Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Foruma tēmas tiek dzēstas

bija uzsākta tēma Jelgava- Rīga, jau 100.reizi pieteicās tie, kas vēlas braukt un vest.. tagad visa tēma ir padzēsta- nav ne sākotnējā posta, ne komentāru. pēdējām ezim bija skaidrs, ka tā nav reklāma, bet Jelgavnieki kontaktējās ar Jelgavniekiem.
Ja moderātoram ir PMS vai sieva pie kaimiņa ir aizgājusi- tad man ir ļoti žēl. Bet ja turpināsies tāds genocīds pret forumiešiem, mēs aiziesim - visi. Kā jūs izskaidrosiet reklāmas dēvējiem strauju popularitātes un apmeklētības reitingu krišanu?
Labāk būtu pārbaudījuši, kur lamājās pēdējiem vārdiem un līmē iekšā pornigrāfiskā rakstura citātus, a jūs dzēšat Jelgavniekiem ikdienā svarīgas sarunas par mūsu MŪSU vajadzībām.



tā tauta, kur iesim, ja tas turpināsies?
jo izņemot ka šeit dažs labs tik meklē iespēju pakasīties un apliet ar dubļiem visus, te ir arī normāli cilvēki, kas dalās informācijā, pieredzē un no sirds var ieteikt to, kas citam ir nepieciešams.

Ess

Da nekur mēs neiesim, sludinājumi jāliek pie sludinājumiem, nevis forumā, pareizi dara, ka spamu izdzēš. Runā pats par sevi, nevis kaut kādiem "visiem".

pirms 7 gadiem, 2011.08.10 23:45

nanni

acīmredzami pieteikšanas braucieniem nav sludinājumi, bet pilsētnieku sarunas, kam forumā jābūt. padzēsts viss.

pirms 7 gadiem, 2011.08.11 01:41

!

ak kungs! kaa kaut kas ta,neesi dabujis,sieva vai viirs pie cita aizgaajis,vai veel kaut kaadas probleemas ar apaksgalu!lielaakaa dala pasi kaut kaadi azabocenije!tak vajag bisku domaat ko raksta,ne jau visa dziive saakas un beidzaas seksaa!

pirms 7 gadiem, 2011.08.11 07:38

Redakcija

Tēma par maršrutu Rīga-Jelgava nav dzēsta, tā noteikti ir "aizslīdējusi" kaut kur uz leju.

pirms 7 gadiem, 2011.08.11 09:30

zxz

Varbūt tēma aizgāja pa pieskari,kad tur ieradās Gogi???:))Tad tiešām labāk dzēst!

pirms 7 gadiem, 2011.08.11 09:49

G0GI

Es tevi izdzēsīšu, līdz trešajai paaudzei izdēsīšu, tu kā mūžīgais žīds klīdīsi bezgalībā no Jelgavas līdz Aglonai un atpakļ.

pirms 7 gadiem, 2011.08.11 11:52

Žīds

To pēdējo ieguldījumu veicu sistēmā neiegājusi es... :) Un mani nodarbina viena ar to saistīta problēma.
Derētu tikt galā ar tādu pietiekami nopietnu jautājumu kā "ebrejs"/"žīds". Līdz šim tautas (nevis reliģiskas pārliecības) apzīmēšanai esmu lietojusi vārdu "žīds", ar to nebūt nevēloties izteikties aizskaroši vai nievājoši. Ja nekļūdos, pats vārds nāk no jidiša, kur tam nav nozīmes nokrāsas. Sākotnēji tādas šim vārdam nebija arī latviešu valodā.
Tagad ar šo vārdu tomēr mēdz saistīt nievājošu attieksmi, un apvainot nevienu negribētos. Cik esmu novērojusi, šī problēma tiek risināta divējādi - daži mēģina vārdu "žīds" atkal padarīt neitrālu (kāds tas, ja nemaldos, bija pirms okupācijas), savukārt citi lieto vārdu "ebrejs" (kas vismaz man saistās tieši ar reliģiju).
Tātad - kā rīkoties? Nav jau jautājums, kas īsti Vikipēdijā būtu apspriežams, bet...
Vai atstāt jautājumu katra rakstītāja paša ziņā, vai arī veidot vienotu Vikipēdijas politiku? Un, ja vienotu, tad kādu? --Tail 10:09, 30 jūnijā, 2005 (UTC)
nezinu, kā to risināt, bet nu ar tām nozīmēm tā ir kā ir, citās valodās joprojām lieto vārdu žīds un neceļ ne ausu, kamēr pie mums un pie krieviem par ši vārda lietošanu jamie ir dusmīgi. aber ebrejs ir cēlies no kautkādas viņu tautas daļas ja nemaldos. un ar reliģiju vairāk saistīts ir žīds, kaut gan arī nosacīti, jo reliģijas nosaukums ir vienkārši cēlies no tautas nosaukuma imho. jebkurā gadijumā, vārds žīds neitrālāks nepaliks, uz to cerēt nav jēgas. Prātīgākais imho ir vienkārši nepieminēt cilvēku tautību šādā gadijumā. tip kāda jēga kurināt visādas domas cilvēku prātos. Kapēc Einšteins nevarētu būt vienkārši matemātiķis un fiziķis, nevis žīds. Piemēram amerikā, neviens nevienam īsti tautību nezin, visi ir amerikāņi un viss. Izņemot protams šo konkrēto kopienu, kas varbūt tapēc arī pastāv ka visi to piemin un atceras. eh, nez, laikam ideju tomēr man nav, tikai vāvuļošana ;) Markizs 11:15, 30 jūnijā, 2005 (UTC)
Es domāju, ka neminēt nevar, jo tas daļēji izskaidro, piemēram, nacistu attieksmi pret Einšteinu. Un, ja šeit tam varbūt ir sekundāra nozīme (kaut gan pieminēt vērts), tad daudzos šķirkļos par vēsturi gan bez šī vārda nu nekādi neiztikt... --Tail 11:20, 30 jūnijā, 2005 (UTC)
nu par vēsturi jā, bez pieminēšanas laikam neiztikt. Kā saukt, par žīdu vai ēbreju, tas gan laikam paliek atklāts jautājums. amerikā dažreiz sauc pat par izraeļiem jamos. Jēga un doma jau nemainās. Markizs
Subjektīvais viedoklis. Es personīgi izvēlos publiskos rakstos vai runā ebreji. Paskaidrošu kāpēc.
Man versija par žīdu, ebreju.
Iesākumā latviešu valodā (līdz 1940.g) šo tautu nesauca citadi kā žīdi, arī tautasdziesmās. Šim vārdam nebija nekada nievājoša vai naidīga attieksme.
Pasaules kara gados gandrīz visa Latvijas ebreju minoritāte tika iznīcināta, bet mūsdienu Latvijas ebreju minoritāte lielā mērā ir iebraucēji no PSRS.
Vēsturiski austrumslāvu valodās vārdam žid ir negatīva nozīme, tas ta bija arī šo jauno žīdu iebraucēju Latvijā acīs.
Latvijā, atšķirībā no Lietuvas, padomju laikos nodibinājās izteikti padomisks režīms (nacionālkomunisti cieta sakāvi), tāpēc valdošās aprindas gribēja būt "svētākas par Romas pāvestu" un žīdu tautas apzīmēšanai ieviesa vārdu ebrejs (būtībā rusicismu).
Situācija ir izveidojusies tāda, ka vārds ebrejs laika gaitā Latvijā ir iegājies un tiek lietots. Un ne reliģiskā nozīmē. Reliģijai tuvāks vārds būtu jūds (no jūdaisma).
Man personīgi vienlīdz neitrāls un leģitīms vārds ir gan žīds, gan ebrejs. Tomēr es ņemu vērā daļas ebreju viedokli (esmu viņiem personīgi to prasījis), ka vārds žīds tiem liekas nepieņemams. Kāpēc gan lai es sauktu cilvēku tādā vārdā, kas uzrunātajam liekas aizvainojošs, ja eksiste cits leģitīms vārds?
Mana versija vikipēdijai:
Rakstos ebreji vai žīdi var lietot abejādi, atkarība no autora stila izjūtas.
Centrālais raksts ir par ebrejiem, kuras pirmā rindkopa ir "ebreji, arī žīdi".
--Feens 13:38, 30 jūnijā, 2005 (UTC)
Izklausās ok. Vajag tad attiecīgi kautkur šo pierakstīt kā vadlīniju. Markizs

Jā, sanāk jau ļoti muļķīgi ar to, ka aizvainojoši. Tā gan. No otras puses, tas it kā latviešu valodā ir pirmais un pareizākais vārds, tāpēc lietojums it kā šķiet attaisnots.
Varbūt varētu argumentēt, ka to, vai domāts aizvainojoši, bieži var redzēt pēc konteksta. Ar tādu domu arī pievienojos tavam ieteikumam par lietojumu Vikipēdijā. Interesanti, kāds būs Jūzera viedoklis.
P.S. Tīri asociatīvā līmenī sajūta, ka "jūds" ir tāds mūsdienās reti lietots vārds. Varbūt gan tikai man. --Tail 14:08, 30 jūnijā, 2005 (UTC)
Man personīgi nav nekādu iebildumu pret vārdu "žīds", bet viena no Vikipēdijas vadlīnijām ir neitralitāte (NPOV), tāpēc piekrītu Feenam par to, ka centrālajam rakstam vajadzētu būt par ebrejiem un arī pārējos rakstos tomēr būtu ieteicams turēties pie "ebrejs". Vārdu "žīds", savukārt, varētu lietot, piemēram, runājot/rakstot par "žīdiem latviešu tautasdziesmās".
No citas operas - manuprāt, šīs diskusijas ir ļoti vērtīgs Vikipēdijas elements, un tāpēc ierosinu šādas diskusijas pārvietot pie rakstiem, kur tās vieglāk varētu atrast. Protams, sākt diskusiju var jebkur, kur vien tas liekas piemēroti. --Jūzeris | m? 10:42, 2 jūlijā, 2005 (UTC)
Jūzerim taisnība. Runājot par šīs diskusijas tēmu man liekas ir vērts ņemt vērā arī to kā tās pašas etimologjijas (izcelsmes) vārdus lieto angļu valodā (kaut arī tā nav austrumslāvu valoda ~). Tātad Jew raksturo jebkuru cilvēku, kas ir Jewish izcelsmes (vienalga vai viņš ir Ashkenazi (ebreji/žīdi, kas runā uz vācu valodas balstītā pidžinā - jidišā) vai Ladino (uz spāņu valodas balstīts pidžins) vai vnk pieder jūdaismam un nerunā nevienā ar žīdiem/ebrejiem saistītā valodā) un Hebrew (ivrits) ir semīthamītu valoda, kas ir priekštece gan jidišam, gan ladino un... jā - arī vārds lai apzīmētu tos pašus Jews.
Par to noteikti nav nekādu zinātnisku publikāciju (tas ir iemesls, kāpēc es atbalstu Jūzera viedokli par diskusijām, kaut arī tas ir pretrunā ar no original research politiku), bet man liekas, ka latviešu valodai ir pārspīlēta nosliece uz etniskiem eifemismiem (vai kā lai to nosauc) - latv. valodā praktiski nav eifemismu invalīdiem, akliem cilvēkiem utt., toties, tādi vārdi kā, krievs, piemēram iegūst kkādu stigmu un masu mediji sāk aizstāt vārdu krievs ar krievvalodīgais (tas tad būtu tas eifemisms, pēc maniem novērojumiem :D), kaut arī varbūt nav nekādas vajadzības pēc kkāda lietussarga termina (piemēram ja subjekts būtu ukrainis, baltkrievs utt.), jo subjekts ir krievs.
Beigās, analizējot angļu valodas lietojumu ir vērts ņemt vērā ka abi vārdi var tikt lietoti, kaut arī žīds analogs Jew ir lietots biežāk par ebrejs analogu Hebrew.
(protams, kamēr autoritatīvs avots nenak klajā ar skaidrām vadlīnijām, kas teiktu, ka žīds ir derogators vārds)Asdfgh 00:31, 14 augustā, 2007 (UTC)
Par reliģiju [izmainīt šo sadaļu]
Kāds 84.237.174.51 ierakstīja: Tomēr viņa attieksmi pret kristietību raksturo šādi vārdi: "Es ticu Jēzum Kristum un no tīras sirds varu sacīt, ka ne mirkli neesmu bijis ateists. Lasot Evaņģēliju izjūtu patiesu Jēzus klātbūtni."
Pērnesu pēdējo labojumu uz šejieni, jo angļu vikipēdijā, norādot uz avotu, ir sekojoši:
Einšteins:It was, of course, a lie what you read about my religious convictions, a lie which is being systematically repeated. I do not believe in a personal God and I have never denied this but have expressed it clearly. If something is in me which can be called religious then it is the unbounded admiration for the structure of the world so far as our science can reveal it
--Feens 16:41, 27 janvārī, 2008 (UTC)

