Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Anita Reihenbaha piedalījusies divpadsmit Dziesmu svētkos (FOTO)

Gaidot XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkus, Ūziņu bibliotēkā tās vadītāja Gunita Kulmane bija iekārtojusi izstādi, kas veidota no ūziņnieces kordziedātājas Anitas Reihenbahas privātkolekcijas. Tajā ar ekonomistes precizitāti un lietišķumu savākti dokumenti, publikācijas, fotogrāfijas, bukleti, lakatiņi, cepures un dažādas citas liecības, kā pusgadsimta garumā ir tapuši šie svētki. Kā braukts uz kora mēģinājumiem, kā ēsts un kas dziedāts. Pašai kolekcionārei šie bija divpadsmitie Dziesmu svētki. Pirmo reizi viņa tajos piedalījās 1970. gadā. Viņas alts ir skanējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (kopš 1992. gada LLU) sieviešu korī, Zaļenieku jauktajā korī, Jelgavas rajona skolotāju korī, bet tagad skan Jelgavas novada senioru “Gaismā”.

Vecāmāte nosvinēja tikai 25 skatuves gadus
Izstādes veidotāja Gunita Kulmane atgādina, ka 1932. gadā Zaļenieku pagastā (kur mūsdienās iekļauts arī Ūziņu pagasts) svinēta Anitas Reihenbahas vecāsmātes Bertas Bergas 25 gadu skatuves jubileja. Viņa bija Zildeguņu māju saimniece un Zaļenieku Saviesīgās biedrības priekšniece, dramatiskā pulciņa vadītāja, kā arī pagasta aizsardžu vadītāja. Šai jubilejai Zaļenieku Tautas namā bija veltīts pasākums, par kuru toreiz rakstīja arī laikraksts “Zemgales Balss”. Raksta autors piebildis, ka Berta ikdienas gaitās vienmēr klusu dziedājusi. Tāds bijis viņas paradums. Turpat minēts, ka Bertas vīrs Jānis Bergs vienbalsīgi ievēlēts par Zaļenieku pagasta padomes priekšsēdētāju. “Bergu dzimta Zaļenieku pagasta sabiedriskajā un kultūras dzīvē ir ļoti nozīmīga,” skaidro bibliotekāre un sava pagasta vēstures kopēja Gunita Kulmane.

1941. gada 14. jūnijā Bertu Bergu ar meitu Mirdzu un dēlu Zigurdu apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju. Jānis Bergs no izsūtīšanas izbēga, taču okupācijas vara nesaudzēja arī viņu. Krasnojarskas apgabalā, kur tālā ciemā pie Angāras upes Mirdza Berga un no Kurzemes Kalvenes pagasta izsūtītais Alberts Reihenbahs izveidoja ģimeni, piedzima Anita un viņas māsas Silvija un Laima. Anita ar māsām nav redzējušas savu vecomāti, kas izsūtījumā nomira gadu pirms viņas piedzimšanas. Taču māte meitām mācīja latviešu tautas dziesmas, un 1958. gadā, kad ģimene atgriezās Zaļeniekos, pusaudzes viegli iekļāvās Abgunstes pamatskolas korī. 

Modinātāja vietā – studentu orķestris
Abgunstes skolas korītis gan nebrauca uz skolēnu dziesmu un deju svētkiem, kuru vēsture sākās 1960. gadā. Taču saistībā ar kordziedāšanu Abgunstes skolas skolotāju Ritvara un Ērikas Zakovicu autoritātei Anitas Reihenbahas dzīvē bija liela nozīme vēlāk. 
Skolas gaitas meitene turpināja Jelgavas 2. vidusskolā (tagadējā Valsts ģimnāzija), kas vienmēr bijusi slavena ar koriem. Taču vidusskolas gadi Anitai un viņas vienaudžiem paskrēja ātrāk nekā citiem. Proti, viņi bija nolemti eksperimentam, kad arī latviešu vidusskolās tika pāriets uz divu gadu apmācību (kā tas tolaik bija krievu skolās, kā arī citviet Padomju Savienībā). “Mācījāmies arī sestdienās un, manuprāt, vidusskolas kursu apguvām labi, bet korī dziedāt nesanāca,” atceras Anita. 

