Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Edgars Rubauskis: Augļudārzu veido visu gadu

Par augļu koku audzēšanu, kopšanu un šķirņu izvēli stāsta Dārzkopības institūta zinātnieks Edgars Rubauskis.

Vislabākās ir nogāzes
Svarīga nozīme jebkuram augam ir stādīšanas vietas izvēle. Pareizas vietas izvēle ļaus tam būt veselīgākam, izskatīties un ražot labāk. Pilsētnieku mazdārziņi bieži vien, no dārzkopības un augļkopības viedokļa, nav tās labākās vietas, domājot par ziemcietību, salu izturību un citām lietām. Pēc zinātnieka domām, vislabākās ir nogāzes, bet mazdārziņi parasti iekārtoti upju palienēs. Tur atrodama auglīga augsne, bet sastopami citi mīnusi.

“Ja vasarā dārzos stāv ūdens, tad nevienam augam tas nepatīk, it sevišķi augļkokam. Pats dārzs var atrasties labā vietā un paaugstinājumā virs apkārtējās vides, bet pa vidu var būt mikroieplakas, kur stāv ūdens un koki vienkārši iet postā. Saknēm pietrūkst gaisa, nenotiek pareizie elpošanas procesi. Vislabākā ziemcietība ir nogāzēs, jo tur aukstais gaiss noplūst uz zemāku vietu, un vislabāk, ja tā vērsta uz dienvidiem vai dienvidaustrumiem, jo tad ir vislabākais izgaismojums un siltums,” skaidro E.Rubauskis. 

Ja tiek stādīts lielāks dārzs, tad žogs ir viena no pamatprasībām. Savukārt mazdārziņā ap stumbru var apsiet skuju zarus, niedres, lai dzīvnieki netiktu klāt.

Svarīgs – potcelms
Nākamā svarīgā lieta augļkoku stādīšanā ir augsnes sagatavošana. “Kādreiz ir dzirdēts, ka pirms koku stādīšanas ir jārok lielas bedres un to vislabāk ir darīt ar ekskavatoru. Vēl viens otrs uzskata, ka jāsamet apakšā kūtsmēsli, ir dzirdēti arī siļķu paņēmieni, lai nodrošinātu augšanu un fosforu. Patiesībā augsni dārza teritorijā vajadzētu sakārtot viscauri un vienādi,” saka zinātnieks. Ja tiek izmantots organiskais mēslojums, tad tas jāiestrādā visā platībā. Pētnieks norāda, ka vecās ābeles mēslot tikai pie stumbra ir bezjēdzīgi un tie ir lieki izdoti līdzekļi. Ja dārzs atrodas vietā, kurā apakšā veidojas necaurlaidīgs slānis, tad augsne ir jāirdina. Stādot augļkokus mazdārziņā, var rakt bedri. “Kas man nepatīk pie bedres, ka tad mēs uztaisām tādu kā podu un, kamēr koks ietilpst izveidotajā podā, tas aug. Pēc dabas augļkoks ir slinks un gaida, kad vēl kāds kaut ko iedos.”

Eksperts iesaka – kad iekārtojam dārzu, tad mēslojumu dodam no augšas, jo ūdens un barības vielas skalojas no augšas uz leju. Pērkot stādus, bieži vien pie ābelēm sarakstīti burti un cipari. Populārākie ir B396 – pundurābelēm jeb maza auguma ābelēm. Šādam kokam vajadzēs kārtīgu mietu vai balstu sistēmu, kas stāvēs vismaz 20 gadu. Piemēram, B118, kas ir vidēja auguma potcelms, svarīgi, lai koks ieaugtu taisni vismaz pirmos sešus gadus, pēc tam, veidojot vainagu, to nesagāzīs uz vienu pusi. Vidēja auguma populārākais potcelms ir 106, un tos visbiežāk iesaka stādīt mazdārziņos. Tam ir lielāks ražas apjoms, var veidot lielos skeletzarus un pamatzarus un pārpotēt ziemcietīgu šķirni. “Vienmēr jāsa­prot, kādam mērķim mēs stādām ābeles, ko vēlamies iegūt. Mazās ābeles ir vajadzīgas un ieviestas pasaulē, jo populārākais potcelms Rietumeiropā un Polijā ir M9. Viens apstāklis ir ražas vākšanas ziņā, lai lielāko daļu ražas varētu novākt no zemes, nevis kāpjot kokā. Tas ir laika patēriņš – kāpt augšā un lejā –, un ja par to vēl kādam jāmaksā.”