pirms 7 gadiem, 2011.08.11 17:06

es >zhiidam

Vai tieshaam NAV svariigaakas lietas pasaulee, kaa zhiidu/eebreju/juudu uzruna??? Beidzamais narcisisms.

pirms 7 gadiem, 2011.08.11 18:16

žurka

Jautājums bija,kāds sakars žīdam ar Aglonu

pirms 7 gadiem, 2011.08.11 19:34

Žīds

Salīdzini, āmurgalva!

AGLONA UN AGLONAS BAZILIKA
Latvijas nozīmīgākais katoļu garīgais centrs un pasaules mēroga svētvieta, kur ik gadu Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienā 15. augustā ierodas simtiem tūkstošu svētceļnieku no visas Austrumeiropas, ir gleznainā, ezeriem apvītā Aglona Latgalē. Aglonas bazilika ir viens no visiespaidīgākajiem dievnamiem visā Baltijā, turklāt ļaužu nostāstos tiek pieminēts ne viens vien brīnums.






Baltu cilšu garīgais centrs
Zinātnieki uzskata, ka Aglonā baltu tautas dzīvojušas gandrīz divus tūkstošus gadu pirms Kristus dzimšanas. Aglonas nosaukums cēlies no vārda „egle” izrunas letgaļu (latgaļu) valodā – senatnē šo novadu klājuši biezi egļu meži, ezeri un upes. Aglona ir bijusi senās baltu cilts – letgaļu – svētvieta. Taču pirmo reizi rakstos šī vieta minēta Lietuvas karaļa Mindauga sakarā – 1236. gadā šai vietā viņš kopā ar dēliem Rukli un Rupeiki tika nogalināts un 12. septembrī apglabāts. Mūsdienās Mindauga dibināto valsti uzskata par Lietuvas pirmsākumu. Taču ir zinātnieki, kuri ir pārliecināti, ka Mindauga idejas ir bijušas daudz plašākas – viņš vēlējies apvienot kristīgā valstī arī citas baltu ciltis. Starp citu, šajā leģendā minēta karaliene, Mindauga sieva Marta. Viņa bijusi Madelānu pilskunga meita, bet Aglonas apvidū ir Madelānu pilskalns ar senpilsētu, kas bijis ievērojams sava laika politisks un saimniecisks centrs.

Aglonas katolicisma centra veidošanās
1697. gadā muižture Ieva Justīne Šostovicka ar Livonijas bīskapa Nikolaja Poplavska atbalstu aicināja Viļņas dominikāņus izveidot Aglonā klosteri un skolu. Šostvicku pāris jaunajam pasākumam dāvināja 17 sādžas ar 90 mājām - "Dievam par godu un latviešiem par svētību". 1688. gadā Aglonā ieradās Viļņas dominikāņu klostera priors tēvs Remigijs Mosokovskis, lai vienā no letgaļu svētvietām būvētu klosteri un baznīcu. Dominikāņi Aglonas baznīcā novietoja Dievmātes gleznojumu, kas tapusi pēc Trāķu dievnama (Lietuvas) svētgleznas, par kuru zināmas vairākas leģendas, bet visas vēsta to, ka oriģināls ticis samainīts un Aglonā ir nevis kopija, bet īstā ikona. Arī pašu baznīcu Aglonā veidoja pēc Trāķu bazilikas parauga, un tāpat to veltot Dievmātes Debesīs uzņemšanas godam. Aglonā izveidojās arī Sv. Dominika trešais ordenis, kurā varēja iestāties gan sievietes, gan vīrieši, kuri nevēlējās atteikties no laicīgās dzīves, bet ievēroja ordeņa regulu, nožēloja grēkus un nodevās žēlsirdības darbam.

Kad 1699. gadā celtā vienkāršā koka baznīca gāja bojā, tās vietā 1768.-1780. gadā uzcēla mūra klostera ēku un staltu baroka stila baznīcu ar diviem 60 m augstiem torņiem. 1824. gadā dominikāņi pasūtīja klosterim līdzās esošā avota ekspertīzi. Pēterburgas Medicīnas akadēmijā veiktās analīzes liecināja, ka sēravota ūdens var kalpot medicīniskiem nolūkiem, tāpēc ātri tika uzbūvēta vienkārša slimnīca ar 10 vietām. Aglonā bija arī draudzes skola, kur bērnus pilnībā nodrošināja ar visu nepieciešamo mācībām un dzīvei. 19. gadsimta 20. gados Aglonā atklāja garīgo semināru.

Iekļaujot tagadējās Latvijas teritoriju Krievijas impērijā, pret Aglonas klosteri sākās represijas, lai gan tas bija vienīgais no astoņiem Vitebskas guberņas katoļu garīgajiem ordeņiem, kuru neslēdza. Taču tā iemītniekus izdzenāja, bet klosteri pārvērta par savdabīgu cietumu - tajā ieslodzīto statusā nometināja aktīvākos un nepakļāvīgākos katoļu priesterus, kā arī tur pēdējo mājvietu rada veci un slimi garīdznieki.

Pirmā pasaules kara laikā Aglonas bazilikas klosterī bija gan bataljona štābs, gan lazarete, bet 1918. gadā, kad ienāca boļševiki, viņi cerēja atrast noslēpto zeltu, tāpēc demolēja klostera un bazilikas pagrabus un laupīja apbedījumus.

Latvijas pirmās neatkarības laikā laikaposmā no 1918. līdz 1940. gadam Aglonā atklāja Garīgo semināru, ka bija viena no labākajām augstākās izglītības mācību iestādēm, vīriešu ģimnāziju, un vēlāk – arī sieviešu ģimnāziju.

Otrā pasaules kara laikā katoļticīgo vajāšanas un nežēlīga izrēķināšanās ar garīdzniekiem turpinājās – izrādās, ticība šķita bīstama kā padomju, tā hitleriskās Vācijas pusei. Arī padomju varas gados visiem spēkiem tika veicināta tradīciju un ticības izdeldēšana.

1980. gadā, kad Latvijas katoļi atzīmēja Aglonas bazilikas 200 gadu jubileju, Romas pāvests Jānis Pāvils II tai piešķīra „Basilica Minoris” titulu, bet pēc trim gadiem paaugstināja V.E. bīskapu Juliānu Vaivodu par kardinālu. 1989. gadā, pirmo reizi pēc 50 gadiem, no Rīgas uz Aglonu devās svētceļnieki, kas visu pārsimts kilometru garo ceļu, veica kājām, ar dziesmām un lūgšanām. 1989. gada 15. augustā Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētkos pirmo reizi pēc daudziem gadiem euharistiskā procesija notika ārpus baznīca žoga, bet dārzā pirmo reizi notika dievkalpojums latviešu valodā.

Svētvieta, svētais avots un dziedinošā ikona
Par Aglonu stāsta ne vienu vien brīnumu. Piemēram, kāds zemnieks Kristaps Mateisāns no Spīku ciema pāri Cirīša ezeram bija vedis uz Aglonu bērnu kristīt. Airējoties pāri ezeram, sacēlusies liela auka un viļņi sākuši svaidīt laivu, un zemnieks, valdīdams to, nav pamanījis, kā bērns iekritis ezerā. Apjautis nelaimi, Kristaps sācis skaļā balsī piesaukt Aglonas Dievmāti. Un tajā pašā brīdī bērns atradies krasta tuvumā - krastmalā esošie cilvēki to dzīvu un veselu izvilkuši no ezera.

Arī 17. gadsimtā uz ozola koka gleznoto svētbildi ticīgie uzskata par brīnumdarītāju. Savukārt bazilikai netālu esošā Egles ezera malā izplūstošā avota sērūdenim tiek piedēvēts dievišķs ārstniecisks spēks. Ticīgie uz Aglonu dodas svētceļojumos, īpaši Vasarsvētkos un Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētkos (Marijas debesbraukšanas dienā).

Katru gadu 14. un 15. augustā notiekošos Katoļu baznīcas svētku pasākumus Aglonas svētvietā noteikti var uzskatīt par valstiski nozīmīgiem, jo tos apmeklē simtiem tūkstošu dažādu kristīgo konfesiju ticīgie.

Baznīcas iekārtas priekšmeti darināti 18. gadsimtā, sānu altāri - 19. gadsimta sākumā. Te glabājas plaša gleznu, skulptūru un mākslas vērtību kolekcija, tostarp slavenā svētbilde "Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte" (17. gs.), kuru atsedz tikai svinīgos gadījumos reliģisku svētku laikā. Pastāv uzskats, ka tai piemīt dziednieciskas spējas.

Tuvojoties pāvesta vizītei Latvijā, 90. gados izveidoja sakrālo laukumu baznīcas priekšā, kas kalpo gan procesija gājienam, gan krusta ceļam, gan dievlūdzējiem galvenā dievkalpojuma laikā. Laukums veidots tā, lai tas būtu kā norobežota sakrāla vieta, veidojot ar baziliku vienotu ansambli. 1993. gadā Aglonas svētvietu apmeklēja un svētīja Romas pāvests Jānis Pāvils II.

Svētceļojumi uz Aglonu
15. augusts ir Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki. Evaņģēlijā šis notikums nav aprakstīts, bet baznīcas tradīcijā ir drošas liecības par šo faktu. Aglonā šie ir galvenie gada svētki un uz tiem parasti ierodas katrs Latvijas katolis, kas vēlas kopā ar saviem ticības brāļiem svinēt svētkus Dievmātei. Simtiem tūkstošu ticīgo lūdzas kopā, atjauno savas attiecības ar Viņu un rod mierinājumu no Dieva. Baznīca cenšas visu darīt, lai šos svētkus padarītu cilvēkiem tuvākus, lai visiem būtu iespēja smelt no dzīves avotiem, t.i., no Euharististiskā galda un no Dieva vārda Svētajos rakstos.

