Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Zīlniece Anna

mīļie, kuri zin, kā var atrast zīlnieci Annu.zinu te jau par viņu rakstīja, bet kā pie viņas tikti. Varbūt vēl kāds zin citu tikpat labu.

uva

Vai patiešam neapnika cilvēku kjengaat,vai nav kauns?neviens taču neliek iet pie viņas',cik var rakstīt vienu un to pašu.Pie ziilnieceem iet tikai tad kad vajag.

pirms 10 gadiem, 2009.04.15 20:47

Žanna

Vai tā nav tā Marija, kura dzīvo pie viesnīcas Brīze??? Es pēc numura atpazinu, nu tāds viņa ir klouns, es pie viņas biju gadu ar pusi atpakaļ, apmēram. Es neko no viņas teikta nesapratu, muldēja kaut ko sev zem deguna, pirmais puisis, otrais puisis...kādi puiši vai man pašai par ekstrasensu vajag kļūt, lai saprastu viņas teikto. Sviests tāds ka nu vairāk nevar. Pats interesantais ir tas, kad es iegāju pie viņas, viņa saka, es neesmu zīlniece, es varu tikai kaut ko pateikt, bet Jūs man uzdosiet jautājumus, es Jums atbildēšu. Nu neejiet pie zīlniecēm vispār, tāda naudas grabšana!!!!!!

pirms 10 gadiem, 2009.04.16 19:32

Saprotu

Jā, tā varētu būt tā pati Marija. Man bija nopietnas problēmas. Aizgāju pie viņas: man viņa pateica pa punktiem - ko man prasīs, kas prasīs, kā atbildēt un kā tas viss beigsies. Viss ir precīzi, esmu viņai ļoti pateicīga. Tāpat arī pateica par kādu cilvēku - neticēju, ka tā būs. Viss piepildā, viss ir pa punktiem.

pirms 10 gadiem, 2009.04.17 10:57

Žanna

Tiešām?? Nu tad man laikām nepaveicās, jo man tādus stulbumus runāja, teica pat tādu liet, ka man tēvs ir ļoti skops un gaidīt no viņa kādu naudiņi nav vērts, bet dzīvē mani tēvs uztur pat tagad, kaut man arī ir 26 gadi, bet no tēva palīodzība nāk pat tagad. Varbūt tas ir tā kā kurām zīlnieks patik, es stulbākas prognozes man neviens neteica. Un vēl man viņa pateica, ka vīrs man būs cilvēks, kuru labi zinu, zinu gan, bet viņš ir laimīgs kopā ar savu sievu un viņām ir 2 bērni. Bet zīlēja man viņa 2 gadus atpakaļ, varbūt tagad kaut kas ir mainījies viņas darba stīlā, nezinu, es eju pie cita cilvēka. Un starpcitu par tiesas lietām, kura pēc pusgada man bija jākarto arī neko nepateica, ka jābūt gatavai.

pirms 10 gadiem, 2009.04.17 11:59

Žanna

Labāk iet pie astrologa, es to tagad arī daru, pavisam cita lieta un prognozes.

pirms 10 gadiem, 2009.04.17 12:01

Air

Sakiet, lūdzu, kas zin, vai ir iespējams pieprasīt naudu atpakaļ, ja zīlēja man salonā. Uzreiz uz vietas pēc tāda murga, ko esmu dzirdējusi, neuzdrošinājos to izdarīt, tagad nezinu, vai man vispār ir tādas tiesības, tuvie man cilvēki, teica, ka nekas man neizdosies.

pirms 10 gadiem, 2009.04.26 15:28

kkk

Būs grūti pierādīt, ka pakalpojums ir bijis nekvalitatīvs.Kā tad tu to praktiski iztēlojies? Nepiepildījās ko izzīlēja? PTA tak to neņems par pilnu

pirms 10 gadiem, 2009.04.26 20:30

ALISE

Laba zīlniece ir Elejā- Marijas tante, ļoti jauka. Viņai var pazvanīt: 36061783. Lai veicas!

pirms 10 gadiem, 2009.04.27 16:28

ALISE

Laba zīlniece ir Elejā- Marijas tante, ļoti jauka. Viņai var pazvanīt: 63061783. Lai veicas!

pirms 10 gadiem, 2009.04.27 16:30

ligija_p@inbox.lv

no kurienes ir tā anna zirga ielas kur tas ir..?

pirms 6 gadiem, 2012.11.23 14:07

Fobia

Baaaaaads, nu apnika jau...nu...nu aizbrauca Anna dzīvot uz Japānu, apprecējās ar japāni un aizbrauca. Tel.numurs jau sen neeksistē.

pirms 6 gadiem, 2012.11.23 17:56

Correction

Nea, ona s muzem s4as v Latvii do Novogo goda, potom ujedet navsegda. Ja daze i ne znala sto japonci takije krasivije, kakoi on u nejo lapusa.

pirms 6 gadiem, 2012.11.23 18:06

TiTo

Marijas tante ir mirusi. Viņa tiešām bija laba zīlniece.

pirms 6 gadiem, 2012.11.24 11:13

TiTo

Mirusi ir Marijas tante no Elejas. Otra Marija, kas dzīvo netālu no viesnīcas BRĪZE Sniega ielā, muld pa velna paraušanu. Ja nav naudiņu, kur likt, ejiet uz Sniega ielu.

pirms 6 gadiem, 2012.11.24 11:16

jjjj

par Marijas tanti kas bija eleja biju stava sajusma. pilnigi viss sakrita ko vina teica gan pagatne gan nakotne. vairs tik specigu neesmu sastapusi. vel labs ir muks Ikskele Leonards. daudzam pazinam nonema lastus, ka ari uz kartim labi zile. ka jau muks nem tikai pec ziedojumiem.

pirms 6 gadiem, 2012.11.25 10:46

Tonija

Vai lūdzu var lūgt Leonarda telefonu? Vai kādas citas koordinātes?

pirms 6 gadiem, 2012.11.26 08:16

kiča

nu kam zīlnieces un pareģus, lai ***u un bojātu sev dzīvi? Ja tu uztver nopietni to, ko viņa saka (t.i. katru dienu pie tā piedomā no visiem rakursiem, tici), tad neapšaubāmi tas neapzināti piepildās, bet nu nejau maksāt naudu par kaut kādām muļķībām.

pirms 6 gadiem, 2012.11.26 23:12

Mandragorassakne

Kā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuriņu es uzjautāju: „Un kā būs ar tavu numuriņu, mazulīt.” Bet šī fantāzija aptrūkstas tikai ar pirkstu galiem aizskarot viņas pirkstu galus numuriņa izsniegšanas brīdi un pasakot paldies ar cerību ejot prom, ka kādreiz es viņai kaut kur citur ar varēšu pieskarties. Taisot rentgenu mani uztrauc tikai tas, lai man neaizmirst iedot necaurlaidīgo aizsegu pret rentgena stariem ar ko nosegt pautus, savādāk vēl neauglīgs kļūšu vai sazin vēl kas notiks- izšķilsies cālītis.

