Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ar sarkaniem pīlādžiem Salacas atspulgā

Pēc trim Salacā pavadītajām dienām niez kukainīšu sakostie plikumi, kņud pa akmeņiem upes seklumā sabristās pēdas. Tomēr ir prieks, ka vispirms jau bērniem solītais – laivu brauciens pa Salacu – ir paveikts. 

Šīs vasaras maršrutu Staicele–Vecsalaca pats biju braucis pusaudža vecumā septiņdesmito gadu vidū. Varētu domāt, ka jauniešiem, kuri nodarbojas ar smaiļošanu un kanoe airēšanu, ūdeņu pietiek ar ikdienas treniņiem. Taču tolaik Jelgavas Sporta skolas airēšanas bāzes galvenā trenere Elza Krūmiņa audzēkņiem katru vasaru rīkoja pa vienam braucienam, kas bija domāts dabas skaistuma baudīšanai. Tā esmu ar piepūšamām gumijas laivām slīdējis pa Gauju, Salacu, bet ar sporta smailīti reiz dzināmies pa Lielupi uz augšu līdz Grāvendālei. Treneres ieaudzinātā dabas skaistuma sajūta ir palikusi visai dzīvei. Tiesa, kopš tā laika kustībās nav izgaisuši arī airēšanas tehnikas elementi. Velkot airi ar pleciem un muguru, piecdesmitgadīgs smaiļotājs mierīgi spēj turēt līdzi jauniešiem, kuri sparīgi kuļas, airējot tikai ar rokām. 

Pavada ar Tarzāna klunkšķi

Iebraucot pa Salacas tiltu Staicelē, sveicina puķu dobē izrakstīts pilsētas ģerboņa stārķis. Ir jau saprotamas arī betona alņu galvas pie Jelgavas robežām, tomēr pilsētas simbols puķu dobē izskatās dzīvīgāk. Pēc reģionālās reformas Staicele ar tās 1149 iedzīvotājiem ietilpst Alojas novadā. Tomēr Staicelē ir Lībiešu centrs, vidusskola, mūzikas skola, Latvijas Futbola federācijas treniņu centrs ar sešiem spēles laukumiem (lielpilsētā, kur zemei ir augsta cena, nekas tāds taču nebūtu iespējams!). 

Laižoties lejā pa Salacu, nevarēja nepamanīt  divus sportiskus puišus, kuri, «tarzāniski» lidojot ar kokā iekārtu virvi, «ieņurkoja» upes vidū. 

Stārķis atkal priekšā

Pirmajos kilometros pie Staiceles Salaca vasarā ir mierīga. Tikai dažas straujtecītes, kas laivotājam liek padomāt, pa kuru pusi iet garām tam lielajam akmenim  un vai tas vilnītis ar mazo putiņu nav izveidojies blakus citam lielajam akmenim, kuru tikai pāris centimetru klāj ūdens. 

Ļoti pievilcīgs dabas objekts, kur katrs gribēja savu kājeli ielikt, netālu no Staiceles bija Vīksnu smilšakmens ala. No tās iztek divi avoti. Pērkona lietu gāzienu tur pieci laivotāji varētu pārlaist diezgan sausi.         

Piektdienas vakara nakšņošanas vieta «Ķekari», kas atrodas astoņus kilometrus lejpus Staiceles, pamanāma pēc septiņiem pamatīgiem koka galdiem, kas kopā ar soliem izvietoti izpļautajā pļaviņā. Pašas 1936. gadā būvētās Ķekaru mājas atrodas otrpus Salacgrīvas–Valmieras šosejas. Saimniece stāsta, ka upmalu viņas ģimene kopj jau ceturtajā paaudzē. Par to, ka kopēji viņi ir izcili, liecina divas plāksnītes ar Staiceles stārķi, kas bija piestiprinātas uz mājas sienas un pagastā tiek piešķirtas uzvarētājam konkursā par sakoptāko sētu. 

«Zvaniet kaut naktī!»

Saimniece stāsta, ka arī pretējā upes krastā bijušas mājas, taču, saimniekiem aizejot, tur izauguši «džungļi». Viņa piebilst, ka ģimenē izaudzināti trīs bērni. Dzimtas mājās palicis dēls Jānis, kurš ikdienā strādā mežā ar harvesteru – smalku traktoru ar agregātiem, kas aizstāj vismaz desmit meža cirtējus. Vakarā Jānis, atstūmis ķerru ar pamatīgu malkas klēpi, teica: «Ja kāda vajadzība, zvaniet kaut trijos naktī.»

Maksa par apmešanos uz Ķekaru zemes – divi eiro no pieaugušā. Bērniem – viss par brīvu. Lai tikai brauc un arī nākamās paaudzes atceras šo jauko vietu!           

Nākamais rīts nāca ar jaukām lietus bungām pa telts jumtu. Ķekaros lietus derēja itin labi, taču laivā mēs sakāpām tikai pavēlā pēcpusdienā. Toties tikām pie zivju zupas. Mūsu makšķernieks Vilnis vēlāk secināja: «Laivu pārgājienā, ik pa brīdim izmetot spiningu, īsti neķeras. Bet, ja atrodas laiks tā nopietni piesēst ar makšķeri, – rezultāts ir.» 

Visu rakstu lasiet otrdienas, 12. augusta, «Zemgales Ziņās». Foto no ceļotāju albuma

Pievieno komentāru

Citas ziņas