Viens no skaistākajām un pārsteidzošākajām tradīcijām mūsdienu Latvijā ir svētceļojumi uz Aglonu, kur, gatavojoties 15. augusta svinēšanai, dodas ticīgie no visas Latvijas, kā arī svētceļnieki no Lietuvas, Polijas un citām Eiropas valstīm.

Tālāko ceļu noiet Liepājas katoļi - tālajam ceļam no Latvijas otras malas vajag vairāk nekā nedēļu. Tuvojoties 15. augustam, lielākas vai mazākas dievlūdzēju grupiņas, kas dziedādami, nesdami karogus un krucifiksus, pārpilda visus Aglonas apvidus ceļus. Arī nakts dievkalpojums līdz sirds dziļumiem aizkustina un piepilda ikvienu, kas to piedzīvo Aglonas bazilikas laukumā, stāvot plecu pie pleca ar ticības brāļiem un māsām.

Karaļa kalns
Netālu no Aglonas bazilikas, braucot uz Dagdas pusi, Aglonas ezera krastā ir iekārtots "Karaļa kalns" – skulptūru dārzs ar Kristus uzvarētāja, eņģeļa, krusta un divpadsmit cilšu tēliem, kas veidoti no vecu ozolu koksnes.

Iekoptais skulptūru dārzs tapis uz kāda uzņēmēja zemes – viņš bija paredzējis šajā skaistajā vietā būvēt māju. Lielākajai, Kristus skulptūrai, izmantots 600 gadu vecs ozols, kura apkārtmērs bija 4,5 m un garums 14 m.
Latvijas nozīmīgākais katoļu garīgais centrs un pasaules mēroga svētvieta, kur ik gadu Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienā 15. augustā ierodas simtiem tūkstošu svētceļnieku no visas Austrumeiropas, ir gleznainā, ezeriem apvītā Aglona Latgalē. Aglonas bazilika ir viens no visiespaidīgākajiem dievnamiem visā Baltijā, turklāt ļaužu nostāstos tiek pieminēts ne viens vien brīnums.
Baltu cilšu garīgais centrs
Zinātnieki uzskata, ka Aglonā baltu tautas dzīvojušas gandrīz divus tūkstošus gadu pirms Kristus dzimšanas. Aglonas nosaukums cēlies no vārda „egle” izrunas letgaļu (latgaļu) valodā – senatnē šo novadu klājuši biezi egļu meži, ezeri un upes. Aglona ir bijusi senās baltu cilts – letgaļu – svētvieta. Taču pirmo reizi rakstos šī vieta minēta Lietuvas karaļa Mindauga sakarā – 1236. gadā šai vietā viņš kopā ar dēliem Rukli un Rupeiki tika nogalināts un 12. septembrī apglabāts. Mūsdienās Mindauga dibināto valsti uzskata par Lietuvas pirmsākumu. Taču ir zinātnieki, kuri ir pārliecināti, ka Mindauga idejas ir bijušas daudz plašākas – viņš vēlējies apvienot kristīgā valstī arī citas baltu ciltis. Starp citu, šajā leģendā minēta karaliene, Mindauga sieva Marta. Viņa bijusi Madelānu pilskunga meita, bet Aglonas apvidū ir Madelānu pilskalns ar senpilsētu, kas bijis ievērojams sava laika politisks un saimniecisks centrs.

Aglonas katolicisma centra veidošanās
1697. gadā muižture Ieva Justīne Šostovicka ar Livonijas bīskapa Nikolaja Poplavska atbalstu aicināja Viļņas dominikāņus izveidot Aglonā klosteri un skolu. Šostvicku pāris jaunajam pasākumam dāvināja 17 sādžas ar 90 mājām - "Dievam par godu un latviešiem par svētību". 1688. gadā Aglonā ieradās Viļņas dominikāņu klostera priors tēvs Remigijs Mosokovskis, lai vienā no letgaļu svētvietām būvētu klosteri un baznīcu. Dominikāņi Aglonas baznīcā novietoja Dievmātes gleznojumu, kas tapusi pēc Trāķu dievnama (Lietuvas) svētgleznas, par kuru zināmas vairākas leģendas, bet visas vēsta to, ka oriģināls ticis samainīts un Aglonā ir nevis kopija, bet īstā ikona. Arī pašu baznīcu Aglonā veidoja pēc Trāķu bazilikas parauga, un tāpat to veltot Dievmātes Debesīs uzņemšanas godam. Aglonā izveidojās arī Sv. Dominika trešais ordenis, kurā varēja iestāties gan sievietes, gan vīrieši, kuri nevēlējās atteikties no laicīgās dzīves, bet ievēroja ordeņa regulu, nožēloja grēkus un nodevās žēlsirdības darbam.

Kad 1699. gadā celtā vienkāršā koka baznīca gāja bojā, tās vietā 1768.-1780. gadā uzcēla mūra klostera ēku un staltu baroka stila baznīcu ar diviem 60 m augstiem torņiem. 1824. gadā dominikāņi pasūtīja klosterim līdzās esošā avota ekspertīzi. Pēterburgas Medicīnas akadēmijā veiktās analīzes liecināja, ka sēravota ūdens var kalpot medicīniskiem nolūkiem, tāpēc ātri tika uzbūvēta vienkārša slimnīca ar 10 vietām. Aglonā bija arī draudzes skola, kur bērnus pilnībā nodrošināja ar visu nepieciešamo mācībām un dzīvei. 19. gadsimta 20. gados Aglonā atklāja garīgo semināru.

Iekļaujot tagadējās Latvijas teritoriju Krievijas impērijā, pret Aglonas klosteri sākās represijas, lai gan tas bija vienīgais no astoņiem Vitebskas guberņas katoļu garīgajiem ordeņiem, kuru neslēdza. Taču tā iemītniekus izdzenāja, bet klosteri pārvērta par savdabīgu cietumu - tajā ieslodzīto statusā nometināja aktīvākos un nepakļāvīgākos katoļu priesterus, kā arī tur pēdējo mājvietu rada veci un slimi garīdznieki.

Pirmā pasaules kara laikā Aglonas bazilikas klosterī bija gan bataljona štābs, gan lazarete, bet 1918. gadā, kad ienāca boļševiki, viņi cerēja atrast noslēpto zeltu, tāpēc demolēja klostera un bazilikas pagrabus un laupīja apbedījumus.

Latvijas pirmās neatkarības laikā laikaposmā no 1918. līdz 1940. gadam Aglonā atklāja Garīgo semināru, ka bija viena no labākajām augstākās izglītības mācību iestādēm, vīriešu ģimnāziju, un vēlāk – arī sieviešu ģimnāziju.

Otrā pasaules kara laikā katoļticīgo vajāšanas un nežēlīga izrēķināšanās ar garīdzniekiem turpinājās – izrādās, ticība šķita bīstama kā padomju, tā hitleriskās Vācijas pusei. Arī padomju varas gados visiem spēkiem tika veicināta tradīciju un ticības izdeldēšana.

1980. gadā, kad Latvijas katoļi atzīmēja Aglonas bazilikas 200 gadu jubileju, Romas pāvests Jānis Pāvils II tai piešķīra „Basilica Minoris” titulu, bet pēc trim gadiem paaugstināja V.E. bīskapu Juliānu Vaivodu par kardinālu. 1989. gadā, pirmo reizi pēc 50 gadiem, no Rīgas uz Aglonu devās svētceļnieki, kas visu pārsimts kilometru garo ceļu, veica kājām, ar dziesmām un lūgšanām. 1989. gada 15. augustā Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētkos pirmo reizi pēc daudziem gadiem euharistiskā procesija notika ārpus baznīca žoga, bet dārzā pirmo reizi notika dievkalpojums latviešu valodā.

Svētvieta, svētais avots un dziedinošā ikona
Par Aglonu stāsta ne vienu vien brīnumu. Piemēram, kāds zemnieks Kristaps Mateisāns no Spīku ciema pāri Cirīša ezeram bija vedis uz Aglonu bērnu kristīt. Airējoties pāri ezeram, sacēlusies liela auka un viļņi sākuši svaidīt laivu, un zemnieks, valdīdams to, nav pamanījis, kā bērns iekritis ezerā. Apjautis nelaimi, Kristaps sācis skaļā balsī piesaukt Aglonas Dievmāti. Un tajā pašā brīdī bērns atradies krasta tuvumā - krastmalā esošie cilvēki to dzīvu un veselu izvilkuši no ezera.

Arī 17. gadsimtā uz ozola koka gleznoto svētbildi ticīgie uzskata par brīnumdarītāju. Savukārt bazilikai netālu esošā Egles ezera malā izplūstošā avota sērūdenim tiek piedēvēts dievišķs ārstniecisks spēks. Ticīgie uz Aglonu dodas svētceļojumos, īpaši Vasarsvētkos un Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētkos (Marijas debesbraukšanas dienā).

Katru gadu 14. un 15. augustā notiekošos Katoļu baznīcas svētku pasākumus Aglonas svētvietā noteikti var uzskatīt par valstiski nozīmīgiem, jo tos apmeklē simtiem tūkstošu dažādu kristīgo konfesiju ticīgie.

Baznīcas iekārtas priekšmeti darināti 18. gadsimtā, sānu altāri - 19. gadsimta sākumā. Te glabājas plaša gleznu, skulptūru un mākslas vērtību kolekcija, tostarp slavenā svētbilde "Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte" (17. gs.), kuru atsedz tikai svinīgos gadījumos reliģisku svētku laikā. Pastāv uzskats, ka tai piemīt dziednieciskas spējas.

Tuvojoties pāvesta vizītei Latvijā, 90. gados izveidoja sakrālo laukumu baznīcas priekšā, kas kalpo gan procesija gājienam, gan krusta ceļam, gan dievlūdzējiem galvenā dievkalpojuma laikā. Laukums veidots tā, lai tas būtu kā norobežota sakrāla vieta, veidojot ar baziliku vienotu ansambli. 1993. gadā Aglonas svētvietu apmeklēja un svētīja Romas pāvests Jānis Pāvils II.

Svētceļojumi uz Aglonu
15. augusts ir Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki. Evaņģēlijā šis notikums nav aprakstīts, bet baznīcas tradīcijā ir drošas liecības par šo faktu. Aglonā šie ir galvenie gada svētki un uz tiem parasti ierodas katrs Latvijas katolis, kas vēlas kopā ar saviem ticības brāļiem svinēt svētkus Dievmātei. Simtiem tūkstošu ticīgo lūdzas kopā, atjauno savas attiecības ar Viņu un rod mierinājumu no Dieva. Baznīca cenšas visu darīt, lai šos svētkus padarītu cilvēkiem tuvākus, lai visiem būtu iespēja smelt no dzīves avotiem, t.i., no Euharististiskā galda un no Dieva vārda Svētajos rakstos.