Beidzot bija palikusi vēl tikai pēdējā analīze. Ar smaidu uz sejas devos līdzi māsiņai. Viņa ieveda mani kādā klusā, mazā telpā ar labu skaņas izolāciju. Šādā telpā slepkavas nogalina savus upurus un viņu kliedzienus neviens tā ari nesadzird. Uz mirkli man uzmetās zosāda, bet tad prātā parādījās aina kā īstā porno filmā. „Vai tiešām tas notiks, kā porno?”, es nodomāju. Tā būtu porno neglītā versija, bet tas nekas, tas skaitās. Tas būtu leģendārs stāsts pie alus kausa. Stāvot ar neviltotu smaidu uz sejas un gaidot, kas notiks tālāk, es ziņkārīgi vēroju katru viņas kustību. Viņa izvilka no paciņas puļķīti, kuram galā ir vates kociņš, tāds ar kuru tīra ausis. „Man ar šito ausis jātīra, vai?”, saņemot to es apstulbis jautāju. „Nē, šo te tūplī jābāž. Izejiet ārā un pa kreisi ir tualete, tāda maza telpa.” Ar izbrīnītu skatienu un iesmejoties, es uzdevu nākamo jautājumu: „Cik dziļi?” „Līdz vates galam.” Turot rokās un skatoties uz puļķi iegāju tualetē. „***, nav spoguļa!! Kā es redzēšu kur bāzt”, es iesaucos. Bija jādara to uzmanīgi, lai nepārdurtu vēl zarnu. Tas nav tas pats, kas bērnībā, kad pirkstus ***ā bāž, jo spaļu dēļ *** niez. Tas ir svešķermenis, savādākas izjūtas. Darbu izdarījis, es aplūkoju brūno vates galu un noteicu: „Paldies Dievam tas ir galā.” Iegājis atpakaļ telpā pie māsiņas, es viņai sniedzu puļķi ar vati pa priekšu. Viņa ņēma no citas puses, es mēģināju viņai padod savādāk, tad viņa noraustījās un ņēma savādāk, es savukārt atkal savādāk mēģināju padot un galu galā es ar to sūdaino vati nobraucu pa viņas rokām. „Uj”, iesaucos un atrāvu ātri sūdaino vates galu no viņas rokas, atstājot fekālijas punktiņu uz viņas ādas. „Smuka dzimumzīme”, es nodomāju. Dusmīgi izrāva man puļķi no rokām un pateica: „Viss, varat būt brīvs.” Smaidot izgāju no slimnīcas un sajutu nelielu kņudoņu pēc darbības ar puļķi. Tagad zinu, ka vārds „Analīze” ir saliktenis.


Kā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuriņu es uzjautāju: „Un kā būs ar tavu numuriņu, mazulīt.” Bet šī fantāzija aptrūkstas tikai ar pirkstu galiem aizskarot viņas pirkstu galus numuriņa izsniegšanas brīdi un pasakot paldies ar cerību ejot prom, ka kādreiz es viņai kaut kur citur ar varēšu pieskarties. Taisot rentgenu mani uztrauc tikai tas, lai man neaizmirst iedot necaurlaidīgo aizsegu pret rentgena stariem ar ko nosegt pautus, savādāk vēl neauglīgs kļūšu vai sazin vēl kas notiks- izšķilsies cālītis.

Beidzot bija palikusi vēl tikai pēdējā analīze. Ar smaidu uz sejas devos līdzi māsiņai. Viņa ieveda mani kādā klusā, mazā telpā ar labu skaņas izolāciju. Šādā telpā slepkavas nogalina savus upurus un viņu kliedzienus neviens tā ari nesadzird. Uz mirkli man uzmetās zosāda, bet tad prātā parādījās aina kā īstā porno filmā. „Vai tiešām tas notiks, kā porno?”, es nodomāju. Tā būtu porno neglītā versija, bet tas nekas, tas skaitās. Tas būtu leģendārs stāsts pie alus kausa. Stāvot ar neviltotu smaidu uz sejas un gaidot, kas notiks tālāk, es ziņkārīgi vēroju katru viņas kustību. Viņa izvilka no paciņas puļķīti, kuram galā ir vates kociņš, tāds ar kuru tīra ausis. „Man ar šito ausis jātīra, vai?”, saņemot to es apstulbis jautāju. „Nē, šo te tūplī jābāž. Izejiet ārā un pa kreisi ir tualete, tāda maza telpa.” Ar izbrīnītu skatienu un iesmejoties, es uzdevu nākamo jautājumu: „Cik dziļi?” „Līdz vates galam.” Turot rokās un skatoties uz puļķi iegāju tualetē. „***, nav spoguļa!! Kā es redzēšu kur bāzt”, es iesaucos. Bija jādara to uzmanīgi, lai nepārdurtu vēl zarnu. Tas nav tas pats, kas bērnībā, kad pirkstus ***ā bāž, jo spaļu dēļ *** niez. Tas ir svešķermenis, savādākas izjūtas. Darbu izdarījis, es aplūkoju brūno vates galu un noteicu: „Paldies Dievam tas ir galā.” Iegājis atpakaļ telpā pie māsiņas, es viņai sniedzu puļķi ar vati pa priekšu. Viņa ņēma no citas puses, es mēģināju viņai padod savādāk, tad viņa noraustījās un ņēma savādāk, es savukārt atkal savādāk mēģināju padot un galu galā es ar to sūdaino vati nobraucu pa viņas rokām. „Uj”, iesaucos un atrāvu ātri sūdaino vates galu no viņas rokas, atstājot fekālijas punktiņu uz viņas ādas. „Smuka dzimumzīme”, es nodomāju. Dusmīgi izrāva man puļķi no rokām un pateica: „Viss, varat būt brīvs.” Smaidot izgāju no slimnīcas un sajutu nelielu kņudoņu pēc darbības ar puļķi. Tagad zinu, ka vārds „Analīze” ir saliktenis.

Kā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuriņu es uzjautāju: „Un kā būs ar tavu numuriņu, mazulīt.” Bet šī fantāzija aptrūkstas tikai ar pirkstu galiem aizskarot viņas pirkstu galus numuriņa izsniegšanas brīdi un pasakot paldies ar cerību ejot prom, ka kādreiz es viņai kaut kur citur ar varēšu pieskarties. Taisot rentgenu mani uztrauc tikai tas, lai man neaizmirst iedot necaurlaidīgo aizsegu pret rentgena stariem ar ko nosegt pautus, savādāk vēl neauglīgs kļūšu vai sazin vēl kas notiks- izšķilsies cālītis.

Beidzot bija palikusi vēl tikai pēdējā analīze. Ar smaidu uz sejas devos līdzi māsiņai. Viņa ieveda mani kādā klusā, mazā telpā ar labu skaņas izolāciju. Šādā telpā slepkavas nogalina savus upurus un viņu kliedzienus neviens tā ari nesadzird. Uz mirkli man uzmetās zosāda, bet tad prātā parādījās aina kā īstā porno filmā. „Vai tiešām tas notiks, kā porno?”, es nodomāju. Tā būtu porno neglītā versija, bet tas nekas, tas skaitās. Tas būtu leģendārs stāsts pie alus kausa. Stāvot ar neviltotu smaidu uz sejas un gaidot, kas notiks tālāk, es ziņkārīgi vēroju katru viņas kustību. Viņa izvilka no paciņas puļķīti, kuram galā ir vates kociņš, tāds ar kuru tīra ausis. „Man ar šito ausis jātīra, vai?”, saņemot to es apstulbis jautāju. „Nē, šo te tūplī jābāž. Izejiet ārā un pa kreisi ir tualete, tāda maza telpa.” Ar izbrīnītu skatienu un iesmejoties, es uzdevu nākamo jautājumu: „Cik dziļi?” „Līdz vates galam.” Turot rokās un skatoties uz puļķi iegāju tualetē. „***, nav spoguļa!! Kā es redzēšu kur bāzt”, es iesaucos. Bija jādara to uzmanīgi, lai nepārdurtu vēl zarnu. Tas nav tas pats, kas bērnībā, kad pirkstus ***ā bāž, jo spaļu dēļ *** niez. Tas ir svešķermenis, savādākas izjūtas. Darbu izdarījis, es aplūkoju brūno vates galu un noteicu: „Paldies Dievam tas ir galā.” Iegājis atpakaļ telpā pie māsiņas, es viņai sniedzu puļķi ar vati pa priekšu. Viņa ņēma no citas puses, es mēģināju viņai padod savādāk, tad viņa noraustījās un ņēma savādāk, es savukārt atkal savādāk mēģināju padot un galu galā es ar to sūdaino vati nobraucu pa viņas rokām. „Uj”, iesaucos un atrāvu ātri sūdaino vates galu no viņas rokas, atstājot fekālijas punktiņu uz viņas ādas. „Smuka dzimumzīme”, es nodomāju. Dusmīgi izrāva man puļķi no rokām un pateica: „Viss, varat būt brīvs.” Smaidot izgāju no slimnīcas un sajutu nelielu kņudoņu pēc darbības ar puļķi. Tagad zinu, ka vārds „Analīze” ir saliktenis.