Arī bumbierēm ir dažādi pasaulē zināmi potcelmi, kas varētu ietekmēt koku lielumu. Latvijā zinātnieks iesaka izvēlēties Kazrauša izcelsmes sēklaudžus, kuri ir ziemcietīgi un pietiekami piemēroti audzēšanas apstākļiem dažādās vietās Latvijā. Tie šobrīd ir vispopulārākie arī kokaudzētavās, jo pārējiem potcelmiem, kas ir mazāki augumā, mūsu apstākļos ir sliktāka ziemcietība. Bumbieres ir mazāk izturīgas ziemas salā, un visvārīgākā vieta tām ir ziedpumpuri. Ar lielāku koku tiek panākts, ka zari un ziedpumpuri ir augstāk no zemes, un tā labāk tiek nodrošināta ražība. “Mēs, piemēram, bumbierei uzpotējam ziemcietīgu šķirni un pēc tam vainagā varam iepotēt to pašu šķirni ‘Conference’, kas ir populāra visā pasaulē. ‘Conference’ ir universāla – var ilgstoši glabāt, ja vajag realizēt. Nav kā mūsu pašu ‘Suvenīrs’, kas mēneša laikā pēc novākšanas ir jārealizē. Veikalā bieži vien svaigi ievesti bumbieri ir cieti, aiznesam mājās, un pēc pāris dienām vai pat nedēļām paliek mīksti, sulīgi, kūstoši. Bet šādu šķirni var potēt uz izturīga stumbra, kaut vai to pašu ‘Suvenīru’,” atklāj Dārzkopības institūta speciālists.

Jāizvēlas šķirnes
Bieži vien rodas jautājums: kādus augļkokus stādīt? Protams, katrai dārza sistēmai ir plusi un mīnusi. Cilvēki sagaida, ka augļkoki ātri sāks ražot, ar tiem būs viegli darboties un tie būs maza auguma. Ja tiek stādītas lielākas platības, tad ir lielāks augļu daudzums uz hektāru, ierīkošanas izmaksas ir lielas un vajadzīga mūžīgā balsta sistēma. Maza auguma koki nespēj sevi noturēt un ražas ietekmē var nogāzties, noliekties, līdz ar to var sākties kopšanas un augļu kvalitātes pro­blēmas. Vidēja auguma potcelmiem viss ir vidējs – mazāks kapitāla ieguldījums, nav vajadzīga balstu sistēma. Protams, liela auguma ābelēm mūžs ir ilgāks – šur tur var atrast pat simtgadīgas ābeles.

“Šobrīd gribētos mazdārziem ieteikt vidēja auguma potcelmus, tomēr jāskatās, kas norādīts koka aprakstā. Ja runājam par stādīšanas attālumiem, tad pamats ir attālums starp rindām, ja stādām vairākus kokus, un svarīgākais apstāklis Latvijā ir gaisma. Attālums var būt atšķirīgs un atkarīgs no augļkoku lieluma. Ir metrs starp ābelēm, citur vēl ciešāk un tiek veidotas interesantas vainagu sistēmas. Tāpat kā siltumnīcas mazdārziņā, arī augļkoku un ogulāju rindas vajadzētu izvietot ziemeļdienvidu virzienā, jo augļkokam visvairāk izgaismota ir austrumu un rietumu puse. Ja tiek stādīts lielās platībās, tad šķirne jāstāda pāra rindās, lai vieglāk ar tehniku ir novākt. Mazdārziņā var stādīt, kā vēlas, bet nestādīt jauktā secībā – vasaras šķirnei blakus uzreiz ļoti vēla ziemas šķirne. Ja veiksim kaut kādus augu aizsardzības pasākumus, tad vasaras ābolus nevarēsim ēst, un arī otrādi.”

