Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vienatnē uz Čīli (FOTO)

Pēc savas līdzšinējās (!) būtības biju mājās sēdētāja, kas labprātāk lasa grāmatas par ceļojumiem vai skatās dokumentālās filmas un raidījumus par attālām pasaules zemēm. Līdz šim. Neticami, ka kaut kas tāds – lidojums uz pasaules malu Čīli, pārgājieni tuksnesī, kalnos, džungļos, gar Klusā okeāna piekrasti, pastaigas pa lielākām un mazākām Dienvidamerikas pilsētām – varētu notikt ar mani. Iepriekš nekur tālāk par Novosibirsku Krievijā un Kankāli Francijā nebiju bijusi. Katru rudeni braucu uz Līgatni vai Siguldu un priecājos par Latvijas skaistumu. Labi jūtos Liepājas pludmalē un Rotko muzejā Daugavpilī. Bet pāri Klusajam okeānam! Nemūžam! 14 stundas pavadīt lidmašīnas krēslā? Nē! Tas nav manā stilā – labāk tās stundas pavadu pārgājienā gar Gauju vai svētceļojumā uz Aglonu. Pazīstu cilvēkus, kas katru gadu mazā kompānijā dodas ceļojumos, jo viņiem tie ir nepieciešami gara brīvībai. Ir ļaudis, kas iemīļojuši tūrfirmu piedāvājumus un pakļāvīgi gidu pavadā apmeklē tikai aģentūras noteiktos laukus un pļavas. Tā kā latvieši tagad ir visur (es domāju visus zemeslodes kontinentus), daudzi brauc ciemos un, protams, izmanto izdevību apskatīt tūrisma bukletos reklamētos skaistumus un ar selfiju fiksēt savu klātesamību pasaulslavenā objektā. Ja ceļotājs piedzīvo trīs pamatlietas – labsajūtu, brīvību un dzīves garšu –, tad ceļojums ir izdevies. Man tas izdevās.

Kāpēc Dienvidamerika?

Manā gadījumā – vienkārša nejaušība un dvēselē snaudošā avantūristes daba, kas ik pa 10 gadiem pamostas. Nejaušība tāpēc, ka kontrastiem bagātajā Dienvidamerikas valstī gadus septiņus dzīvo mana bijusī skolniece (Jelgavas Valsts ģimnāzijā) un veiksmīga zinātniece ar doktora grādu Ilze Maldupa. Viņa šopavasar ieradās mūsu skolā ar pateicības lekciju par zobu higiēnas tēmu. Mana audzināmā klase (8.a) un vairāki citu klašu audzēkņi bija iesaistījušies Eiropas bērnu zobu pētījumā, kurā Latvijas rezultātus apkopoja un interpretēja Stradiņa universitātes mācībspēki, to skaitā arī Ilze Maldupa. Lai bērniem būtu interesantāk, lekcijas beigās prezentācijā bija iekļauta informācija par Čīli un pētnieces ģimeni. Un es nejauši, pavisam nevainīgi, izmetu frāzi – “nebūtu slikti pie tevis aizbraukt ciemos”. Atbilde bija apstiprinoša: “Jā, skolotāj! Mēs ar vīru Jūs uzņemsim. Brauciet! Par gultu un ēdamo parūpēsimies.” Nolēmām, ka 2020. gada vasara būtu piemērota tādam lielam ceļojumam.

Foto: no personīgā albuma; visu rakstu lasiet 19.septembra “Zemgales Ziņās”

Pievieno komentāru

Dzīvesstils