Kā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuriņu es uzjautāju: „Un kā būs ar tavu numuriņu, mazulīt.” Bet šī fantāzija aptrūkstas tikai ar pirkstu galiem aizskarot viņas pirkstu galus numuriņa izsniegšanas brīdi un pasakot paldies ar cerību ejot prom, ka kādreiz es viņai kaut kur citur ar varēšu pieskarties. Taisot rentgenu mani uztrauc tikai tas, lai man neaizmirst iedot necaurlaidīgo aizsegu pret rentgena stariem ar ko nosegt pautus, savādāk vēl neauglīgs kļūšu vai sazin vēl kas notiks- izšķilsies cālītis.

Beidzot bija palikusi vēl tikai pēdējā analīze. Ar smaidu uz sejas devos līdzi māsiņai. Viņa ieveda mani kādā klusā, mazā telpā ar labu skaņas izolāciju. Šādā telpā slepkavas nogalina savus upurus un viņu kliedzienus neviens tā ari nesadzird. Uz mirkli man uzmetās zosāda, bet tad prātā parādījās aina kā īstā porno filmā. „Vai tiešām tas notiks, kā porno?”, es nodomāju. Tā būtu porno neglītā versija, bet tas nekas, tas skaitās. Tas būtu leģendārs stāsts pie alus kausa. Stāvot ar neviltotu smaidu uz sejas un gaidot, kas notiks tālāk, es ziņkārīgi vēroju katru viņas kustību. Viņa izvilka no paciņas puļķīti, kuram galā ir vates kociņš, tāds ar kuru tīra ausis. „Man ar šito ausis jātīra, vai?”, saņemot to es apstulbis jautāju. „Nē, šo te tūplī jābāž. Izejiet ārā un pa kreisi ir tualete, tāda maza telpa.” Ar izbrīnītu skatienu un iesmejoties, es uzdevu nākamo jautājumu: „Cik dziļi?” „Līdz vates galam.” Turot rokās un skatoties uz puļķi iegāju tualetē. „***, nav spoguļa!! Kā es redzēšu kur bāzt”, es iesaucos. Bija jādara to uzmanīgi, lai nepārdurtu vēl zarnu. Tas nav tas pats, kas bērnībā, kad pirkstus ***ā bāž, jo spaļu dēļ *** niez. Tas ir svešķermenis, savādākas izjūtas. Darbu izdarījis, es aplūkoju brūno vates galu un noteicu: „Paldies Dievam tas ir galā.” Iegājis atpakaļ telpā pie māsiņas, es viņai sniedzu puļķi ar vati pa priekšu. Viņa ņēma no citas puses, es mēģināju viņai padod savādāk, tad viņa noraustījās un ņēma savādāk, es savukārt atkal savādāk mēģināju padot un galu galā es ar to sūdaino vati nobraucu pa viņas rokām. „Uj”, iesaucos un atrāvu ātri sūdaino vates galu no viņas rokas, atstājot fekālijas punktiņu uz viņas ādas. „Smuka dzimumzīme”, es nodomāju. Dusmīgi izrāva man puļķi no rokām un pateica: „Viss, varat būt brīvs.” Smaidot izgāju no slimnīcas un sajutu nelielu kņudoņu pēc darbības ar puļķi. Tagad zinu, ka vārds „Analīze” ir saliktenis.

Kā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuriņu es uzjautāju: „Un kā būs ar tavu numuriņu, mazulīt.” Bet šī fantāzija aptrūkstas tikai ar pirkstu galiem aizskarot viņas pirkstu galus numuriņa izsniegšanas brīdi un pasakot paldies ar cerību ejot prom, ka kādreiz es viņai kaut kur citur ar varēšu pieskarties. Taisot rentgenu mani uztrauc tikai tas, lai man neaizmirst iedot necaurlaidīgo aizsegu pret rentgena stariem ar ko nosegt pautus, savādāk vēl neauglīgs kļūšu vai sazin vēl kas notiks- izšķilsies cālītis.

Beidzot bija palikusi vēl tikai pēdējā analīze. Ar smaidu uz sejas devos līdzi māsiņai. Viņa ieveda mani kādā klusā, mazā telpā ar labu skaņas izolāciju. Šādā telpā slepkavas nogalina savus upurus un viņu kliedzienus neviens tā ari nesadzird. Uz mirkli man uzmetās zosāda, bet tad prātā parādījās aina kā īstā porno filmā. „Vai tiešām tas notiks, kā porno?”, es nodomāju. Tā būtu porno neglītā versija, bet tas nekas, tas skaitās. Tas būtu leģendārs stāsts pie alus kausa. Stāvot ar neviltotu smaidu uz sejas un gaidot, kas notiks tālāk, es ziņkārīgi vēroju katru viņas kustību. Viņa izvilka no paciņas puļķīti, kuram galā ir vates kociņš, tāds ar kuru tīra ausis. „Man ar šito ausis jātīra, vai?”, saņemot to es apstulbis jautāju. „Nē, šo te tūplī jābāž. Izejiet ārā un pa kreisi ir tualete, tāda maza telpa.” Ar izbrīnītu skatienu un iesmejoties, es uzdevu nākamo jautājumu: „Cik dziļi?” „Līdz vates galam.” Turot rokās un skatoties uz puļķi iegāju tualetē. „***, nav spoguļa!! Kā es redzēšu kur bāzt”, es iesaucos. Bija jādara to uzmanīgi, lai nepārdurtu vēl zarnu. Tas nav tas pats, kas bērnībā, kad pirkstus ***ā bāž, jo spaļu dēļ *** niez. Tas ir svešķermenis, savādākas izjūtas. Darbu izdarījis, es aplūkoju brūno vates galu un noteicu: „Paldies Dievam tas ir galā.” Iegājis atpakaļ telpā pie māsiņas, es viņai sniedzu puļķi ar vati pa priekšu. Viņa ņēma no citas puses, es mēģināju viņai padod savādāk, tad viņa noraustījās un ņēma savādāk, es savukārt atkal savādāk mēģināju padot un galu galā es ar to sūdaino vati nobraucu pa viņas rokām. „Uj”, iesaucos un atrāvu ātri sūdaino vates galu no viņas rokas, atstājot fekālijas punktiņu uz viņas ādas. „Smuka dzimumzīme”, es nodomāju. Dusmīgi izrāva man puļķi no rokām un pateica: „Viss, varat būt brīvs.” Smaidot izgāju no slimnīcas un sajutu nelielu kņudoņu pēc darbības ar puļķi. Tagad zinu, ka vārds „Analīze” ir saliktenis.