Viens no skaistākajām un pārsteidzošākajām tradīcijām mūsdienu Latvijā ir svētceļojumi uz Aglonu, kur, gatavojoties 15. augusta svinēšanai, dodas ticīgie no visas Latvijas, kā arī svētceļnieki no Lietuvas, Polijas un citām Eiropas valstīm.

Tālāko ceļu noiet Liepājas katoļi - tālajam ceļam no Latvijas otras malas vajag vairāk nekā nedēļu. Tuvojoties 15. augustam, lielākas vai mazākas dievlūdzēju grupiņas, kas dziedādami, nesdami karogus un krucifiksus, pārpilda visus Aglonas apvidus ceļus. Arī nakts dievkalpojums līdz sirds dziļumiem aizkustina un piepilda ikvienu, kas to piedzīvo Aglonas bazilikas laukumā, stāvot plecu pie pleca ar ticības brāļiem un māsām.

Karaļa kalns
Netālu no Aglonas bazilikas, braucot uz Dagdas pusi, Aglonas ezera krastā ir iekārtots "Karaļa kalns" – skulptūru dārzs ar Kristus uzvarētāja, eņģeļa, krusta un divpadsmit cilšu tēliem, kas veidoti no vecu ozolu koksnes.

Iekoptais skulptūru dārzs tapis uz kāda uzņēmēja zemes – viņš bija paredzējis šajā skaistajā vietā būvēt māju. Lielākajai, Kristus skulptūrai, izmantots 600 gadu vecs ozols, kura apkārtmērs bija 4,5 m un garums 14 m.

pirms 7 gadiem, 2011.08.11 20:52

murr :D

vispār tos palagus kāds lasa? es kā redzu tad dzenu uz leju un po.. kādam tiešām nav ko darīt, tik dirnēt internetā stundām ilgi, gatavojot atbildes tiem, kas tos pat nelasa :D

pirms 7 gadiem, 2011.08.11 23:46

Žīds

Valodai ir būtiska nozīme skolēna intelektuālajā, emocionālajā un sociālajā attīstībā.
Tā ir domāšanas un saziņas līdzeklis, ar kuru izsaka pārdzīvojumus. Tā ir viena no
svarīgākajām prasmēm, kuru skolēni izmanto sadzīvē, mācību procesā un pašizpausmē.
Latviešu valoda latviešu mācībvalodas skolās ir gan mācību priekšmets, gan arī
līdzeklis citu mācību priekšmetu satura apguvei. Viens no pamatizglītības mērķiem ir
nodrošināt izglītojamo ar sabiedriskajai un personiskajai dzīvei nepieciešamajām
pamatzināšanām un pamatprasmēm (Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra
noteikumi Nr. 1027 "Noteikumi par valsts standartu pamatizglītībā un pamatizglītības
mācību priekšmetu standartiem"), tāpēc pamatizglītības 1.–4. klasē mācību priekšmetā
"Latviešu valoda" apgūstamajām lasīšanas un rakstīšanas prasmēm ir būtiska nozīme.
Metodiskais līdzeklis "Vienota runas un rakstu sistēma pamatizglītības 1.–4. klasē"
izstrādāts, lai aktualizētu skolēnu runas un rakstu apguves kvalitāti un veidotu vienotu
pieeju valodas prasmju vērtēšanai.
Mācību līdzekļa mērķis ir palīdzēt izprast un mācību procesā īstenot mācību
priekšmeta "Latviešu valoda" pamatizglītības standartā noteikto pamatprasmju apguvi,
vērtēšanu un izmantošanu.
Mācību priekšmeta "Latviešu valoda" apguvei izmanto kompetenču pieeju.
Kompetence ir nepieciešamās zināšanas, profesionālā pieredze, izpratne kādā noteiktā
jomā, jautājumā un prasme zināšanas un pieredzi izmantot konkrētā darbībā. Kompetences
raksturo zināšanas un prasmes, pieredze un attieksmes, tāpēc kompetencēs ietvertais saturs
ir plašs un daudzveidīgs. To var nodrošināt dažādas didaktiskās pieejas, kuras izvēlas
atkarībā no konkrētās situācijas.
Mācību priekšmeta "Latviešu valoda" saturu veido:
• komunikatīvā kompetence;
• valodas kompetence;
• sociokultūras kompetence.
Šī mācību priekšmeta uzdevums ir veidot speciālās valodas zināšanas un prasmes
(valodas kompetence), kas ietver valodas runas un rakstu prasmi, valodas sistēmas
izpratni. Valodas zināšanas izmanto saziņas situācijās (komunikatīvā kompetence), tās
liecina arī par cilvēka kultūras līmeni.
Mācību darbu atbilstoši mācību priekšmeta "Latviešu valoda" standarta
pamatprasībām ieteicams plānot šādi:
Klase Prasības runai Prasības rakstiem
1. klase Veido saziņas tematam atbilstošus izteikumus.
Atbild uz jautājumiem par mācību saturu.
Stāsta par sevi.
Atstāsta vienkāršu tekstu.
Glīti raksta burtus, tos pareizi savieno.
Pareizi pieraksta vārdus.
Veido vienkāršus paplašinātus teikumus.
Pieraksta dienasgrāmatā uzdoto. 5
Klase Prasības runai Prasības rakstiem
2. klase Veido adresātam un saziņas tematam atbilstošus
izteikumus.
Atbild uz jautājumiem, uzdod jautājumus par
mācību saturu.
Atstāsta dzirdētu vienkāršu tekstu.
Stāsta par redzēto, dzirdēto un lasīto.
Pareizi savieno burtus, rakstot vārdus un teikumus.
Veido teikumus atbilstoši teikuma pazīmēm.
Raksta tekstu par sevi, par redzēto, dzirdēto.
Raksta pašsacerētu tekstu.
Veido mērķtiecīgu, sakarīgu un pabeigtu tekstu
atbilstoši savam vecumam.
3. klase Veido adresātam un saziņas tematam atbilstošus
izteikumus, izsaka savu viedokli.
Atbild un uzdod jautājumus par mācību saturu
un interesējošām tēmām.
Atstāsta lasītu un dzirdētu tekstu.
Stāsta par sevi, piedzīvoto un pārdzīvoto, par
redzēto, dzirdēto.
Veido, intonatīvi pareizi izrunā stāstījuma,
jautājuma un izsaukuma teikumus.
Izmanto savas runas bagātināšanai sinonīmus un
antonīmus.
Ievēro apgūtās runas etiķetes normas.
Glīti un pareizi raksta vārdus (burtu forma, burtu
savienojumi) un teikumus.
Raksta tekstu par sevi, par redzēto, dzirdēto, lasīto,
piedzīvoto vai pārdzīvoto.
Rakstveidā atstāsta lasītu un (vai) dzirdētu mācību
vajadzībām un (vai) savām interesēm atbilstošu
tekstu.
Pieraksta ikdienā vai mācībām nepieciešamo
informāciju.
Veido mērķtiecīgu un pabeigtu tekstu.
Veido tekstus ar apraksta vai vēstījuma elementiem.
Raksta stāstījuma, jautājuma un izsaukuma teikumus.
Nosaka vārda skanisko sastāvu (skaņa, zilbe).
4. klase Kopā ar skolotāju plāno adresātam, adresantam,
saziņas tematam atbilstošus tekstus.
Stāsta un (vai) atstāsta īsi.
Uzstājas klases priekšā ar sagatavotu tekstu.
Izrunā vārdus atbilstoši pareizrunas normām.
Veido tekstu atbilstoši saziņas tematam.
Raksta tekstu atbilstoši adresātam, adresantam un
nolūkam.
Rakstveidā atstāsta vienkāršu lasītu un (vai) dzirdētu
tekstu.
Pieraksta informāciju mācību vajadzībām.
Veido aprakstus un vēstījumus.
Izmanto uzmetumu un (vai) melnrakstu teksta
izveidē.
Veido pēc izteikuma mērķa dažādus teikumus.
Raksta vārdus atbilstoši pareizrunas normām.
Pedagogi pēc saviem ieskatiem var izmantot iepriekšminēto pamatprasību sadalījumu
vai izvēlēties mācību grāmatu autoru ieteikto prasmju sadalījumu, kā arī var izveidot savu.
Metodiskajā līdzeklī atbilstoši pamatizglītības mācību priekšmeta "Latviešu valoda"
obligātajam saturam iekļauta komunikatīvā kompetence, kura ir ciešā mijiedarbībā ar
valodas kompetenci. Šajā materiālā tiek aplūkota komunikatīvā kompetence, jo tā ir
būtiska vienotas runas un rakstu sistēmas izveidei pamatizglītībā.
Metodiskais līdzeklis sastāv no trīs daļām. Pirmajā daļā atklāta komunikatīvās
kompetences būtība, raksturota saziņa un valoddarbības veidi – klausīšanās, runāšana,
lasīšana, rakstīšana – un piedāvāti metodiski ieteikumi to apguvei. Otrajā daļā izklāstīta
valoddarbības prasmju vērtēšanas sistēma. Trešajā daļā doti ieteikumi rakstu darbu
iekārtošanai. Nobeigumā ir izmantotās literatūras saraksts un pielikums, kurā ievietoti
piemēri diktātu un atstāstījumu tekstiem, domrakstu tematiem un vingrinājumi tekstveidei. 6
KOMUNIKATĪVĀ KOMPETENCE
Komunikatīvā kompetence nozīmē spēju ar valodas līdzekļiem īstenot dažādus
saziņas uzdevumus, kā arī veidot un uztvert mutvārdu un rakstveida tekstu un izmantot
valodas līdzekļus sava saziņas mērķa sasniegšanai. Komunikatīvo kompetenci veido
saziņa un valoddarbības veidi.
SAZIŅA
Saziņa ir process, kurā saziņas dalībnieki apmainās ar domām, savstarpēju
informāciju tiešā veidā vai izmantojot dažādus tehniskus līdzekļus.
Šajā procesā – konkrētā saziņas situācijā – katram saziņas dalībniekam ir sava
noteikta valodiskās darbības un uzvedības loma. Saziņas situācijai ir vairāki komponenti:
• saziņas dalībnieki (runātājs, rakstītājs un adresāts), viņu sociālās lomas (piemēram,
skolēns – skolotājs, pārdevējs – pircējs);
• motīvi;
• temats;
• mērķis (saziņas nolūks);
• vide (saziņas vieta, laiks).
Saziņas kompetence veidojas, ja, uzsākot saziņu vai analizējot konkrētu saziņas
situāciju, skolēns spēj atbildēt uz šādiem jautājumiem:
• Kas ir saziņas dalībnieki?
• Kāpēc saruna tika sākta?
• Par ko tiks runāts?
• Kādi ir sarunas dalībnieku mērķi?
• Kādos apstākļos notiek saziņa?
• Kādu saziņas taktiku izmanto komunikācijas dalībnieki?
Saziņas kompetence ir izveidota, ja skolēns
• prot orientēties saziņas situācijā;
• prot plānot savu runu (uzstāšanos) un pareizi novērtē saziņas procesa saturu:
Runātājs vai rakstītājs Klausītājs vai lasītājs
− zina galveno domu, ko vēlas pateikt vai uzrakstīt
adresātam;
− plāno domas atklāšanas posmus, izvēlas veidu, kā
izteikt domu;
− pārdomā argumentus, lai pamatotu savu viedokli;
− pārdomā uzvedības modeļus (mīmiku, žestus);
− izprot uztveres nolūku (klausīšanās,
lasīšana);
− pārdomā argumentus, kas apstiprina vai
noliedz partnera (runātāja vai rakstītāja)
viedokli; 7
• prot atrast adekvātus saziņas satura atklāšanas veidus:
Runātājs vai rakstītājs Klausītājs vai lasītājs
− attīstot galveno domu un tēmu, rēķinās ar saziņas
situāciju;
− izmanto valodas līdzekļus (piemērus, vārdus,
teikumu konstrukcijas, intonāciju), kas palīdzētu
iespējami precīzāk atklāt savu viedokli, to
argumentēt;
− izmanto konkrētai situācijai atbilstošus neverbālas
saziņas līdzekļus (mīmiku, žestus);
− reaģē uz izteikumu, runātāja nostāju kādā
jautājumā ar replikām, mīmiku, žestiem
(piemēram, sapratu/ nesapratu,
piekrītu/nepiekrītu);
− uzdod precizējošus jautājumus;
− izmanto argumentus, kas apstiprina vai
noliedz runātāja vai rakstītāja viedokli;
• nodrošina atgriezenisko saikni, t. i., reaģē un kontrolē gan savu, gan partnera
uzvedību valodiskās darbības laikā un ārpus tās:
Runātājs vai rakstītājs Klausītājs vai lasītājs
− vērtē savas valodiskās darbības atbilstību saziņas
situācijai;
− vēro un analizē partnera reakciju (piemēram, vai viņš
ir sapratis domu, cik daudz no svarīgā; viņa
attieksmi);
− atbilstoši saziņas situācijai precizē savus izteikumus
valodiskās darbības procesa laikā.
− izprot partnera izteiktās domas;
− izprot valodiskās darbības satura atbilstību
savam (personīgajam) mērķim un
uzdevumiem.
Nodoms sākt saziņu ir runātāja nolūks piedalīties saziņā un izteikt komunikatīvi
nozīmīgu saturu, izmantojot valodas līdzekļus. Šī nodoma pamatā ir motīvs, mērķis un
temats. Komunikatīvais nodoms ir atklāts, ja skolēns saprot un spēj paskaidrot:
• par ko (nosaukt tēmu) runā autors (runātājs, rakstītājs);
• kāpēc (motīvs, kas rosināja piedalīties saziņā) autors par to runā;
• kāds bija autora mērķis, sākot komunikāciju.
Paraugs.
Motīvs: Apsveicot savu draudzeni, vēlos viņai sagādāt prieku.
Temats: Priecīgais brīdis ir viņas dzimšanas diena.
Mērķis: Vēlos izteikt prieku par nozīmīgo notikumu draudzenes dzīvē.
Skolēns ir apguvis prasmi sazināties, ja, veidojot izteikumus un tekstus atbilstoši
komunikatīvajam nolūkam, ievēro, saprot un spēj paskaidrot saziņas mērķi, motīvu un
nosaukt tās tēmu. Sazinoties skolēna nolūki var būt dažādi. 8
Paraugs.
Uzrakstīt vai izteikt mutiski:
• apsveikumu vecmāmiņai, lai tajā paustu prieku par sev tik mīļu cilvēku;
• sludinājumu, lai tajā sniegtā informācija būtu precīza un korekta;
• savu viedokli (pārspriedumu) par kādu tēmu, lai parādītu uzskatu daudzveidību un
atklātu savu nostāju.
Saziņas process ir daudz efektīvāks, ja tā dalībnieki – gan runātājs un klausītājs, gan
rakstītājs un lasītājs – ievēro saziņas kultūru.
Lai saziņa būtu efektīva, klausītājam jābūt aktīvam saziņas dalībniekam, tāpēc viņam
ir šādi uzdevumi:
• noteikt runātāja saziņas nodomu, kura pamatā ir motīvs, mērķis un temats;
• izprast klausīšanās mērķi (kāpēc klausās vai neklausās; parasti klausās, lai uzzinātu
kaut ko jaunu, gūtu pieredzi kādā jomā vai kāda uzdevuma veikšanā, gūtu
emocionālu gandarījumu);
• izvēlēties klausīšanās stratēģiju un loģiski izplānot klausīšanās procesu
(klausīšanās laikā klausītājs apkopo un analizē dzirdēto informāciju, pārdomā,
kādus jautājumus uzdos runātājam, cenšas paredzēt, par ko runātājs informēs
turpmāk);
• dzirdēto informāciju vērtēt pēc principa: nozīmīga vai mazsvarīga, jauna vai
novecojusi;
• ievērot klausīšanās kultūru sarunas laikā (nepārtraukt runātāju, savu ieinteresētību
vai atbalstu paust ar mīmikas, žestu starpniecību).
Skolēns, kurš pārzina klausītāja kultūru, ir aktīvs klausītājs saziņas procesā.
Klausītāja poza liecina par ieinteresētību. Savukārt, atslābinot ķermeni, pavājinās arī
uztveres asums. Klausītājs uzmanīgi klausās runātājā, ir koncentrējies. Tas palīdz uzturēt
uzmanību. Ja klausītājs neseko teiktajam, bet skatās apkārt vai grīdā, visdrīzāk, arī viņa
domas drīz vien sekos acu virzienam. Pat nenozīmīgs koncentrēšanās trūkums (piemēram,
sānskats) izraisa uzmanības sadalīšanu. Klausītājs klausīšanās laikā saglabā stabilu interesi
par dzirdēto, pārdomā un izvērtē dzirdēto informāciju, ļauj runātājam pabeigt, nepārtraucot
viņu pusvārdā ar jautājumiem vai aizrādījumiem. Tikai tad, kad runātājs ir pateicis visu,
klausītājs uzdod precizējošus jautājumus, pauž savu viedokli par dzirdēto.
Lai klausītājs varētu uztvert tekstu, lasītājam pareizi jālasa, ievērojot skaņu izrunu.
Lasītājam ir jāsaprot autora, kurš bieži vien neatrodas blakus, pozīcija. Tas nozīmē, ka
lasītājam ne vien jāpārzina izlasītais teksts, bet jāprot tajā atrast nepieciešamo informāciju.
Lasītāja uzdevumi ir šādi:
• noteikt teksta autora saziņas iemeslu (motīvu, tematu, mērķi);
• izprast lasīšanas mērķi (kādēļ tekstu lasa – uzzināt jaunāko informāciju, izprast, kā
veicams kāds darbs (instrukcijas lasīšana), gūt emocionālu gandarījumu);
• izvēlēties piemērotu lasīšanas stratēģiju, ko nosaka iegūstamās informācijas
dziļums, pamatīgums (detalizēta teksta lasīšana, lai to izprastu pilnībā, visās
niansēs; teksta pārskatīšana palīdz atrast informāciju, kura ir nozīmīga lasītājam;
caurskatīšana paredz, ka lasītājs lasīs tikai to tekstu, kurš viņam šķitīs interesants); 9
• veidot dialogu ar tekstu (piemēram, pārdomāt jautājumus par tekstu; noskaidrot
nezināmos vārdus, informāciju, izmantojot vārdnīcas vai citu uzziņu literatūru;
censties paredzēt tekstā paustās domas, darbības risinājumu; saskatīt autora
izmantotos valodas līdzekļus);
• vērtēt tekstā izlasīto informāciju (nozīmīga vai mazsvarīga, aktuāla vai otršķirīga).
Lasītāja, tāpat kā klausītāja kultūra, ir cieši saistīta ar rakstītāja kultūru. Prasības,
kuras tiek izvirzītas rakstītājam, daudzviet nosaka arī prasības, kuras izvirzāmas
runātājam.
Rakstītājam specifiska ir adresāta, kurš bieži vien neatrodas blakus, tādēļ nevar uzreiz
iesaistīties komunikācijā, pozīcijas ievērošana. Šis fakts liek rakstītājam īpaši rūpīgi
pārdomāt tekstu, ievērojot teikumu loģisku secību, izteiksmes skaidrību.
Rakstītāja uzdevumi ir šādi:
• izteikties skaidri un saprotami (ļoti svarīgi, lai adresāts tekstā izteiktās domas
nepārprastu, jo viņam ir liegta iespēja nekavējoties noskaidrot to, ko nav sapratis);
• ievērot rakstīšanas kultūru (pareizi raksta un savieno burtus, ievēro pareizrakstību).

