai skaisti runāt, bet arī panākt savu ieceru realizāciju.«Par sevi varu pateikt vēl to, ka nekāda paipuķīte neesmu. Man ir lielas prasības pret sevi un citiem. Ja tu esi savu lietu dabūjis gatavu un starp tiem cilvēkiem, kas iesaistās tavā projektā, atrodas kāds, kurš haltūrē, tas mani tracina,» Dina saulaini pasmaida, bet var just, ka skolas dzīvē gadās arī lietainas dienas.Domājot par tālāko karjeru, viņa pieļauj, ka varētu atkal pretendēt uz direktores amatu Jelgavas Mūzikas vidusskolā. Tas, protams, pēc gadiem septiņiem, desmit... Katrā ziņā vispirms jāpabeidz maģistrantūra un jānostiprina Ozolnieku Mūzikas skola, kurai pašvaldība nežēlo līdzekļus, taču trūkst telpu. Paredzams, ka nākamajā septembrī skolas audzēkņu skaits dubultosies un turpmāk līdz ar katras nākamās klases atvēršanu strauji augs.Appuišošanai laika pietrūkstĢimenes rūpes un darbs - ne tik vienkārši apvienojamas lietas. Lai arī no vecākiem mantotas milzīgas darba spējas, Dina atzīst - ja nebūtu mammas palīdzības, kas trīs reizes nedēļā atbrauc «paaudzināt» bērnus, viņa nevarētu izdarīt to, ko veic patlaban. Palīdz arī visa ģimene. Vīrs Ivo Rīgā ir kokapstrādes ražotnes vadītājs, kuram arī darba stundu ir daudz.«Tādēļ dzelžaini loģiski jāsaplāno laiks. Bērni, šķiet, jau pieraduši, ka ikdienā vecāki viņus neappuišo. Vecākā meita Amanda, tāpat vecākais dēls Uga, ja vien nav aizņemti ar mācībām, palīdz pieskatīt mazo māsiņu Beatrisi. Piecgadīgais Zemgus turpat Ozolniekos iet bērnudārzā, kur auklītes un audzinātājas ir saprotošas, ja paņem savu mazuli mājās tikai piecas minūtes pirms darba laika beigām.»Ko par Dinu Tauriņu saka viņas kolēģi un līdzgaitnieki, lasiet trešdienas, 12.marta, «Ziņās».

Pievieno komentāru

Citas ziņas