Šķirnes jāizvēlas pēc dārza atrašanās vietas un jāņem vērā to ziemcietība un slimību izturība. “Jādomā par to, kādiem mērķiem ābeles tiek audzētas. Ja pašiem, tad jāskatās, kas garšo. Uz vainaga var likt vairākas šķirnes, ja tas ir savas ģimenes vajadzībām. Var aizvest uz tirgu un skatīties, kas labāk ies. Piemēram, sidriem un vīniem ir nepieciešamas specifiskas garšas īpašības. Žāvēšanai – tādas šķirnes, kas netumšojas, nebrūnē, kad ir sagrieztas.” Speciālists atzīst, ka pats zaļos un gaišos ābolus izvēlas retāk, bet nesaka, ka tie ir negaršīgi. Viņaprāt, tie izskata ziņā neliekas tik pievilcīgi.

Nākamais jautājums augļudārza izveidošanā ir kopšanas, novākšanas un glabāšanas iespējas. Ja āboli tiek audzēti pašpatēriņam un nav lielas iespējas, kur realizēt, tad eks­perts iesaka izvēlēties mazāk kaprīzas šķirnes. Jāņem vērā arī ražas novākšanas iespējas. Ja ir lielākas platības, tad pētnieks neiesaka stādīt populāro ‘Auksi’, jo šai šķirnei ir viena slikta īpašība – “šie āboli birst, un, ja platības ir hektāros mērāmas un nespēj novākt, tad ir pro­blēmas – sabirst, pārstrādāt nevar un ātri jāizlieto sulās vai biezeņos”.
Tāpat Latvijā svarīga ir šķirņu ziemcietība, to nosaka dažādi faktori – augšana, mēslošana, ražas normēšana, vainagu veidošana. Dažkārt, ja šķirne būs pārmēslota, tā augs pārāk spēcīgi, nenobriedīs un nebūs tik ziemcietīga. “Latvijā ir zināmi divi ‘Rubīnu’ āboli. ‘Kazahu rubīns’ ir agra ziemas šķirne ar lieliem āboliem, bet pārāk ilgi neuzglabājas un ir nedaudz mīkstāki un glabātavās parādās mizas brūnēšana. ‘Čehu rubīns’ ir ziemas šķirne un labi uzglabājas.” Uz auga pases var redzēt šķirnes nosaukumu, saimniecību, kurā tas audzis, uzrādīts arī potcelms. Ja vēlamies saglabāt šā potcelma ietekmi uz koka augumu, tad potējuma vietai ir jābūt virs zemes. Vai nu virs mulčas, vai virs zemes, aptuveni 5–10 centimetri, norāda eksperts. 

Nopļauto zāli atstāj
Dārzkopības institūta pētnieks iesaka, ka sevišķi jaunajiem kociņiem vismaz vasaras pirmajā pusē ir jābūt brīviem no apauguma. Ja zāle tiek pļauta, tad tā jāatstāj turpat vai jāsavāc un jāliek apdobēs kā mulča. Var izmantot arī ģeotekstilu, kas laiž cauri mitrumu – minerālmēslus uzliek pa virsu ģeotekstilam, lietus ūdens izskalo, iet cauri audumam un nonāk augsnē.

Nopļauto zāli nav vēlams vest ārā no dārza, tā dod organisko masu. Apdobes jāuztur brīvas, bez apauguma, var rušināt, bērt mulču, citi pat audzē puķes, piemēram, samtenes. Sevišķi jaunākiem kokiem apdobes nepieciešamas platākas, bet, ja tās ir lielās, vecās ābeles, tad tur zāli var audzēt līdz pat stumbram, jo sakņu sistēma ir liela, plaša un dziļa. Tajā gadījumā ir jāmēslo zālājs, jo mēslot pie stumbra nav jēgas. Tāpat svarīgi – jo ātrāk tiek savāktas vecās lapas, jo mazāks risks izraisīt ābolu kraupi nākamajā vasarā. Slimības izraisītāji ziemo uz vecajām lapām. Otrs variants būtu lapas sagrābt un kompostēt, vēl var lietot karbonāta šķīdumu, lai lapas ātrāk sadalītos.