Pirmais koris, ar kuru viņa 1970. gadā piedalījās Dziesmu svētkos, bija LLU sieviešu koris, ko tolaik vadīja Rudīte Zelmene un vēlāk Ludmila Turčina. Anita Reihenbaha ir no pirmā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Ekonomikas fakultātes izlaiduma, un korī viņa iesaistījās 1. kursā 1968. gadā. Tas bija tūlīt pēc tam, kad pirmkursnieki atgriezās no mēnesi ilgās kartupeļu lasīšanas talkas kolhozā “Lielupe”. “Es esmu ekonomiste, kas strādā ar skaitļiem un faktiem. Sacerējumu rakstīšana nav mana stiprā puse,” teic Anita Reihenbaha. Viņai nav viegli atrast vārdus, kas izteiktu sajūtas, kādas bija, kāpjot uz Dziesmu svētku Lielās estrādes. Studentu kora dziedātāja gan atceras asprātīgo mirkli, kad 1974. gadā Igaunijā, Tartu, otro reizi piedaloties Baltijas studentu dziesmu un deju svētkos “Gaudeamus”, Latvijas kori, ejot uz skatuves, piepeši sāka dziedāt “Kur tu teci, gailīti mans”, jo gājiena priekšgalā bija studentu iecienītais svētku virsdiriģents Daumants Gailis... Atmiņā arī meiteņu kora modināšana Tartu Universitātes kopmītnēs. Puišu pūtēju orķestris, šķiet, paši nemaz nebija gulēt gājuši. Jāpiezīmē, ka jau 1973. gada janvārī Anita Reihenbaha bija saņēmusi ekonomistes diplomu un strādāja Ūziņos kolhozā “Pavasaris”. 

“Pavasaris” Ūziņus darīja nozīmīgākus   
No 1973. gada jūnija Anita glabā vēstuli, ko augstskolas administrācija rakstīja kolhoza “Pavasaris” priekšsēdētājam Eduardam Kalniņam. Tas ir lūgums uz deviņām dienām atbrīvot koristi no darba pienākumiem saimniecībā, kā arī šajā laikā saglabāt vidējo algu. Lūgums pamatots ar LLA sieviešu kora piedalīšanos Latvijas Dziesmu svētku simtgades ģenerālmēģinājumos un koncertos. 
No pašas svētku simtgades gaisotnes Anitas atmiņā palikusi Raimonda Paula “Manai dzimtenei”. Gan mūzika, gan Jāņa Petera vārdi koristiem tik ļoti iet pie sirds, ka dziesma tiek dziedāta arī svētkos 2013. un 1993. gadā, kad tā nebija iekļauta lielkoncertu repertuārā. Tiesa, 1973. gadā vēl šī dziesma galvenokārt skanēja estrādes dziedātāju dueta Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka izpildījumā. Lielais kopkoris to sāka izpildīt nākamajos Dziesmu svētkos 1977. gadā.

1975. gadā Anita Reihenbaha iestājās Zaļenieku jauktajā korī. Togad kolhozs “Pavasaris” tika pievienots Zaļenieku sovhoztehnikuma saimniecībai. No Ūziņiem uz Zaļeniekiem pārgāja ne vien “Pavasara” darbinieki, bet arī vairāki koristi, kas tad iekļāvās minētajā jauktajā korī. Sovhoztenikuma autobuss uz mēģinājumiem un koncertiem bija nodrošināts. Bibliotekāre Gunita Kulmane piezīmē, ka līdz ar “Pavasara” likvidēšanu Ūziņu kā sabiedriskā centra loma strauji mazinājās.  