Kā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuriņu es uzjautāju: „Un kā būs ar tavu numuriņu, mazulīt.” Bet šī fantāzija aptrūkstas tikai ar pirkstu galiem aizskarot viņas pirkstu galus numuriņa izsniegšanas brīdi un pasakot paldies ar cerību ejot prom, ka kādreiz es viņai kaut kur citur ar varēšu pieskarties. Taisot rentgenu mani uztrauc tikai tas, lai man neaizmirst iedot necaurlaidīgo aizsegu pret rentgena stariem ar ko nosegt pautus, savādāk vēl neauglīgs kļūšu vai sazin vēl kas notiks- izšķilsies cālītis.

Beidzot bija palikusi vēl tikai pēdējā analīze. Ar smaidu uz sejas devos līdzi māsiņai. Viņa ieveda mani kādā klusā, mazā telpā ar labu skaņas izolāciju. Šādā telpā slepkavas nogalina savus upurus un viņu kliedzienus neviens tā ari nesadzird. Uz mirkli man uzmetās zosāda, bet tad prātā parādījās aina kā īstā porno filmā. „Vai tiešām tas notiks, kā porno?”, es nodomāju. Tā būtu porno neglītā versija, bet tas nekas, tas skaitās. Tas būtu leģendārs stāsts pie alus kausa. Stāvot ar neviltotu smaidu uz sejas un gaidot, kas notiks tālāk, es ziņkārīgi vēroju katru viņas kustību. Viņa izvilka no paciņas puļķīti, kuram galā ir vates kociņš, tāds ar kuru tīra ausis. „Man ar šito ausis jātīra, vai?”, saņemot to es apstulbis jautāju. „Nē, šo te tūplī jābāž. Izejiet ārā un pa kreisi ir tualete, tāda maza telpa.” Ar izbrīnītu skatienu un iesmejoties, es uzdevu nākamo jautājumu: „Cik dziļi?” „Līdz vates galam.” Turot rokās un skatoties uz puļķi iegāju tualetē. „***, nav spoguļa!! Kā es redzēšu kur bāzt”, es iesaucos. Bija jādara to uzmanīgi, lai nepārdurtu vēl zarnu. Tas nav tas pats, kas bērnībā, kad pirkstus ***ā bāž, jo spaļu dēļ *** niez. Tas ir svešķermenis, savādākas izjūtas. Darbu izdarījis, es aplūkoju brūno vates galu un noteicu: „Paldies Dievam tas ir galā.” Iegājis atpakaļ telpā pie māsiņas, es viņai sniedzu puļķi ar vati pa priekšu. Viņa ņēma no citas puses, es mēģināju viņai padod savādāk, tad viņa noraustījās un ņēma savādāk, es savukārt atkal savādāk mēģināju padot un galu galā es ar to sūdaino vati nobraucu pa viņas rokām. „Uj”, iesaucos un atrāvu ātri sūdaino vates galu no viņas rokas, atstājot fekālijas punktiņu uz viņas ādas. „Smuka dzimumzīme”, es nodomāju. Dusmīgi izrāva man puļķi no rokām un pateica: „Viss, varat būt brīvs.” Smaidot izgāju no slimnīcas un sajutu nelielu kņudoņu pēc darbības ar puļķi. Tagad zinu, ka vārds „Analīze” ir saliktenis.

Kā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuriņu es uzjautāju: „Un kā būs ar tavu numuriņu, mazulīt.” Bet šī fantāzija aptrūkstas tikai ar pirkstu galiem aizskarot viņas pirkstu galus numuriņa izsniegšanas brīdi un pasakot paldies ar cerību ejot prom, ka kādreiz es viņai kaut kur citur ar varēšu pieskarties. Taisot rentgenu mani uztrauc tikai tas, lai man neaizmirst iedot necaurlaidīgo aizsegu pret rentgena stariem ar ko nosegt pautus, savādāk vēl neauglīgs kļūšu vai sazin vēl kas notiks- izšķilsies cālītis.

Beidzot bija palikusi vēl tikai pēdējā analīze. Ar smaidu uz sejas devos līdzi māsiņai. Viņa ieveda mani kādā klusā, mazā telpā ar labu skaņas izolāciju. Šādā telpā slepkavas nogalina savus upurus un viņu kliedzienus neviens tā ari nesadzird. Uz mirkli man uzmetās zosāda, bet tad prātā parādījās aina kā īstā porno filmā. „Vai tiešām tas notiks, kā porno?”, es nodomāju. Tā būtu porno neglītā versija, bet tas nekas, tas skaitās. Tas būtu leģendārs stāsts pie alus kausa. Stāvot ar neviltotu smaidu uz sejas un gaidot, kas notiks tālāk, es ziņkārīgi vēroju katru viņas kustību. Viņa izvilka no paciņas puļķīti, kuram galā ir vates kociņš, tāds ar kuru tīra ausis. „Man ar šito ausis jātīra, vai?”, saņemot to es apstulbis jautāju. „Nē, šo te tūplī jābāž. Izejiet ārā un pa kreisi ir tualete, tāda maza telpa.” Ar izbrīnītu skatienu un iesmejoties, es uzdevu nākamo jautājumu: „Cik dziļi?” „Līdz vates galam.” Turot rokās un skatoties uz puļķi iegāju tualetē. „***, nav spoguļa!! Kā es redzēšu kur bāzt”, es iesaucos. Bija jādara to uzmanīgi, lai nepārdurtu vēl zarnu. Tas nav tas pats, kas bērnībā, kad pirkstus ***ā bāž, jo spaļu dēļ *** niez. Tas ir svešķermenis, savādākas izjūtas. Darbu izdarījis, es aplūkoju brūno vates galu un noteicu: „Paldies Dievam tas ir galā.” Iegājis atpakaļ telpā pie māsiņas, es viņai sniedzu puļķi ar vati pa priekšu. Viņa ņēma no citas puses, es mēģināju viņai padod savādāk, tad viņa noraustījās un ņēma savādāk, es savukārt atkal savādāk mēģināju padot un galu galā es ar to sūdaino vati nobraucu pa viņas rokām. „Uj”, iesaucos un atrāvu ātri sūdaino vates galu no viņas rokas, atstājot fekālijas punktiņu uz viņas ādas. „Smuka dzimumzīme”, es nodomāju. Dusmīgi izrāva man puļķi no rokām un pateica: „Viss, varat būt brīvs.” Smaidot izgāju no slimnīcas un sajutu nelielu kņudoņu pēc darbības ar puļķi. Tagad zinu, ka vārds „Analīze” ir saliktenis.

vKā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuriņu es uzjautāju: „Un kā būs ar tavu numuriņu, mazulīt.” Bet šī fantāzija aptrūkstas tikai ar pirkstu galiem aizskarot viņas pirkstu galus numuriņa izsniegšanas brīdi un pasakot paldies ar cerību ejot prom, ka kādreiz es viņai kaut kur citur ar varēšu pieskarties. Taisot rentgenu mani uztrauc tikai tas, lai man neaizmirst iedot necaurlaidīgo aizsegu pret rentgena stariem ar ko nosegt pautus, savādāk vēl neauglīgs kļūšu vai sazin vēl kas notiks- izšķilsies cālītis.