Ja tiek domāts par ražas normēšanu, tad ap Jāņiem var veikt augļu retināšanu, domājot par ražas kvalitāti. “Dažreiz var dzirdēt, ka saka – baigais sausums un augļu aizmetņi birst, bet koki dabiski normē to, kas ir par daudz vai arī nav apputeksnējušies un nav attīstījušies. Tajā brīdī var iet un retināt, pakratot zaru – liekie paši nobirs nost.”

Veido kā piramīdu
Vainagu kopšana ir svarīga, lai kvalitatīva raža būtu ne tikai pirmos gadus, bet arī vēlāk, turklāt augļiem jābūt pietiekami labiem, lai tos varētu saglabāt. Jāizvēlas pareizās metodes un soļi, lai tas būtu viegli izdarāms. Veidojot ābeļu vainagus, ir jāievēro piramīdas jeb egles princips – augšējiem zariem vienmēr ir jābūt šaurākiem, apakšai platākai, lai izgaismotu vainagu visā tā augstumā. Koku ir jāsāk veidot no galotnes, un pirmais solis – jāpazemina vainags. Ja augša ir blīva, tumša un noēno apakšu, tad tur jauns pieaugums neveidojas, un tas ļoti patīk dažādiem kukaiņiem un kaitēkļiem. Pētnieks iesaka lielajām ābelēm labāk izgriezt vienu resnu zaru nekā daudzus un sīkus. Var izņemt ārā arī galotni, lai koks būtu izgaismotāks.

Piramīdas princips visvairāk attiecas uz jauniem kokiem. “Ja zars pārsniedz sešus centimetrus diametrā, tad jāzāģē nost un jāatstāj liels celms. Ja strādājam ar motorzāģi, tad jāatstāj zaru celmi, jo citādi brūce ilgstoši neaizaugs vai neaiz­augs vispār, ja tiek zāģēts līdz ar stumbru, tad tur ir barības vielas, ūdens plūsma, sēnēm, kas inficē koksni. Ja celms iekaltīs un nokritīs miza, tas nekas. Galvenais – lai tas būtu sauss, jo sausā koksnē sēne nemetas. Ja nozāģē līdz ar stumbru un kaut kas iemetas iekšā, tas apdraud pašu koku.” E.Rubauskis nevajadzīgos ābeles dzinumus iesaka lauzt, nevis griezt vai zāģēt, jo tā neveidojas jauni pieaugumi un brūces. Augļkoka vēzim vajag, lai brūce neapžūtu 24 stundas, bet saule ir galvenais dezinfekcijas līdzeklis.

Jāuzmana zaru pieaugums
Ja koku attālums citam no cita ir četri metri, tad koka augstums ir jāatstāj vismaz trīsarpus metri; ja attālums ir pieci metri, tad – lielāks. Jo skrajāks un izgaismotāks ir augļkoka vainags, jo labāk augu aizsardzības līdzekļi sasniedz mērķi, jo bieži vien dziļumā iemetas kukaiņi, piemēram, laputis. Jaunam vainaga pieaugumam katru gadu ir jābūt robežās no 20 līdz 40 centimetriem. “Ja ir mazāks, jādomā, kā varam veicināt koka augšanu – vainagu veidošanu, mitrumu, mēslojumu. Ja ir lielāks pieaugums, tad kāds ir pārcenties. Par daudz griezis, mēslojis vai par daudz ir bijis mitrums,” norāda zinātnieks.

Eksperts novērojis, ka ierobežot augšanu ir grūtāk nekā veicināt to. “Lai izveidotu jauniem zariem platus leņķus, zaros var iekarināt koka veļas knaģus un turēt tos desmit dienas. Bet to dara tikai tad, kad jaunais dzinums izaudzis vismaz desmit centimetrus.”
Kad veidot augļkoku? “Ja mēs vēlamies, lai tas augtu, tad to darām agrā pavasarī, ziemas beigās. Ja mums augšana nav vajadzīga, to dara vēlāk, pat ziedēšanas laikā, vasarā pazeminām koku, izgriežam ārā galotnes. Rudenī pēc ražas novākšanas varam izretināt lielos augļkoku vainagus, bet tad jāatstāj lielie celmi, kas pasargās no salnu postījumiem,” iesaka pētnieks.


Foto: Raitis Puriņš

Pievieno komentāru

Māja un dārzs