Sievas tik viegli neuzdod
Jauktais koris tolaik bija ne tikai Zaļeniekos, bet arī Platonē, Lielplatonē, Vilcē, Tērvetē, Sesavā. Savukārt Ozolnieku melioratori bija izveidojuši vīru kori. Salīdzinājumā ar mūsdienām dziedātāju laukos bija krietni vairāk. Rajonu centros, tostarp Jelgavā, notika zonālie Dziesmu un deju svētki, kuru ideoloģiskais mērķis bija celt tautas mākslas “idejisko un māksliniecisko līmeni”. Anitas Reihenbahas saglabātās koru koncertu programmas liecina, ka tikai to sākumā dziedātas ideoloģiska satura dziesmas. Tālāk skanēja tas, ko kori mīl dziedāt un kam skatītāji aplaudē no sirds.

Pamazām globālās urbanizācijas jeb lauku iedzīvotāju samazināšanās rezultātā Latvijā lauku kori saruka gan skaitliski, gan arī mākslinieciskajās iespējās. “Pirmkārt, sāka pietrūkt vīru,” Anita atgādina tik bieži dzirdēto, kas liek domāt, ka sievas šajā ziņā ir stiprākas. Viņas apkopoto programmu klāstā ir komponista Valtera Kaminska autorkoncerts, kas notika 1986. gadā Jelgavas rajona kultūras namā. Tajā piedalījās desmit Jelgavas rajona kori, kā arī pats komponists. Zaļenieku jauktais koris diriģentes Ināras Puķītes vadībā izpildīja “Dziesmu par ilūziju” ar Ojāra Vācieša vārdiem. Tā arī ir pēdējā zināmā Zaļenieku jauktā kora uzstāšanās.

Sākumā skolotāju korī, tad arī klasē
Taču Anita Reihenbaha turpināja dziedāt. 1978. gadā paralēli Zaļenieku jauktajam korim viņa iesaistījās Jelgavas rajona skolotāju korī, kas dzīvoja tālāk. Līdzīgi kādu laiku šajos divos kolektīvos dziedāja arī Anitas agrākie skolotāji Abgunstes skolā Ērika un Ritvars Zakovici. Viņi arī pierunāja savu agrāko audzēkni nākt uz skolotāju kori.

Tā 1980. gadā lielo Dziesmu svētku gājienā Anita jau bija kopā ar Jelgavas rajona skolotāju kori. “Skolotāju koris bija spēcīgāks. Tajā bija ne tikai pedagogi, bet arī citu profesiju dziedātāji. Sanāca tā, ka 1988. gadā es no ekonomistes kļuvu par ražošanas apmācības meistari un vēlāk skolotāju Zaļenieku arodvidusskolā. Tur nostrādāju 21 gadu,” ar smaidu atzīmē Anita Reihenbaha. Ar Jelgavas rajona skolotāju kori viņa ir piedalījusies sešos Latvijas pedagogu koru salidojumos, kas nu jau aizgājuši vēsturē. Kolekcijā ir saglabāta fotogrāfija ar Jelgavas rajona skolotāju kora desmit gadu jubilejas koncerta afišu. Koncerts notiek Jelgavas rajona kultūras namā. Kori diriģē Aija Grūtupa un Arnis Poruks. Tā nosaukums tad jau ir “Gaisma”. 

Braucienam uz mēģinājumu atmaksāja biļetes
Anita Reihenbaha stāsta, ka 1978. gadā atklātais Jelgavas rajona kultūras nams Miezītē lauciniekiem bija diezgan neparocīgs, jo turp un atpakaļ nācās braukt ar diviem autobusiem. Taču interesanti, ka padomju laikos un atjaunotās valsts pirmajos gados “Gaismas” dziedātājiem, uz mēģinājumiem un koncertiem braucot, iztērēto naudu pašvaldība atmaksāja. Anita domā, ka laukos dzīvojošo koristu un citu mākslas amatieru atbalsts būtu aktuāls arī mūsdienās. “Cilvēks ar pensiju knapi tiek galā. Kāda vēl kultūra vai braukšana pa koriem!” smeldzīgi teic dziedātāja.

