Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Tebra un Saka – no ziedošiem rapša laukiem līdz jūrai (FOTO)

Kad iepriekšējās vasarās ir laivots pa Lielupi, Mūsu un Mēmeli, kā arī Daugavu, Gauju, Aivieksti, Ventu un Abavu, Rindu un Irbi, tad vēl var nolaivot pa Kurzemes upēm Tebru un Saku, kas Pāvilostā ietek jūrā. Tās ir ūdenstūristiem mazāk pazīstamas. Tomēr izsenis kurši pa tām ir laivojuši uz Aizputi, kas jau XIII gadsimtā ir bijis svarīgs centrs. Taču XX gadsimta otrajā pusē padomju okupācijas laikā Tebras lejtece bija iekļauta pierobežas zonā, ko tūristi nemēdza apmeklēt. Tā sanācis, ka Tebru un Saku par ūdenstūristu upēm sāka saukt tikai divtūkstošo gadu sākumā, kad kurzemnieki tās iztīrīja no kritušajiem kokiem. To gan, upes straumei graužot mežaino krastu, tur ir gana. Tomēr ar tūristu smailīti vai kanoe laivu garām tikt var. Ar gumijas laivu tur labāk nerādīties – nāksies lāpīt.

Laivošanu sākām 31 kilometru augšpus jūras pie Aizputes un Pāvilostas novadu robežas, kur atrodas Sarkanvalku kapi. Tāds nosaukums ir bijis arī ciemam, kas tur pastāvējis līdz Otrajam pasaules karam. Taču tagad par agrāko ciemu liecina vien kapi un krustceles, kas aizved uz dažām viensētām. Maz cilvēku manīja arī Aizputē, kur ap pusvienpadsmitiem piektdienas vakarā neapstājoties ar automašīnu izbraucām cauri. Taču nākamā rītā Tebrā laivotājus varēja saskaitīt varen daudz. Saucienam: “Ahoi! No kurienes jūs?” Atbildes bija dažādākās: “No Rīgas!”, “No Jūrmalas!”, “No Latgales”. Jaunieši vairākās laivās atbildēja, ka viņi ir no Nākotnes. Katrs Tebras krastā stāvošais to nesapratīs, bet var paskaidrot, ka Jelgavas novada Glūdas pagasta Nākotnes ciemā jaunieši nekautrējas no savas dzīves vietas mūsdienās, varbūt šķiet, dīvainā nosaukuma. Galu galā vārds “Nākotne” skan pacilājoši.

Šajā sausajā vasarā, kad arī Pāvilostas novada dome (tāpat kā Jelgavas novada domes un citas) lūdza valdību izsludināt ārkārtas stāvokli, ceļmalā pie Apriķiem varēja brīnīties par jūlijā kupli ziedošu rapša lauku. Parasti šī labība Latvijā zied maijā, bet pie Apriķiem acīmredzot ziedēja ar labu cerību pārsēts lauks.

Ja trūkst lietus labības laukiem, ūdens trūkst arī upēm. Šovasar Tebra laivotājus sagaidīja diezgan “kaulaina”. Tā ūdenstūristi apzīmē upi, kurā ūdens līmenis ir zems.  Proti, sēkļi, akmeņi un siekstas, kam lielā ūdenī laiva pāri pāriet nemanot, tagad sitās gar laivas dibenu un ķērās pie airu lāpstiņām. Laivojot reizes desmit nācās apstāties un vismaz vienam no diviem braucējiem kāpt no laivas ārā, jo citādi - ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tomēr sajūta, atrodoties uz senā kuršu ceļa, ir īpaša. Cilvēks var ilgi skatīties ugunskurā, un, šķiet, tāpat ir ar laivošanu pa upēm. Kaut kāda senču asinsbalss tev saka: “Ir labi, ka tu tagad esi uz ceļa, kas senatnē vienoja cilvēkus.”


Foto: no Gaita Grūtupa albuma. Visu rakstu lasiet 26. jūlija “Zemgales Ziņās”

Pievieno komentāru

Ceļojumi