Beidzot bija palikusi vēl tikai pēdējā analīze. Ar smaidu uz sejas devos līdzi māsiņai. Viņa ieveda mani kādā klusā, mazā telpā ar labu skaņas izolāciju. Šādā telpā slepkavas nogalina savus upurus un viņu kliedzienus neviens tā ari nesadzird. Uz mirkli man uzmetās zosāda, bet tad prātā parādījās aina kā īstā porno filmā. „Vai tiešām tas notiks, kā porno?”, es nodomāju. Tā būtu porno neglītā versija, bet tas nekas, tas skaitās. Tas būtu leģendārs stāsts pie alus kausa. Stāvot ar neviltotu smaidu uz sejas un gaidot, kas notiks tālāk, es ziņkārīgi vēroju katru viņas kustību. Viņa izvilka no paciņas puļķīti, kuram galā ir vates kociņš, tāds ar kuru tīra ausis. „Man ar šito ausis jātīra, vai?”, saņemot to es apstulbis jautāju. „Nē, šo te tūplī jābāž. Izejiet ārā un pa kreisi ir tualete, tāda maza telpa.” Ar izbrīnītu skatienu un iesmejoties, es uzdevu nākamo jautājumu: „Cik dziļi?” „Līdz vates galam.” Turot rokās un skatoties uz puļķi iegāju tualetē. „***, nav spoguļa!! Kā es redzēšu kur bāzt”, es iesaucos. Bija jādara to uzmanīgi, lai nepārdurtu vēl zarnu. Tas nav tas pats, kas bērnībā, kad pirkstus ***ā bāž, jo spaļu dēļ *** niez. Tas ir svešķermenis, savādākas izjūtas. Darbu izdarījis, es aplūkoju brūno vates galu un noteicu: „Paldies Dievam tas ir galā.” Iegājis atpakaļ telpā pie māsiņas, es viņai sniedzu puļķi ar vati pa priekšu. Viņa ņēma no citas puses, es mēģināju viņai padod savādāk, tad viņa noraustījās un ņēma savādāk, es savukārt atkal savādāk mēģināju padot un galu galā es ar to sūdaino vati nobraucu pa viņas rokām. „Uj”, iesaucos un atrāvu ātri sūdaino vates galu no viņas rokas, atstājot fekālijas punktiņu uz viņas ādas. „Smuka dzimumzīme”, es nodomāju. Dusmīgi izrāva man puļķi no rokām un pateica: „Viss, varat būt brīvs.” Smaidot izgāju no slimnīcas un sajutu nelielu kņudoņu pēc darbības ar puļķi. Tagad zinu, ka vārds „Analīze” ir saliktenis.
Kā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuriņu es uzjautāju: „Un kā būs ar tavu numuriņu, mazulīt.” Bet šī fantāzija aptrūkstas tikai ar pirkstu galiem aizskarot viņas pirkstu galus numuriņa izsniegšanas brīdi un pasakot paldies ar cerību ejot prom, ka kādreiz es viņai kaut kur citur ar varēšu pieskarties. Taisot rentgenu mani uztrauc tikai tas, lai man neaizmirst iedot necaurlaidīgo aizsegu pret rentgena stariem ar ko nosegt pautus, savādāk vēl neauglīgs kļūšu vai sazin vēl kas notiks- izšķilsies cālītis.

Beidzot bija palikusi vēl tikai pēdējā analīze. Ar smaidu uz sejas devos līdzi māsiņai. Viņa ieveda mani kādā klusā, mazā telpā ar labu skaņas izolāciju. Šādā telpā slepkavas nogalina savus upurus un viņu kliedzienus neviens tā ari nesadzird. Uz mirkli man uzmetās zosāda, bet tad prātā parādījās aina kā īstā porno filmā. „Vai tiešām tas notiks, kā porno?”, es nodomāju. Tā būtu porno neglītā versija, bet tas nekas, tas skaitās. Tas būtu leģendārs stāsts pie alus kausa. Stāvot ar neviltotu smaidu uz sejas un gaidot, kas notiks tālāk, es ziņkārīgi vēroju katru viņas kustību. Viņa izvilka no paciņas puļķīti, kuram galā ir vates kociņš, tāds ar kuru tīra ausis. „Man ar šito ausis jātīra, vai?”, saņemot to es apstulbis jautāju. „Nē, šo te tūplī jābāž. Izejiet ārā un pa kreisi ir tualete, tāda maza telpa.” Ar izbrīnītu skatienu un iesmejoties, es uzdevu nākamo jautājumu: „Cik dziļi?” „Līdz vates galam.” Turot rokās un skatoties uz puļķi iegāju tualetē. „***, nav spoguļa!! Kā es redzēšu kur bāzt”, es iesaucos. Bija jādara to uzmanīgi, lai nepārdurtu vēl zarnu. Tas nav tas pats, kas bērnībā, kad pirkstus ***ā bāž, jo spaļu dēļ *** niez. Tas ir svešķermenis, savādākas izjūtas. Darbu izdarījis, es aplūkoju brūno vates galu un noteicu: „Paldies Dievam tas ir galā.” Iegājis atpakaļ telpā pie māsiņas, es viņai sniedzu puļķi ar vati pa priekšu. Viņa ņēma no citas puses, es mēģināju viņai padod savādāk, tad viņa noraustījās un ņēma savādāk, es savukārt atkal savādāk mēģināju padot un galu galā es ar to sūdaino vati nobraucu pa viņas rokām. „Uj”, iesaucos un atrāvu ātri sūdaino vates galu no viņas rokas, atstājot fekālijas punktiņu uz viņas ādas. „Smuka dzimumzīme”, es nodomāju. Dusmīgi izrāva man puļķi no rokām un pateica: „Viss, varat būt brīvs.” Smaidot izgāju no slimnīcas un sajutu nelielu kņudoņu pēc darbības ar puļķi. Tagad zinu, ka vārds „Analīze” ir saliktenis.

Kā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuriņu es uzjautāju: „Un kā būs ar tavu numuriņu, mazulīt.” Bet šī fantāzija aptrūkstas tikai ar pirkstu galiem aizskarot viņas pirkstu galus numuriņa izsniegšanas brīdi un pasakot paldies ar cerību ejot prom, ka kādreiz es viņai kaut kur citur ar varēšu pieskarties. Taisot rentgenu mani uztrauc tikai tas, lai man neaizmirst iedot necaurlaidīgo aizsegu pret rentgena stariem ar ko nosegt pautus, savādāk vēl neauglīgs kļūšu vai sazin vēl kas notiks- izšķilsies cālītis.

Beidzot bija palikusi vēl tikai pēdējā analīze. Ar smaidu uz sejas devos līdzi māsiņai. Viņa ieveda mani kādā klusā, mazā telpā ar labu skaņas izolāciju. Šādā telpā slepkavas nogalina savus upurus un viņu kliedzienus neviens tā ari nesadzird. Uz mirkli man uzmetās zosāda, bet tad prātā parādījās aina kā īstā porno filmā. „Vai tiešām tas notiks, kā porno?”, es nodomāju. Tā būtu porno neglītā versija, bet tas nekas, tas skaitās. Tas būtu leģendārs stāsts pie alus kausa. Stāvot ar neviltotu smaidu uz sejas un gaidot, kas notiks tālāk, es ziņkārīgi vēroju katru viņas kustību. Viņa izvilka no paciņas puļķīti, kuram galā ir vates kociņš, tāds ar kuru tīra ausis. „Man ar šito ausis jātīra, vai?”, saņemot to es apstulbis jautāju. „Nē, šo te tūplī jābāž. Izejiet ārā un pa kreisi ir tualete, tāda maza telpa.” Ar izbrīnītu skatienu un iesmejoties, es uzdevu nākamo jautājumu: „Cik dziļi?” „Līdz vates galam.” Turot rokās un skatoties uz puļķi iegāju tualetē. „***, nav spoguļa!! Kā es redzēšu kur bāzt”, es iesaucos. Bija jādara to uzmanīgi, lai nepārdurtu vēl zarnu. Tas nav tas pats, kas bērnībā, kad pirkstus ***ā bāž, jo spaļu dēļ *** niez. Tas ir svešķermenis, savādākas izjūtas. Darbu izdarījis, es aplūkoju brūno vates galu un noteicu: „Paldies Dievam tas ir galā.” Iegājis atpakaļ telpā pie māsiņas, es viņai sniedzu puļķi ar vati pa priekšu. Viņa ņēma no citas puses, es mēģināju viņai padod savādāk, tad viņa noraustījās un ņēma savādāk, es savukārt atkal savādāk mēģināju padot un galu galā es ar to sūdaino vati nobraucu pa viņas rokām. „Uj”, iesaucos un atrāvu ātri sūdaino vates galu no viņas rokas, atstājot fekālijas punktiņu uz viņas ādas. „Smuka dzimumzīme”, es nodomāju. Dusmīgi izrāva man puļķi no rokām un pateica: „Viss, varat būt brīvs.” Smaidot izgāju no slimnīcas un sajutu nelielu kņudoņu pēc darbības ar puļķi. Tagad zinu, ka vārds „Analīze” ir saliktenis.