“Gaismā” Anita Reihenbaha dzied jau 30 gadu. Viņa ir starp tiem 14 dziedātājiem, kas 2005. gada 10. februārī sanāca uz tagadējā Jelgavas novada senioru kora “Gaisma” pirmo mēģinājumu. Kolektīvā ir ap 60 dziedātāju. 2014. gadā diriģentes Zitas Kurševas un kormeistares Guntas Paškovskas vadībā “Gaisma” ieguva Rīgā notikušās Pasaules koru olimpiādes zelta diplomu.    

No 1985. gada Dziesmu un deju svētkiem, kuros Anita Reihenbaha ne tikai dziedāja, bet arī dejoja Zaļenieku vidējās paaudzes deju kolektīvā, atmiņā palicis tautas teiktā vārda spēks. Toreiz bija ieviests virsdiriģentu vecuma cenzs, tādēļ Emiļa Melngaiļa “Jāņu vakaru” diriģēja koros mīlēts diriģents (tolaik četrdesmitgadnieks) Jānis Dūmiņš. Līdz tam šo dziesmu kori izpildīja vecā virsdiriģenta Haralda Medņa vadībā. Viņa diriģenta slava nāca vēl no Latvijas valsts laika, un tam bija īpaša vērtība. ““Jāņu vakaru” nodziedājām ar Dūmiņu. Pēc dziesmas nerima aplausi un koristi sāka saukt: “Medni! Medni!” Tad atkārtojumā dziedājām ar Medni, kas iznāca no skatītājiem. Mednis nodiriģēja, un koris sāka saukt “Gaismas pili”, kas 1985. gada repertuārā vispār nebija iekļauta,” stāsta Anita Reihenbaha. “Man ir tādas dziesmas, ko es koru skatē vēl varu nodziedāt. Taču lielajos svētkos ir brīži, kad kamols kaklā, asaras acīs un tu vienkārši stāvi,” atzīstas koriste. Tāda dziesma viņai ir Lūcijas Garūtas “Mūsu tēvs debesīs” ar Andreja Eglīša vārdiem, arī Ulda Stabulnieka dziesma ar Dagnijas Dreikas dzeju “Paliec un neaizej”. Tajā ir vārdi: “Es zinu, ja atnāks bēda,/Tad dziesma man stāvēs klāt.”

Ar gadiem nekļūst vieglāk izbraukāt uz kora mēģinājumiem. Ķibeļu, par kurām negribas runāt, Anitai Reihenbahai, tāpat kā daudziem viņas vienaudžiem, ir daudz. Autobusi tagad laukos iet reti. Brauciens turp un atpakaļ uz Jelgavu aizņem vai visu dienu. Tomēr Anita nevar iedomāties savu dzīvi bez šīm “Gaismas” trešdienām, kas piešķir dzīvei daudz dziļāku jēgu un dod spēku dzīvot tālāk. 
XXVI Dziesmu svētku programma ir draudzīga senioru koriem. Pēc lielā svētku gājiena (tajā vairāki “Gaismas” koristi plāno noiet tikai nelielu ceļa posmu), kas notiks 1. jūlijā, un senioru koru koncertu Esplanādē 2. jūlijā nākamā saņemšanās ir uz ģenerālmēģinājumu un lielo koncertu 7. un 8. jūlijā.

Neviļus sanācis tā, ka līdz ar diriģentu maiņu, kad “Gaismas” vadību uzņēmās diriģente Sanita Šeflere, Anita Reihenbaha ir sākusi jaunu mapi, kurā atkal kārto kora koncertu un svētku programmas un citus materiālus. “Iepriekšējā mape bija pilna, un nu jāsāk jauna.”


Foto: Gunita Kulmane, Gaitis Grūtups un no Anitas Reihenbahas albuma


Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un “Latvijas valsts mežu” finansētās Zemgales kultūras programmas 2018 atbalstu

Pievieno komentāru

Citas ziņas