pirms 7 gadiem, 2011.08.12 08:27

ziķeris

Jāprasa administrātoram lai izdzēš Abrama kopētāja palagus

pirms 7 gadiem, 2011.08.12 09:50

Žīds

Datubāzu administrators ir persona kas atbildīga par kādas organizācijas datubāzes dizainu, izpildīšanu, uzturēšanu un atjaunošanu. Viņi ir pazīstami arī kā Datubāzu koordinatori vai datubāzu programmētāji, un ir tuvu saistīti ar datubāzu analītiķiem, datubāzu modelētājiem, programmētāju analītiķiem, un sistēmu uzraudzītāju. Šī loma iekļauj datubāzu stratēģiju attīstību un dizainu, uzraudzību un datubāzu veiktspējas un ietilpības palielināšanu, tāpat arī nākotnes izplešanās vajadzības. Viņi arī plāno, koordinē, un izpilda drošības pasākumus lai pasargātu datubāzes. Organizācijām varētu būt nepieciešami datubāzu administratori kuriem ir sertifikāts vai grāds datubāzu sistēmās (piemēram Microsoft Sertificētais Datubāzu Administrators).
Rakstura īpašības/prasmes.
Spēcīgas organizatoriskas spējas
Spēcīga loģiskā un analītiskā domāšana
Spēja koncentrēties un pievērst uzmanību katrai sīkākajai detaļai
Spēcīgas rakstveida un mutiskas komunikāciju spējas
Vēlme uzlabot zināšanas karjeras laikā
.
Datubāzu administratora aktivitātes zemāk.
Pārraidīt datus
Kopēt datus
Uzturēt datubāzes un nodrošināt lietotāju pieeju tām
Kontrolēt privilēģijas un atļaujas datubāzu lietotājiem
Uzraudzīt datubāzu veiktspēju
Datubāzu dublēšana un atjaunošana
Datubāzu drošība

pirms 7 gadiem, 2011.08.12 16:56

***a

Klausies žīds, kas to tavu epopeju lasīs. Un neesi tu baigi kruts, ka domas nemāki sakoncentrēt.

pirms 7 gadiem, 2011.08.12 20:25

Žīds

Jēdziens kultūra (no lat. Cultura, kas sakņojas vārdā colere — kultivēt) apzīmē cilvēku darbības veidus, kā arī simboliskās struktūras, kas piešķir jēgu šīm darbībām. Dažādas kultūras definīcijas atspoguļo dažādas teorētiskās izpratnes par to, kā saprast cilvēku rīcību, vai kritērijus, pēc kuriem to vērtēt.
Kultūra kopumā apzīmē atsevišķu saprātīgu indivīdu, grupu vai sabiedrību produkta kopumu. Tā sevī ietver tehnoloģijas, mākslu, zinātni, kā arī morālās sistēmas un konkrēto grupu raksturīgo uzvedību un paradumus. Vēl konkrētāk — specifiski dziļākas nozīmes dažādās cilvēku darbības jomās.
Antropologi jēdzienu kultūra visbiežāk izmanto lai apzīmētu cilvēka spēju klasificēt, kodēt un komunicēt savu pieredzi ar simbolu palīdzību. Ilgu laiku šī spēja tika uzskatīta par tādu, kas raksturīga vienīgi cilvēkiem. Tomēr primatologi ir identificējuši kultūras aspektus cilvēka tuvākajos radiniekos dzīvnieku pasaulē. Var arī teikt, ka kultūra ir veids kā cilvēki dzīvo saskaņā ar saviem uzskatiem, valodu, vēsturi vai to kā viņi ģērbjas.