Kā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuriņu es uzjautāju: „Un kā būs ar tavu numuriņu, mazulīt.” Bet šī fantāzija aptrūkstas tikai ar pirkstu galiem aizskarot viņas pirkstu galus numuriņa izsniegšanas brīdi un pasakot paldies ar cerību ejot prom, ka kādreiz es viņai kaut kur citur ar varēšu pieskarties. Taisot rentgenu mani uztrauc tikai tas, lai man neaizmirst iedot necaurlaidīgo aizsegu pret rentgena stariem ar ko nosegt pautus, savādāk vēl neauglīgs kļūšu vai sazin vēl kas notiks- izšķilsies cālītis.

Beidzot bija palikusi vēl tikai pēdējā analīze. Ar smaidu uz sejas devos līdzi māsiņai. Viņa ieveda mani kādā klusā, mazā telpā ar labu skaņas izolāciju. Šādā telpā slepkavas nogalina savus upurus un viņu kliedzienus neviens tā ari nesadzird. Uz mirkli man uzmetās zosāda, bet tad prātā parādījās aina kā īstā porno filmā. „Vai tiešām tas notiks, kā porno?”, es nodomāju. Tā būtu porno neglītā versija, bet tas nekas, tas skaitās. Tas būtu leģendārs stāsts pie alus kausa. Stāvot ar neviltotu smaidu uz sejas un gaidot, kas notiks tālāk, es ziņkārīgi vēroju katru viņas kustību. Viņa izvilka no paciņas puļķīti, kuram galā ir vates kociņš, tāds ar kuru tīra ausis. „Man ar šito ausis jātīra, vai?”, saņemot to es apstulbis jautāju. „Nē, šo te tūplī jābāž. Izejiet ārā un pa kreisi ir tualete, tāda maza telpa.” Ar izbrīnītu skatienu un iesmejoties, es uzdevu nākamo jautājumu: „Cik dziļi?” „Līdz vates galam.” Turot rokās un skatoties uz puļķi iegāju tualetē. „***, nav spoguļa!! Kā es redzēšu kur bāzt”, es iesaucos. Bija jādara to uzmanīgi, lai nepārdurtu vēl zarnu. Tas nav tas pats, kas bērnībā, kad pirkstus ***ā bāž, jo spaļu dēļ *** niez. Tas ir svešķermenis, savādākas izjūtas. Darbu izdarījis, es aplūkoju brūno vates galu un noteicu: „Paldies Dievam tas ir galā.” Iegājis atpakaļ telpā pie māsiņas, es viņai sniedzu puļķi ar vati pa priekšu. Viņa ņēma no citas puses, es mēģināju viņai padod savādāk, tad viņa noraustījās un ņēma savādāk, es savukārt atkal savādāk mēģināju padot un galu galā es ar to sūdaino vati nobraucu pa viņas rokām. „Uj”, iesaucos un atrāvu ātri sūdaino vates galu no viņas rokas, atstājot fekālijas punktiņu uz viņas ādas. „Smuka dzimumzīme”, es nodomāju. Dusmīgi izrāva man puļķi no rokām un pateica: „Viss, varat būt brīvs.” Smaidot izgāju no slimnīcas un sajutu nelielu kņudoņu pēc darbības ar puļķi. Tagad zinu, ka vārds „Analīze” ir saliktenis.

Kā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuriņu es uzjautāju: „Un kā būs ar tavu numuriņu, mazulīt.” Bet šī fantāzija aptrūkstas tikai ar pirkstu galiem aizskarot viņas pirkstu galus numuriņa izsniegšanas brīdi un pasakot paldies ar cerību ejot prom, ka kādreiz es viņai kaut kur citur ar varēšu pieskarties. Taisot rentgenu mani uztrauc tikai tas, lai man neaizmirst iedot necaurlaidīgo aizsegu pret rentgena stariem ar ko nosegt pautus, savādāk vēl neauglīgs kļūšu vai sazin vēl kas notiks- izšķilsies cālītis.

Beidzot bija palikusi vēl tikai pēdējā analīze. Ar smaidu uz sejas devos līdzi māsiņai. Viņa ieveda mani kādā klusā, mazā telpā ar labu skaņas izolāciju. Šādā telpā slepkavas nogalina savus upurus un viņu kliedzienus neviens tā ari nesadzird. Uz mirkli man uzmetās zosāda, bet tad prātā parādījās aina kā īstā porno filmā. „Vai tiešām tas notiks, kā porno?”, es nodomāju. Tā būtu porno neglītā versija, bet tas nekas, tas skaitās. Tas būtu leģendārs stāsts pie alus kausa. Stāvot ar neviltotu smaidu uz sejas un gaidot, kas notiks tālāk, es ziņkārīgi vēroju katru viņas kustību. Viņa izvilka no paciņas puļķīti, kuram galā ir vates kociņš, tāds ar kuru tīra ausis. „Man ar šito ausis jātīra, vai?”, saņemot to es apstulbis jautāju. „Nē, šo te tūplī jābāž. Izejiet ārā un pa kreisi ir tualete, tāda maza telpa.” Ar izbrīnītu skatienu un iesmejoties, es uzdevu nākamo jautājumu: „Cik dziļi?” „Līdz vates galam.” Turot rokās un skatoties uz puļķi iegāju tualetē. „***, nav spoguļa!! Kā es redzēšu kur bāzt”, es iesaucos. Bija jādara to uzmanīgi, lai nepārdurtu vēl zarnu. Tas nav tas pats, kas bērnībā, kad pirkstus ***ā bāž, jo spaļu dēļ *** niez. Tas ir svešķermenis, savādākas izjūtas. Darbu izdarījis, es aplūkoju brūno vates galu un noteicu: „Paldies Dievam tas ir galā.” Iegājis atpakaļ telpā pie māsiņas, es viņai sniedzu puļķi ar vati pa priekšu. Viņa ņēma no citas puses, es mēģināju viņai padod savādāk, tad viņa noraustījās un ņēma savādāk, es savukārt atkal savādāk mēģināju padot un galu galā es ar to sūdaino vati nobraucu pa viņas rokām. „Uj”, iesaucos un atrāvu ātri sūdaino vates galu no viņas rokas, atstājot fekālijas punktiņu uz viņas ādas. „Smuka dzimumzīme”, es nodomāju. Dusmīgi izrāva man puļķi no rokām un pateica: „Viss, varat būt brīvs.” Smaidot izgāju no slimnīcas un sajutu nelielu kņudoņu pēc darbības ar puļķi. Tagad zinu, ka vārds „Analīze” ir saliktenis.

