Agrā 1. septembra rītā, kad ārā jau smaržoja pēc rudens, sākās mūsu piedzīvojums uz Hījumā salu Igaunijā. Ceļš nav garš, tādēļ šis ir lielisks nelielas, bet interesantas draugu ekskursijas galamērķis nedēļas nogalē.
Stunda līdz Hījumā
Ceļš paskrien ātri, un jau pēc trīsarpus stundām esam sasniegušas
Rohukilas (Rohuküla) ostu, no kurienes tālāk paredzēts stundu garš
pārbrauciens ar prāmi. Uz prāmja iespēju ir daudz, bet izvēlamies
pabrokastot un iedzert rīta kafiju uz augstākā prāmja klāja. Matiem
plīvojot un siltajai rudens saulītei sildot mūsu vaigus, sasniedzam
Hījumā salu, kas radusies meteorīta eksplozijas rezultātā. Nolemjam, ka
iztiksim bez konkrēta galamērķa un skatīsimies, kur ceļi mūs vedīs.
Ar nolūku izvēlamies nelielus meža celiņus un ne brīdi nenožēlojām to. Meži šeit nu gluži kā no pasaku grāmatām, ar lielām, staltām eglēm, stigām un sūnu pļaviņām. Kur vien skats paveras, aizraujas elpa un mašīnas radio skaņas nomāc skaļas nopūtas – eh, cik skaisti!
Meža viducī uzduramies pamestai militārajai zonai. Kas par sajūtām! Piekalniņā nelielas, puspavērtas durvis, kuras tā vien aicina ielūkoties. Saņemam drosmi un lienam iekšā. Tumšajos, tuneļiem līdzīgajos koridoros ilgi drosme neturas, un visas kliedzot un spiedzot skrienam ārā, kur, vēderus turēdamas, smejamies par neseno baiļu lēkmi. Vēlāk uzzinām, ka Hījumā atrodas Militārais muzejs ar vecu kara tehniku un citām lietām kara vēstures interesentiem.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Tahkunas bāku, kuras konstrukcija veidota pasaulslavenā inženiera Gustava Eifeļa birojā un augstums virs jūras līmeņa ir gandrīz 43 metri. Iespaidīga vēsture ir arī Kepu bākai. Tā celta 15. gadsimtā, un tiek uzskatīts, ka ir pasaulē trešā vecākā bāka, kura vēl joprojām brīdina jūrniekus par sauszemes tuvumu.
Vakars Hāpsalu
Laiks ir nepielūdzams, un vakars tuvojas lieliem soļiem. Dodamies
atpakaļ uz sauszemi. Par naktsmāju vietu esam izvēlējušās Hāpsalu, kuru
nākamajā dienā nolemjam izstaigāt un iepazīt.
Gar Hāpsalu jūras
piekrasti ved pludmales promenāde, kur var doties romantiskās pastaigās
saulrietā vai, gluži pretēji, lielos gumijniekos un ar makšķeri padusē
zivju medībās. Līkumainajās krasta ieliņās, kuras ieskauj mājas, kas
izgreznotas ar koka mežģīnēm, aizraujas elpa. Iepazīstam arī Hāpsalas
dzelzceļa staciju un tās muzeju, kur apskatāma garākā segtā
Ziemeļeiropas dzelzceļa platforma.
Vēl pirms atpakaļceļa izbaudām kafiju
kādā mazā un mājīgā beķerejā un nolemjam šeit atgriezties ziemā, lai
piedzīvotu braucienu pa ledus ceļu un iepazītu igauņu draudzīgo un
mājīgo uzņemšanu ziemas spelgonī.
Foto: no personīgā albuma
Pievieno komentāru