Fārangas kultūra ir vienmēr bijusi Irānas civilizācijas kultūras nozīmīgs centrs. Gleznā Persiešu sievietes-mūziķes "Astoņu debesu pilī".


Senās Ēģiptes māksla.
Satura rādītājs [paslēpt]
1 Definējot "Kultūru"
2 Kultūras komponenti
3 Veidi, kā var novērtēt kultūru
3.1 Kultūra kā civilizācija
3.2 Kultūra kā skatiens uz pasauli
3.3 Kultūra kā simboli
3.4 Kultūra kā stabilizējošais mehānisms
3.5 Kultūra un evolucionārā psiholoģija
4 Kultūras sabiedrībā
5 Kultūra reģionos
5.1 Amerikas
5.2 Okeānija
5.3 Eiropa
6 Uzskatu sistēmas
6.1 Ābramiskās reliģijas
6.2 Austrumu reliģijas un filozofijas
6.3 Cilšu reliģijas
6.4 "Amerikāņu sapnis"
6.5 Laulība
7 Kultūras pētīšana
8 Izmaiņas kultūrā
9 Atsauces
10 Izmantotā literatūra
11 Saites
Definējot "Kultūru" [izmainīt šo sadaļu]

Kultūru mēdz dēvēt par „visas sabiedrības dzīves stilu”. Tādēļ tā sevī ietver uzvedības normas, ģērbšanās normas, valodu, reliģiju, rituālus, kā arī likumus, morāli un uzskatu sistēmas. [1]
Dažādas kultūras definīcijas atspoguļo dažādas izpratnes teorijas vai kritērijus pēc kuriem vadās cilvēka darbība. Edvards Burnets Tailors (Edward Burnett Tylor), no sociālās antropoloģijas perspektīvas Anglijā 1871. gadā, kultūru aprakstīja šādi: „Kultūra vai civilizācija, ja tiek vērtēta no visplašākā etnogrāfiskā viedokļa, ir sarežģīts veidojums, kas sevī ietver zināšanas, uzskatus, mākslu, morāli, likumus, paražas un jebkuru citu spēju vai paradumu, ko cilvēks iegūst kā sabiedrības loceklis.” [2]
No jaunākiem kultūras definējumiem minams Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) apraksts (2002): „..kultūrai vajadzētu tikt uztvertai kā noteiktas sabiedrības vai tās grupas garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo īpašību kopumus, kā arī šīs sabiedrības vai tās grupas vizuālā māksla, literatūra, dzīves stils, kopdzīvošanas paražas, vērtību sistēmas, tradīcijas un uzskati.” [3]
Šīs definīcijas sevī ietver daudzas nozīmes, tomēr tās neaptver visas jēdziena kultūra nozīmes. 1952. gadā Alfrēds Kroibers (Alfred Kroeber) un Klaids Klakhans (Clyde Kluckhohn) savā darbā „Kultūra: kritisks koncepciju un definīciju apskats” (Culture: A Critical Review of Concepts and Definitions) apkopoja sarakstu, kas sevī ietvēra 164 vārda kultūra nozīmes. [4]
Šīs , kā arī daudzas citas, definīcijas kopā veido kultūras elementu katalogu. Elementiem, kas iekļauti šajā katalogā (piemēram, likums, akmens rīks, laulība), katram ir sava patstāvīga eksistence. Tie ienāk mūsu laika telpā vienā koordināšu punktā, bet iznāk citā. Taču kamēr šie elementi pastāv, tie mainās, un tādēļ ir iespējams runāt par likuma vai instrumenta attīstību, jeb evolūciju.
Tātad kultūra, vismaz pēc tās elementu kataloga, ir kultūru objektu kopums. Antropologs Leslijs Vaits (Leslie White) uzdod jautājumus: „Kāda veida objekti tie ir? Vai tie ir fiziski objekti? Garīgi objekti? Abi kopā? Metaforas? Simboli? Lietu nosaukumi?” Savā darbā „Kultūras zinātne” (Science of Culture; 1949) viņš secina, ka šo kopumu veido „sui generis” (savdabīgi objekti). Mēģinājumos definēt šo savdabīgumu viņš uzdūrās agrāk neapjaustam simbolizēšanas aspektam, kuru nosauca par „simbolātu” — objektu, kas ir radīts simbolizēšanas darbībā. Tādēļ viņš definēja kultūru kā „simbolus, kurus uztver ekstra — somatiskā kontekstā.” [5] Tātad par šīs definīcijas atslēgu kļūst simbolizācijas atklāsme.
Meklējot iespēju atklāt jēdziena kultūra praktiskās dabas definīciju, sociālais teologs Pīters Volterss (Peter Walters) to apraksta kā „dalītu shematisko pieredzi”, ieskaitot, bet ne ierobežojot tajā dažādus jēdzienus (lingvistika, mākslinieciskums, reliģiozitāte utt.), kuri tiek iekļauti iepriekšējās definīcijās.
Kultūras komponenti [izmainīt šo sadaļu]



Jao cilts iesvētīšanas rituāls, Malavi Āfrikā.
Vispārējs kultūras izpratnes vieds paredz, ka tā sevī ietver četrus elementus, kas „tiek nodoti no paaudzes uz paaudzi mācīšanas ceļā”:
vērtības;
normas;
institūcijas;
artefakti. [6]
Vērtības ietver uzskatus par to, kas dzīvē šķiet svarīgs. Tās vada pārējo kultūras daļu.
Normas sevī ietver uzskatus par to kā cilvēkam jāuzvedas visdažādākajās situācijās. Pie tam katrai kultūrai ir savas metodes, kuras sauc par sankcijām, un kuras darbojas kā normu uzspiedējas. Sankcijas mainās atkarībā no normas svarīguma. Tās normas, kuras sabiedrība uzspiež ir likumi.
Institūcijas ir sabiedrības struktūras kurās sabiedrības vērtības un normas tiek pārraidītas.
Artefakti — lietas vai materiālās kultūras aspekti, kas atšķiras no kultūras vērtībām un normām.
Džulians Hakslejs (Julian Huxley) sniedz nedaudz citu sadalījumu. Viņš kultūru nodala starpsaistītos "mentifaktos", "sociofaktos" un "artefaktos", kas attiecīgi apzīmē ideoloģiskās, socioloģiskās un tehnoloģiskās sistēmas. Socializācija, pēc Haksleja, ir atkarīga no uzskatu apakšsistēmas. Socioloģiskā apakšsistēma pārvalda saskarsmi starp cilvēkiem. Savukārt, materiālie objekti un viņu izmantošana atbilst tehnoloģiskajai apakšsistēmai. [[7]
Arheologi, kā likums, fokusējas uz materiālo kultūru, kamēr kultūrantropologi — uz simbolisko kultūru, taču abām grupām ir interese kā šie kultūras aspekti ir savstarpēji saistīti. Vēl vairāk, antropologi saprot „kultūru” ne tikai patērēšanas preču kontekstā, bet arī sociālo attiecību un šo objektu un procesu pielietošanas prakses kontekstā.
Veidi, kā var novērtēt kultūru [izmainīt šo sadaļu]

Kultūra kā civilizācija [izmainīt šo sadaļu]
Daudzi cilvēki mūsdienās lieto kultūras jēdzienu tajā izpratnē, kas izveidojās Eiropā 18. un 19. gs. sākumā. Šis priekšstats par kultūru atspoguļo nevienlīdzības Eiropas sabiedrībā, kā arī nevienlīdzības starp Eiropas spēkiem un to kolonijām pasaulē. Tas pielīdzina jēdzienu kultūra jēdzienam civilizācija un pretstata to jēdzienam daba. Saskaņā ar šo domāšanas pieņēmumu var ļoti vienkārši novērtēt atsevišķas valstis kā vairāk vai mazāk civilizētas. Tādēļ daži kultūras teorētiķi mēģinājuši no kultūras definīcijas izņemt populārās jeb masu kultūras jēdzienu. Tādi teorētiķi kā Metjū Arnolds (Matthew Arnold; 1822 — 1888) uzskata kultūru vienkārši kā rezultātu „vislabākajam, kas ticis izdomāts un pateikts pasaulē”. [8] Arnolds pretstatīja masu/ populāro kultūru ar sociālo haosu jeb anarhiju. Šajā sakarā kultūra ir tuva ar sociālo attīstību — nepārtrauktu cilvēka dabas uzlabojuma mēģinājumu. Arnolds nepārtraukti izmanto vārdu kultūra šādā kontekstā: „..kultūra ir ceļš uz mūsu pilnību, ko mēs sasniedzam iepazīstot, visas mūs interesējošās tēmas, vislabāko, kas tika izdomāts un pateikts pasaulē." [8]