Kā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuriņu es uzjautāju: „Un kā būs ar tavu numuriņu, mazulīt.” Bet šī fantāzija aptrūkstas tikai ar pirkstu galiem aizskarot viņas pirkstu galus numuriņa izsniegšanas brīdi un pasakot paldies ar cerību ejot prom, ka kādreiz es viņai kaut kur citur ar varēšu pieskarties. Taisot rentgenu mani uztrauc tikai tas, lai man neaizmirst iedot necaurlaidīgo aizsegu pret rentgena stariem ar ko nosegt pautus, savādāk vēl neauglīgs kļūšu vai sazin vēl kas notiks- izšķilsies cālītis.

Beidzot bija palikusi vēl tikai pēdējā analīze. Ar smaidu uz sejas devos līdzi māsiņai. Viņa ieveda mani kādā klusā, mazā telpā ar labu skaņas izolāciju. Šādā telpā slepkavas nogalina savus upurus un viņu kliedzienus neviens tā ari nesadzird. Uz mirkli man uzmetās zosāda, bet tad prātā parādījās aina kā īstā porno filmā. „Vai tiešām tas notiks, kā porno?”, es nodomāju. Tā būtu porno neglītā versija, bet tas nekas, tas skaitās. Tas būtu leģendārs stāsts pie alus kausa. Stāvot ar neviltotu smaidu uz sejas un gaidot, kas notiks tālāk, es ziņkārīgi vēroju katru viņas kustību. Viņa izvilka no paciņas puļķīti, kuram galā ir vates kociņš, tāds ar kuru tīra ausis. „Man ar šito ausis jātīra, vai?”, saņemot to es apstulbis jautāju. „Nē, šo te tūplī jābāž. Izejiet ārā un pa kreisi ir tualete, tāda maza telpa.” Ar izbrīnītu skatienu un iesmejoties, es uzdevu nākamo jautājumu: „Cik dziļi?” „Līdz vates galam.” Turot rokās un skatoties uz puļķi iegāju tualetē. „***, nav spoguļa!! Kā es redzēšu kur bāzt”, es iesaucos. Bija jādara to uzmanīgi, lai nepārdurtu vēl zarnu. Tas nav tas pats, kas bērnībā, kad pirkstus ***ā bāž, jo spaļu dēļ *** niez. Tas ir svešķermenis, savādākas izjūtas. Darbu izdarījis, es aplūkoju brūno vates galu un noteicu: „Paldies Dievam tas ir galā.” Iegājis atpakaļ telpā pie māsiņas, es viņai sniedzu puļķi ar vati pa priekšu. Viņa ņēma no citas puses, es mēģināju viņai padod savādāk, tad viņa noraustījās un ņēma savādāk, es savukārt atkal savādāk mēģināju padot un galu galā es ar to sūdaino vati nobraucu pa viņas rokām. „Uj”, iesaucos un atrāvu ātri sūdaino vates galu no viņas rokas, atstājot fekālijas punktiņu uz viņas ādas. „Smuka dzimumzīme”, es nodomāju. Dusmīgi izrāva man puļķi no rokām un pateica: „Viss, varat būt brīvs.” Smaidot izgāju no slimnīcas un sajutu nelielu kņudoņu pēc darbības ar puļķi. Tagad zinu, ka vārds „Analīze” ir saliktenis.

Kā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuriņu es uzjautāju: „Un kā būs ar tavu numuriņu, mazulīt.” Bet šī fantāzija aptrūkstas tikai ar pirkstu galiem aizskarot viņas pirkstu galus numuriņa izsniegšanas brīdi un pasakot paldies ar cerību ejot prom, ka kādreiz es viņai kaut kur citur ar varēšu pieskarties. Taisot rentgenu mani uztrauc tikai tas, lai man neaizmirst iedot necaurlaidīgo aizsegu pret rentgena stariem ar ko nosegt pautus, savādāk vēl neauglīgs kļūšu vai sazin vēl kas notiks- izšķilsies cālītis.

Beidzot bija palikusi vēl tikai pēdējā analīze. Ar smaidu uz sejas devos līdzi māsiņai. Viņa ieveda mani kādā klusā, mazā telpā ar labu skaņas izolāciju. Šādā telpā slepkavas nogalina savus upurus un viņu kliedzienus neviens tā ari nesadzird. Uz mirkli man uzmetās zosāda, bet tad prātā parādījās aina kā īstā porno filmā. „Vai tiešām tas notiks, kā porno?”, es nodomāju. Tā būtu porno neglītā versija, bet tas nekas, tas skaitās. Tas būtu leģendārs stāsts pie alus kausa. Stāvot ar neviltotu smaidu uz sejas un gaidot, kas notiks tālāk, es ziņkārīgi vēroju katru viņas kustību. Viņa izvilka no paciņas puļķīti, kuram galā ir vates kociņš, tāds ar kuru tīra ausis. „Man ar šito ausis jātīra, vai?”, saņemot to es apstulbis jautāju. „Nē, šo te tūplī jābāž. Izejiet ārā un pa kreisi ir tualete, tāda maza telpa.” Ar izbrīnītu skatienu un iesmejoties, es uzdevu nākamo jautājumu: „Cik dziļi?” „Līdz vates galam.” Turot rokās un skatoties uz puļķi iegāju tualetē. „***, nav spoguļa!! Kā es redzēšu kur bāzt”, es iesaucos. Bija jādara to uzmanīgi, lai nepārdurtu vēl zarnu. Tas nav tas pats, kas bērnībā, kad pirkstus ***ā bāž, jo spaļu dēļ *** niez. Tas ir svešķermenis, savādākas izjūtas. Darbu izdarījis, es aplūkoju brūno vates galu un noteicu: „Paldies Dievam tas ir galā.” Iegājis atpakaļ telpā pie māsiņas, es viņai sniedzu puļķi ar vati pa priekšu. Viņa ņēma no citas puses, es mēģināju viņai padod savādāk, tad viņa noraustījās un ņēma savādāk, es savukārt atkal savādāk mēģināju padot un galu galā es ar to sūdaino vati nobraucu pa viņas rokām. „Uj”, iesaucos un atrāvu ātri sūdaino vates galu no viņas rokas, atstājot fekālijas punktiņu uz viņas ādas. „Smuka dzimumzīme”, es nodomāju. Dusmīgi izrāva man puļķi no rokām un pateica: „Viss, varat būt brīvs.” Smaidot izgāju no slimnīcas un sajutu nelielu kņudoņu pēc darbības ar puļķi. Tagad zinu, ka vārds „Analīze” ir saliktenis.

Kā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuriņu es uzjautāju: „Un kā būs ar tavu numuriņu, mazulīt.” Bet šī fantāzija aptrūkstas tikai ar pirkstu galiem aizskarot viņas pirkstu galus numuriņa izsniegšanas brīdi un pasakot paldies ar cerību ejot prom, ka kādreiz es viņai kaut kur citur ar varēšu pieskarties. Taisot rentgenu mani uztrauc tikai tas, lai man neaizmirst iedot necaurlaidīgo aizsegu pret rentgena stariem ar ko nosegt pautus, savādāk vēl neauglīgs kļūšu vai sazin vēl kas notiks- izšķilsies cālītis.

Beidzot bija palikusi vēl tikai pēdējā analīze. Ar smaidu uz sejas devos līdzi māsiņai. Viņa ieveda mani kādā klusā, mazā telpā ar labu skaņas izolāciju. Šādā telpā slepkavas nogalina savus upurus un viņu kliedzienus neviens tā ari nesadzird. Uz mirkli man uzmetās zosāda, bet tad prātā parādījās aina kā īstā porno filmā. „Vai tiešām tas notiks, kā porno?”, es nodomāju. Tā būtu porno neglītā versija, bet tas nekas, tas skaitās. Tas būtu leģendārs stāsts pie alus kausa. Stāvot ar neviltotu smaidu uz sejas un gaidot, kas notiks tālāk, es ziņkārīgi vēroju katru viņas kustību. Viņa izvilka no paciņas puļķīti, kuram galā ir vates kociņš, tāds ar kuru tīra ausis. „Man ar šito ausis jātīra, vai?”, saņemot to es apstulbis jautāju. „Nē, šo te tūplī jābāž. Izejiet ārā un pa kreisi ir tualete, tāda maza telpa.” Ar izbrīnītu skatienu un iesmejoties, es uzdevu nākamo jautājumu: „Cik dziļi?” „Līdz vates galam.” Turot rokās un skatoties uz puļķi iegāju tualetē. „***, nav spoguļa!! Kā es redzēšu kur bāzt”, es iesaucos. Bija jādara to uzmanīgi, lai nepārdurtu vēl zarnu. Tas nav tas pats, kas bērnībā, kad pirkstus ***ā bāž, jo spaļu dēļ *** niez. Tas ir svešķermenis, savādākas izjūtas. Darbu izdarījis, es aplūkoju brūno vates galu un noteicu: „Paldies Dievam tas ir galā.” Iegājis atpakaļ telpā pie māsiņas, es viņai sniedzu puļķi ar vati pa priekšu. Viņa ņēma no citas puses, es mēģināju viņai padod savādāk, tad viņa noraustījās un ņēma savādāk, es savukārt atkal savādāk mēģināju padot un galu galā es ar to sūdaino vati nobraucu pa viņas rokām. „Uj”, iesaucos un atrāvu ātri sūdaino vates galu no viņas rokas, atstājot fekālijas punktiņu uz viņas ādas. „Smuka dzimumzīme”, es nodomāju. Dusmīgi izrāva man puļķi no rokām un pateica: „Viss, varat būt brīvs.” Smaidot izgāju no slimnīcas un sajutu nelielu kņudoņu pēc darbības ar puļķi. Tagad zinu, ka vārds „Analīze” ir saliktenis.

Kā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuriņu es uzjautāju: „Un kā būs ar tavu numuriņu, mazulīt.” Bet šī fantāzija aptrūkstas tikai ar pirkstu galiem aizskarot viņas pirkstu galus numuriņa izsniegšanas brīdi un pasakot paldies ar cerību ejot prom, ka kādreiz es viņai kaut kur citur ar varēšu pieskarties. Taisot rentgenu mani uztrauc tikai tas, lai man neaizmirst iedot necaurlaidīgo aizsegu pret rentgena stariem ar ko nosegt pautus, savādāk vēl neauglīgs kļūšu vai sazin vēl kas notiks- izšķilsies cālītis.

Beidzot bija palikusi vēl tikai pēdējā analīze. Ar smaidu uz sejas devos līdzi māsiņai. Viņa ieveda mani kādā klusā, mazā telpā ar labu skaņas izolāciju. Šādā telpā slepkavas nogalina savus upurus un viņu kliedzienus neviens tā ari nesadzird. Uz mirkli man uzmetās zosāda, bet tad prātā parādījās aina kā īstā porno filmā. „Vai tiešām tas notiks, kā porno?”, es nodomāju. Tā būtu porno neglītā versija, bet tas nekas, tas skaitās. Tas būtu leģendārs stāsts pie alus kausa. Stāvot ar neviltotu smaidu uz sejas un gaidot, kas notiks tālāk, es ziņkārīgi vēroju katru viņas kustību. Viņa izvilka no paciņas puļķīti, kuram galā ir vates kociņš, tāds ar kuru tīra ausis. „Man ar šito ausis jātīra, vai?”, saņemot to es apstulbis jautāju. „Nē, šo te tūplī jābāž. Izejiet ārā un pa kreisi ir tualete, tāda maza telpa.” Ar izbrīnītu skatienu un iesmejoties, es uzdevu nākamo jautājumu: „Cik dziļi?” „Līdz vates galam.” Turot rokās un skatoties uz puļķi iegāju tualetē. „***, nav spoguļa!! Kā es redzēšu kur bāzt”, es iesaucos. Bija jādara to uzmanīgi, lai nepārdurtu vēl zarnu. Tas nav tas pats, kas bērnībā, kad pirkstus ***ā bāž, jo spaļu dēļ *** niez. Tas ir svešķermenis, savādākas izjūtas. Darbu izdarījis, es aplūkoju brūno vates galu un noteicu: „Paldies Dievam tas ir galā.” Iegājis atpakaļ telpā pie māsiņas, es viņai sniedzu puļķi ar vati pa priekšu. Viņa ņēma no citas puses, es mēģināju viņai padod savādāk, tad viņa noraustījās un ņēma savādāk, es savukārt atkal savādāk mēģināju padot un galu galā es ar to sūdaino vati nobraucu pa viņas rokām. „Uj”, iesaucos un atrāvu ātri sūdaino vates galu no viņas rokas, atstājot fekālijas punktiņu uz viņas ādas. „Smuka dzimumzīme”, es nodomāju. Dusmīgi izrāva man puļķi no rokām un pateica: „Viss, varat būt brīvs.” Smaidot izgāju no slimnīcas un sajutu nelielu kņudoņu pēc darbības ar puļķi. Tagad zinu, ka vārds „Analīze” ir saliktenis.

Kā jau katram kārtīgam latvietim, kas rūpējās par savu veselību vajag vismaz vienreiz gadā iziet ārsta pārbaudes un pārliecināties vai nav pielipusi kāda zaraza. Arī es apņēmos pārliecināties vai viss ir kārtībā un visas lietas funkcionē pēc pilnas programmas. Šoreiz man to nācās darīt piespiedu kārtā, darba vajadzībām. Ja varētu es vienkārši būtu aizgājis pie priekšnieka, nospļāvis uz viņa galda rīta kaklā iestrēgušos puņķus un pateicis: „Apskaties uz maniem sārtajiem, veselīgajiem lauka puiša vaigiem, es tev liekos slims? Jā? Tad pagaršos šos te zaļi glumos, tie garšo veselīgi.„ Bet nācās vien ievērot standarta procedūru un spļaušanu uz priekšnieka galda atstāt uz pēdējo darba dienu vai īstenot kad neviena nav kabinetā.

Sākumā vajadzēja aiziet pie ģimenes ārsta, lai uzzinātu kādas analīzes vajag nodot. Nezinu kāpēc, bet vienmēr, kad ģimenes ārste klausās ar stetoskopu plaušas un saka, lai ievelku dziļi elpu man nāk smiekli, tad viņa vienmēr jautā: „Vai Tu esi satraucies?” „Man ņirga nāk”, es smaidot atbildu. Viss noskaidrots, jāuztaisa plaušām rentgenu un jānodod kaut kādas mistiskas analīzes laboratorijā.

Stāvot pie reģistratūras rentgenā un gaidot, kad māsiņa man izsniegs kārtas numuriņu es vienmēr izfantazēju scenāriju, kad saņemot numuri

pirms 6 gadiem, 2012.11.27 17:54

Oktopus

Jaaaaaaaaaaaaaaa, šeit jau neviena māsiņa, neviena zīlniece nepalīdzēs.

pirms 6 gadiem, 2012.11.27 18:29

Ramona

Meklējat palīdzību? Lieku taro kārtis,palīdzēšu tikt skaidrībā.Interesentiem zvanīt 29742875(Bite).Ir jau savs klientu loks.

pirms 6 gadiem, 2012.12.10 15:31

Pievieno komentāru