"Augstās kultūras" artefakts; Edgara Degā (Edgar Degas) glezna.
Prakses kontekstā kultūra attiecas uz elitārām aktivitātēm, kā, piemēram, muzejiskas nozīmes mākslas darbi un klasiskā mūzika, bet ar vārdu kulturāls apzīmē cilvēkus, kas zina par šīm lietām un piedalās šajās aktivitātēs. Šos cilvēkus bieži sauc par erudītiem, kas viņus vienlaikus nošķir no masas kultūras.
Sākot ar 19. gs. daži sociālie kritiķi ir pieņēmuši šo atšķirību starp augsto un zemo kultūru, uzsverot augstākās kultūras izsmalcinātību kā samaitājošu un nedabīgu. Tās attīstība aptumšo un izkropļo cilvēka būtību, tā dabu. Šajā sakarā var minēt šlāgermūziku (mūzika, kura pārstāv strādājošo klasi) kā mūziku, kas patiesi atspoguļo sadzīvisku dzīvesveidu, bet klasisko mūziku kā virspusēju un dekadentisku. Tāpat šāds viedoklis atspoguļo jebkāda veida iezemiešus kā „dižciltīgus mežoņus”, kas dzīvo autentiskas un neaptraipītas dzīves, kurā nav lieku sarežģījumu un spēcīgi noslāņojušies Rietumu kapitālisma sociālie slāņi.
Šodien lielākā daļa sociālo zinātnieku atsakās no viendabīgas kultūras uztveres un no dabas pretstata kultūrai . Viņi atzīst ne-elitāros par tikpat kulturāliem kā elitāros (kā arī ne-rietumniekus par tikpat civilizētiem) — vienkārši uztverot tos kā tikpat kulturālus, tikai citādā veidā. Tādā veidā sociālie vērotāji pretstata elites augsto kultūru populārajai vai popkultūrai, t.i., lietas un rīcības, kuras tiek ražotas un patērētas masveidā. (Dažas klasifikācijas pazemina augsto un zemo kultūru līdz subkultūru klasēm.)
Kultūra kā skatiens uz pasauli [izmainīt šo sadaļu]
Romantisma laikmetā, īpaši tie zinātnieki, kas Vācijā bija saistīti ar nacionālisma kustību, kā piemēram, nacionālistu cīņa par Vācijas izveidi no dažādām hercogistēm un nacionālistu cīņa pret Austroungārijas impēriju, kas attīstīja vairāk ietverošu priekšstatu par kultūru kā "skatienu uz pasauli". Šajā domāšanā atšķirīgie un nesamērojami skatieni uz pasauli ir tie, kas apraksta katru etnisko grupu. Kaut gan tas ir vairāk ietverošs uzskats, nekā citi viedokļi, kas eksistēja līdz tam, šī pieeja kultūrai joprojām pieļauj atšķirību starp "civilizēto" un "primitīvo" jeb "cilšu" kultūru.
Līdz 19. gs., antropoloģisti bija piemērojuši jēdzienu kultūra plašākai definīcijai, kuru tie varēja piemērot lielākai sabiedrību dažādībai. Uzticami evolūcijas teorijai, viņi pieņēma, ka visi cilvēki ir vienādi attīstīti un tas, ka visi cilvēki kultūrā kaut kādā veidā ir saistīti ar cilvēka evolūciju. Viņi arī parādīja pieeju — negribu izmantot bioloģisko evolūciju kā veidu kas izskaidro atšķirības starp specifiskām kultūrām — kas ilustrētu to, ka daļa sabiedrības izmantojot citu sabiedrības daļu vai visu sabiedrību kopumā bieži atklāj dominēšanas un pretošanās procesus.
1950. gadu subkultūras grupas ar īpatnībām plaškultūrā kļuva par socioloģistu pētīšanas objektiem. 20. gs. arī parādīja korporatīvās kultūras popularizāciju — īpatnēju veidojumu organizācijās vai darba vietās.
Kultūra kā simboli [izmainīt šo sadaļu]
Simboliskais skatiens uz kultūru ir Klifforda Geertsa (Clifford Geertz; 1973) un Viktora Tērnera (Victor Turner; 1967) mantojums, kurā simboli tiek uzskatīti gan kā praktiski pielietojamas lietas sociālā darbībā, gan kā konteksts, kas šīm lietām piešķir nozīmi. Antonijs P. Kohens (Anthony P. Cohen; 1985) raksta par simbolisko glosāriju, kas atļauj cilvēkam sociālā darbībā bieži izmantot vispārsaprotamus simbolus, lai sazinātos un saprastu vienam otru, taču vienlaikus joprojām piepildīt tos ar personīgas nozīmes jēgu. [9] Simboli ierobežo kulturālo domu. Kultūras locekļi ir atkarīgi no simboliem, lai ierāmētu savas domas un izpausmes saprotamos un uztveramos nosacījumos. Īsumā, simboli ļauj kultūrai eksistēt, būt reproduktīvai un uztveramai. Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu; 1977) saka, ka „simboli ir nozīmes tīkli, kas dod regularitāti, vienotību un sistemātiku grupas darbībām.” [10] Tādēļ, piemēram:
"Likuma vārdā — apstājieties!" — štamps, ko šerifs vai maršals izkliedz filmas negatīvajiem varoņiem 20. gs. amerikāņu vesterna filmās;
Likums un kārtība (law and order) — štampa frāze ASV;
Miers un kārtība (peace and order) — štampa frāze Filipīnās.
Kultūra kā stabilizējošais mehānisms [izmainīt šo sadaļu]
Modernā kultūras teorija arī apsver iespēju, ka kultūra pati par sevi ir stabilizācijas tendenču - kuras ir raksturīgas attīstības spiedienam uz sabiedrības kā kopuma pašizziņu, jeb tribālismu - produkts. Skat. Stīvena Volframa (Steven Wolfram) "Jaunā veida zinātni" (A New Kind of Science), lai novērotu vienkāršus algoritmus, sākot no ģenētiskās attīstības no kuras var, piemēram, izvirzīt koncepciju par kultūru kā darbojošos mehānismu, [11] un Ričarda Dokinsa (Richard Dawkins) "Apjomīgais fenotips" (Extended Phenotype) diskusijai par ģenētisko un mēmestisko stabilitāti laika gaitā, izmantojot negatīvās atgriezeniskās saites mehānismus. [12]
Kultūra un evolucionārā psiholoģija [izmainīt šo sadaļu]
Pētnieki evolucionārajā psiholoģijā polemizē, ka prāts ir neiro kognitīvas informācijas apstrādes moduļu sistēma, kuru ir izveidojusi dabiskā atlase, lai risinātu dažādās mūsu senču problēmas. Saskaņā ar evolucionārajiem psihologiem — kulturālo formu dažādības ir ierobežotas (arī padarītas par iespējamām) no iedzimtajiem informācijas apstrādes mehānismiem, kas ir pamatā mūsu uzvedībai, ieskaitot valodas apgūšanas nodalījumus, izvairīšanos no incesta mehānismiem, mānīšanās uztveres mehānismus, inteliģenci un seksa — specifiskās pārošanās priekšrocības, pārtikas sagādes mehānismus, savienības melošanas mehānismus, faktoru noteikšanas, baiļu un aizsardzības (izdzīvošanas) mehānismus u.tml. Šie mehānismi tiek uzskatīti par kultūras psiholoģiskajiem pamatiem. Lai pilnībā saprastu kultūru ir jāizprot tās bioloģiskos nosacījumus iespējamībai.
Kultūras sabiedrībā [izmainīt šo sadaļu]

Lielām sabiedrībā bieži piemīt subkultūras vai arī cilvēku grupas ar īpatnējām uzvedības un uzskatu sistēmām, kas tos atšķir no plaškultūras, kuras daļa viņi ir. Subkultūra var būt īpatnēja to grupu vecuma, rases, etniskuma, klases vai arī dzimuma dēļ. Kvalitātes, kas nosaka subkultūru, var būt estētiskas, reliģiozas, profesionālas, seksuālas vai arī iepriekšminēto faktoru kombinētas.
Aplūkojot imigrantu grupas un to kultūras, var nodalīt četras pamatpieejas:
Monokulturālisms pastāv dažās Eiropas valstīs, kur kultūra ir ļoti cieši saistīta ar nacionālismu. Tādēļ šo valdību politika ir asimilēt imigrantus, kaut gan nesenie pieaugumi migrācijā ir likuši daudzām Eiropas valstīm eksperimentēt ar multikultūrisma ieviešanu.
Sakņu kultūra (Serdes kultūra) ir modelis, ko Vācijā attīstīja Bassams Tibi (Bassam Tibi). Tā pamatojas domā, ka minoritātēm var piederēt sava identitāte, taču tām vismaz ir jāatbalsta galvenās (serdes) kultūras, kuras biedri viņi ir, koncepcijas.
Tīģelis izskaidro tradicionālo uzskatu ASV, kur visas imigrantu kultūras ir sajauktas un amalgamētas bez valstiskas iejaukšanās.
Multikulturālisms izskaidro politiku, kurā imigrantiem un pārējiem sabiedrības pārstāvjiem ir jāsaglabā sava kultūra, vienlaikus dažādām kultūrām sadzīvojot mierā vienas nācijas robežās.
To kā viennāciju valstis izturas pret imigrantu kultūrām reti precīzi atspoguļo viena vai otra no iepriekšminētajām pieejām. Atšķirības pakāpe ir atkarīga no uzņemošās sabiedrības kultūras (t.i. svešādības), imigrantu skaita, uzņemošās sabiedrības iedzīvotāju attieksmes, valdības politikas, kas ir spēkā, un šīs politikas efektivitātes, padarot vispārināšanas efektu par ļoti sarežģītu. Līdzīgi ir arī ar citām sabiedrības subkultūrām — no galvenās kultūras un sazināšanās attieksmes starp dažādām kultūras grupām ir atkarīga rezultāta noteikšana. Kultūras pētīšana vienā sabiedrībā ir ļoti komplicēta un pētījumam nepieciešams pakļaut neskaitāmu daudzumu mainīgo.
Kultūra reģionos [izmainīt šo sadaļu]

Daudzas reģionālās kultūras ietekmēja kontakts ar citām kultūrām, piemēram, kolonizācijas, tirdzniecības, migrācijas, masu mēdiju vai reliģijas iespaidā.




Hopi vīrietis vij tradicionālās stelles, ASV.
Amerikas [izmainīt šo sadaļu]
Amerikas kultūru būtiski ietekmēja cilvēki, kas apdzīvoja kontinentus pirms ieradās eiropieši, un eiropiešu emigrācija (it īpaši angļu, vāciešu, īru un holandiešu).
Okeānija [izmainīt šo sadaļu]
Liela daļa Austrālijas kultūras ir atvasinātas no Eiropas un Amerikāņu izcelsmes.
Eiropa [izmainīt šo sadaļu]
Eiropas kultūrai ir plaša ietekme arī ārpus Eiropas kontinenta tās koloniālā mantojuma dēļ. Plašākā nozīmē to sauc par rietumu kultūru. Šis jēdziens izplatīts angļu valodā un mazākā pakāpē arī citās Eiropas valodās. Galvenās ietekmes ir kristietība, Senā Grieķija un Senā Roma.

Uzskatu sistēmas [izmainīt šo sadaļu]

Reliģijas un citas uzskatu sistēmas bieži ir neatņemamas kultūras sastāvdaļas. Reliģija, no latīņu religare, kas nozīmē „cieši saistīt” ir kultūru iezīme visā cilvēces vēsturē. „Filozofijas un reliģijas vārdnīca” (The Dictionary of Philosophy and Religion) reliģiju definē kā institūciju ar atzītu dievgaldnieku uzbūvi, kas regulāri pulcējas dievkalpojumiem un pieņem noteiktu doktrīnu kopumu, piedāvājot cilvēkam veidu kā saistīties ar to, kas tiek pasniegts kā realitātes īstā daba. [13]
Reliģija bieži sistematizē uzvedību, kā piemēram, 10 kristietības baušļos vai arī 5 budisma priekšrakstos. Dažreiz tā ir saistīta ar valdību, kā, piemēram, teokrātijas iekārtā. Tā ietekmē arī mākslu.
Eirocentriskā paraža līdz noteiktai pakāpei sadala cilvēci rietumu un ne- rietumu kultūrās, kaut arī šādā uzskatā ir dažas kļūdas.
Rietumu kultūra no Eiropas visspēcīgāk izplatījās uz Austrāliju, Kanādu un ASV. To ietekmē senā Grieķija, senā Roma un kristiešu baznīca.
Rietumu kultūra tiecas būt vairāk individualistika salīdzinājumā ar ne-rietumu kultūrām. Tā redz cilvēku, dievu un dabu, jeb visumu daudz atšķirīgāk nekā ne-rietumu kultūras. Šo kultūru raksturo rakstpratība, ekonomiskā un tehnoloģiskā attīstība, kas tai nav ekskluzīvas pazīmes.
Ābramiskās reliģijas [izmainīt šo sadaļu]
Jūdaisms ir viena no pirmajām, ja ne pati pirmā, pierakstītajām monoteiskajām ticībām un viena no senākajām reliģiskajām tradīcijām, kas tiek piekoptas aizvien. Ebreju tautas vērtības un vēsture ir nozīmīga citu Ābramisko reliģiju, kā kristietība, islāms u.c., fundamentāla daļa. Tomēr, kamēr tās dala Ābrama mantojumu, katra sevi piesaka atšķirīgi (vizuālajā un pasniegšanas jomā). Protams, dažas no tām ir klātesošas reģionālās ietekmes starp nācijām un reliģijām, bet dažas spilgtas kulturālas izpausmes normas un formas no reliģijas puses.
Kristietība bija noteicoša pazīme Eiropas un Jaunās pasaules kultūru veidošanā vismaz pēdējos 500 līdz 1700 gadus. Modernā filozofiskā doma ir ļoti stipri ietekmējies no tādiem kristiešu filozofiem, kā Svētais Akvīnas Tomas (St. Thomas Aquinas) un Roterdamas Erasms (Erasmus), bet kristiešu katedrāles tiek atzīmētas kā arhitektoniski brīnumi - piemēram, Parīzes Dievmātes katedrāle (Notre Dame de Paris), Velsas katedrāle (Wells Cathedral) un Meksikas pilsētas Metropolitēna katedrāle (Mexico City Metropolitan Cathedral). Islāma ietekme, dažreiz sajaukumā ar citām reliģijām, ir bijusi noteicošā lielākajā daļā Ziemeļāfrikas, Tuvo un Tālo austrumu reģionos jau vairāk kā 1000 gadus.
Piemēram, islāma ietekme ir vērojama dažādās filozofijās un poētiskos stāstos, piemēram, The Conference of the Birds and the Masnavi un tādos arhitektūras sasniegumos, kā Faisala mošeja (Faisal Mosque) un Svētā Sofija (Hagia Sophia), kas bijusi gan katedrāle, gan mošeja. Jūdaisms parasti ir minoritātes ticība nācijās, kurās tā ir izplatīta, tomēr parasti veic arī īpatnēus ietekmi uz nācijām un reliģijām. Ievērojamie jūdaisti ir Alberts Einšteins (Albert Einstein), Henrijs Kisindžers (Henry Kissenger) un daudzi citi.
Austrumu reliģijas un filozofijas [izmainīt šo sadaļu]


Agni, hindu uguns dievs.
Filozofija un reliģija ir integrēta Austrumu domāšanā. Daudzas Āzijas reliģiskās un filozofiskās tradīcijas radās Indijā un Ķīnā un izplatījās viscaur Āzijai caur kulturālo sajaukšanos un tautu migrācijām. Hinduisms ir budisma avots, kura mahajanas atzars izplatījās uz ziemeļiem un austrumiem; no Indijas uz Tibetu, Ķīnu, Mongoliju, Japānu, Koreju un uz Ķīnas dienvidiem - Vjetnamu. Teravadas budisms izplatījās viscaur dienvidaustrumu Āzijai, ieskaitot Šrilanku, daļu no dienvidrietumu Ķīnas, Kambodijas, Laosas, Mijanmaras un Taivānas.
Indijas filozofija sevī ietver hindu filozofiju. Tā satur tādas domas kā dzīšanās pēc nemateriālām vērtībām, kamēr cita domāšanas skola no Indijas — karvaka - sprediķoja par materiālās pasaules baudu. Konfuciānisms un daoisms, abas reliģijas nāk no Ķīnas, ir spēcīgi ietekmējušas gan reliģiskas un filozofiskas tradīcijas, kā arī valsts vadīšanas mākslu visapkārt Āzijai.
20. gs. abās visapdzīvotākajās Āzijas valstīs izveidojās divas dramatiski atšķirīgas politiskās filozofijas. Gandī (Ghandi) deva jaunu nozīmi ahimsai - pamatuzskatam hinduismā un džainismā, pārveidojt nevardarbīgas pretošanās un nepretošanās daudz tālāk par Indijas robežām. Tajā pašā laikā Mao Dzeduna (Moe Zedong) komunistiskā filozofija kļuva par spēcīgu sekulāru uzskatu sistēmu Ķīnā.
Cilšu reliģijas [izmainīt šo sadaļu]
Cilšu reliģijas, kuras pielieto cilšu grupas ir izplatītas Āzijā, Āfrikā un Amerikā. To ietekmes mēdz būt ievērojamas; tās var izmainīt kultūras un pat kļūt par valsts reliģiju, kā tas ir noticis ar šintoismu. Kā pārējās nozīmīgākajās reliģijās cilšu reliģijas atbild par cilvēka vajadzībām būt nomierinātam, kad ir grūti, būt dziedinātam, novērst nelaimi un nodrošina rituālus, kas uzrunā galvenos cilvēka dzīves momentus un pārejas.
"Amerikāņu sapnis" [izmainīt šo sadaļu]
Amerikāņu sapnis, pie kura pieturas daudzi ASV iedzīvotāji, ir uzskats, ka ar smagu darbu, drosmi, mērķtiecību, neatkarīgi no sociālās klases, cilvēks var iegūt labāku dzīvi. [14] Šis viedoklis sakņojas uzskatā, ka ASV ir „pilsēta uz kalna, gaismas stars nācijām” [15], kuru izveidoja un nākošajās paaudzēs uzturēja daudzi agrīnie Eiropiešu kolonisti.
Laulība [izmainīt šo sadaļu]
Reliģija bieži ietekmē laulības un seksuālās attiecības.
Lielākā daļa kristiešu baznīcu atbalsta laulības; laulāšanas ceremonijas parasti ietver sevī kāda veida solījumu no kopienas atbalstīt jaunlaulātos. Laulībā kristieši novelk paralēles attiecībās ar starp Jēzu Kristu un Viņa baznīcu. Savukārt, katoļu baznīca uzskata, ka ir morāli nepareizi šķirties un tie, kas ir šķīrušies, vairs nevar pārprecēties baznīcas laulībā.
Kultūras pētīšana [izmainīt šo sadaļu]

Kultūras pētīšana attīstījās vēlajā 20.gs., daļēji caur Marksisma domas atkal ieviešanu socioloģijā un citās akadēmiskās disciplīnās, piemēram, literatūras kritikā. Šī kustība centās analizēt kapitālistiskās sabiedrības subkultūras. Sekojot ne- antropoloģiskai tradīcijai, kulturālie pētījumu parasti fokusējas uz patēriņa preču (kā mode, māksla un literatūra) pētīšanu. 18. un 19. gs. sabiedrības noslāņošanos uz "augsto" un "zemo" kultiem, šķiet var veikt paralēles ar masveida ražošanas precēm, ko analizē kulturālie pētījumi. Tādēļ pētītāji lieto terminu "populārā kultūra".
Šodien daži antropologi ir pievienojušies kultūras pētīšanas projektiem. Taču lielākā daļa tomēr atsakās identificēt kultūru ar patēriņa precēm. Vēl vairāk, daudzi pašlaik atsakās no viedokļa, ka kultūrai ir robežas un secīgi atsakās arī no subkultūras jēdziena. Tā vietā, viņi kultūru redz kā kompleksi mainīgu sistematizētu tīklu, kas saista cilvēkus dažādās darbības vietās un sociālās struktūras atšķirīgos mērogos. Saskaņā ar šo uzskatu jebkura grupa var veidot savu kulturālo identitāti.
Šobrīd aizvien norit debates par to vai kultūra ir spējīga izmainīt fundamentālās cilvēka izzināšanas spējas. Pētnieku uzskati šajā jautājumā dalās.
Izmaiņas kultūrā [izmainīt šo sadaļu]



19. gadsimta iegravējums, kas ilustrē Austrālijas pamatiedzīvotāju pretošanos Džeimsa Kuka ierašanos.
Kultūras, atkarībā no to īpašībām, tiecas gan pieņemt, gan pretoties izmaiņām. Piemēram, vīrieša un sievietes lomas daudzās kultūras ir savstarpēji papildinošas. Viens dzimums var vēlēties izmaiņas, kas ietekmē otru dzimumu, kas notika rietumu kultūrās 20. gs. otrajā pusē. Tādēļ vienlaikus ir dinamiskas tieksmes, kas iedrošina izmaiņas, bet tajā pašā laikā ir konservatīvi spēki, kas pretojas tām.
Trīs ietekmes veidi veido izmaiņas un pretošanos vienlaikus:
spēki, kas darbojas sabiedrībā;
kontakts starp sabiedrībām;
izmaiņas dabā. [16]
Kulturālās izmaiņas var rasties no iejaukšanās dabā, izgudrojumiem (u.c. ārējiem iespaidiem) un no kontakta ar citām kultūrām. Piemēram, pēdēja ledus laikmeta beigas palīdzēja radīt lauksaimniecību, kas secīgi radīja daudzas citas kulturālās inovācijas.
Difūzijā ikviena objekta apveids (bet ne vienmēr tā nozīme) pārceļas no vienas kultūras uz citu. Piemēram, hamburgeri, tik ikdienišķi ASV, bija eksotika, kad tos ieveda, Ķīnā. Stimulu difūzija attiecas uz vienas kultūras elementa novešanu līdz jaunam elementa izgudrojumam. Inovāciju difūzijas teorija piedāvā uz pētījumiem balstītu modeli, kas parāda kādēļ un kad kultūras pieņem jaunas idejas, prakses un produktus.
Piemērošanās citai kultūrai (akulturizācija) mēdz būt saprasta dažādi, taču šajā kontekstā tā attiecas uz vienas kultūras īpašību aizvietošanu ar citām, kā tas notika ar dažām indiāņu ciltīm un citām iezemiešu ciltīm visapkārt pasaulei kolonizācijas procesā. Saistīti procesi indivīda līmenī iekļauj asimilāciju (citas kultūras pieņemšanu no viena indivīda puses) un transkulturizāciju.
Kulturāls atklājums vai izgudrojums apzīmē jebkuru inovāciju, kas ir lietderīga cilvēku grupai (novērojams pēc reakcijas), taču neeksistē kā fizisks objekts. Cilvēce ir globālā „paātrinoša kulturālo izmaiņu periodā”, kuru dzen starptautiskās tirdzniecības paplašināšanās, masu mediji un, pats svarīgākais, cilvēku daudzuma uz planētas eksploziju, kā arī citi faktori.
Kulturālās izmaiņas ir kompleksas un tām ir tālejošas sekas. Sociologi un antropologi uzskata, ka kultūras un tās vides pētīšanai, lai saprastu visus dažādos izmaiņu aspektus, nepieciešams holistiks piegājiens. Cilvēka eksistence, iespējams, vislabāk aplūkojama kā "daudzpusīgais veselais", un tikai no šī punkta ir iespējams apjaust kulturālo izmaiņu realitātes.

pirms 7 gadiem, 2011.08.12 20:58

Pievieno komentāru