Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Arī Venecuēlā ir Latvija 1

Uzņēmējs Vilis Vītols pēc atgriešanās dzimtenē ir paspējis gan pabūt politikā, ko tomēr pametis uz neatgriešanos, gan arī iniciēt un atbalstīt daudzus labus projektus – Vītolu fondu talantīgajiem reģionu studentiem un pašlaik lielāko savu mūža darbu – Likteņdārza veidošanu Koknesē uz salas Daugavā.

«Latvijā atgriezāmies pirms 15 gadiem. Nevienu brīdi to neesmu nožēlojis. Tieši pretēji – nožēloju, ka neatgriezāmies agrāk. Taču mūža otrajā pusē pārcelties uz citu vietu ir daudz grūtāk. Gan psiholoģiski, gan arī tāpēc, ka pirms tam jāsakārto ļoti daudzas īpašumu lietas. Turklāt ir arī jārēķinās, ka jaunajā vietā noteikti uzreiz nebūs iespēja turpināt biznesu un pelnīt. Tomēr mēs ar ģimeni izvēlējāmies atgriezties mājās,» aizraujošā sarunā ar «Ziņām» vaļsirdīgi stāsta Vilis Vītols.

Atvadu dāvana Venecuēlai

Vilis Vītols ar siltām emocijām atceras Dienvidamerikas kontinentā esošo Venecuēlu, kas bija Vītolu ģimenes mītnes zeme no Otrā pasaules kara laikiem līdz pat 1999. gadam. «Es noteikti varu pateikties Venecuēlai un, protams, arī savam tēvam. Jo tieši tur mēs radījām un veidojām savu uzņēmējdarbību. Mans tēvs bija ar izteiktu uzņēmēja garu apveltīts cilvēks – viņš arī virzīja visu mūsu celtniecības biznesu kopumā, viņam bija asas novērošanas spējas – dzimis uzņēmējs, tirgotājs. Savukārt manā pārziņā bija tehniskās lietas, jo biju ieguvis tehnisko izglītību civilajā inženierijā. Mēs paveicām ļoti daudzus darbus, piedalījāmies dažādos būvniecības konkursos. Pēdējais Venecuēlā paveiktais projekts pirms atgriešanās dzimtenē mums bija liels darījumu centrs – apmēru ziņā līdzīgs mūsu Gaismas pili. Un mēs arī simboliski to nosaucām «Centro Letonia», kas tulkojumā no spāņu valodas tā arī nozīmē – centrs Latvija. Venecuēlā ir pieņemts šādus lielus objektus dēvēt vārdos, jo tad tos ir vieglāk atrast,» smaida Vilis Vītols.

Viņš stāsta, ka arī Venecuēlā nekas pārsteidzošs nav korupcija, birokrātija un nesakārtotība – kā jebkurā citā valstī pasaulē. Viņš pat atzīst – ja salīdzina Latviju ar Venecuēlu un daudzām citām pasaules valstīm, mums situācija nemaz tik briesmīga nav. Venecuēlā dažādās nelikumībās iesaistīti pat augstākie armijas virsnieki, kuriem faktiski neviens neko īsti nespēj padarīt, pauž Vilis Vītols. Tomēr viņš atzīst, ka kopumā tieši Venecuēlā sniegtās iespējas strādāt ir viņa dzīves panākumu atslēga, jo nācies ne reizi vien «atsisties pret sienu», pārdomāt situāciju un turpināt strādāt. «Savas dzīves laikā esmu sapratis būtisku lietu – ja mēs strādāsim, tad būs labi! Ikviena dzīvē pienāk grūts brīdis, kad nevilšus pārdomā, vai ir vērts turpināt. Taču šie brīži ir jāiztur un jāiet tālāk. Tikai tā varam sasniegt savus mērķus. Man dzīvē ir palaimējies – esmu sasniedzis 80 gadu vecumu, daudz dzīvē ieguvis un daudz iemācījies. Tāpēc varu teikt – esmu laimīgs,» saka Vilis Vītols.

Pienākuma apziņa

Viena no pirmajām zināmajām Vītolu ģimenes sabiedriskajām aktivitātēm Latvijā ir 2003. gadā dibinātais Vītolu fonds, kas ik gadu piešķir vairāk nekā pustūkstoti stipendiju studijām Latvijas augstskolās maznodrošinātiem vidusskolu absolventiem no laukiem un mazpilsētām. «Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik Latvijas laukos ir daudz talantīgu jauniešu! Skaidrs, ka mēs nevaram atbalstīt visus, kurus gribētu, taču gadu no gada strādājam, lai varētu palīdzēt aizvien lielākam skaitam talantīgo. Gribu arī uzsvērt – sabiedrībā ir zināmā mērā nepareizs priekšstats, ka Vītolu fondu veido tikai mūsu ģimene. Tā tas aizsākās, bet tagad fondam ir ap 150 dažādu partneru – gan privātpersonas, gan uzņēmumi, kuri sniedz finansiālo atbalstu, lai fonds varētu nodrošināt stipendijas,» stāsta uzņēmējs, piebilstot, ka ik gadu fonds piešķir stipendijas 600–650 jauniešiem, bet tas vēl esot nepietiekami, tādēļ mērķis ir sasniegt 1000 stipendiju gadā.

Uz jautājumu, kādēļ uzņēmējam vispār vajag ar kādu dalīties ar paša pelnīto naudu, Vilis Vītols nosmej un saka: «Man šis jautājums uzdots vairākkārt... Sākumā es pat īsti nespēju formulēt atbildi, kādēļ to daru. Bet tad sapratu – tas ir sava veida pienākums. Man dzīvē ir paveicies vairāk, tādēļ mans pienākums ir palīdzēt tiem, kuriem nav šādu iespēju. Turklāt – arī es jaunībā ieguvu Henrija Forda fonda stipendiju studijām ASV augstskolā. Tādēļ savā ziņā tagad es atdaru to pašu citiem. Starp citu, daļa Vītolu fonda atbalstītāju pašlaik ir tie studenti, kuri reiz sāka savu karjeru tieši ar mūsu fonda atbalstu. Dzīvē viss tiek atdarīts. Un ir skaisti, ja cilvēks novērtē labo un turpina to vairot.» Vilis Vītols arī nosmej, ka viņam nav nekādu īpašu sajūtu, redzot, kā fonda stipendiāti gūst panākumus dzīvē, – ir tikai neviltots prieks, ka Latvija šādā veidā nezaudē talantus. «Varu pat palepoties – mums vien divi procenti no stipendiātiem nepabeidz studijas. Un arī tas biežāk ir saistīts ar slimību vai citiem objektīviem iemesliem, nevis slinkumu.

Piemēram, ASV ir kāds labdarības fonds, un reiz kādā sarunā man šā fonda vadītāja pauda pārsteigumu, ka mums ir tik niecīgs atbiruma procents, jo viņiem vien 20 procentu no stipendiātiem studijas pabeidz,» stāsta uzņēmējs. Viņš piebilst, ka Latvija var ļoti lepoties ar saviem cilvēkiem un viņu izglītības līmeni. «Reiz ar kolēģi Jaunjelgavā nevarējām atrast kādu māju, kur mums bija sarunāta tikšanās. Piestājām pie sirma vīra ar spieķīti lūgt palīdzību. Tas bija uz grants ceļa. Viņš palūdza atļauju atspiesties pret mūsu mašīnu un ar spieķīti smiltīs mums uzzīmēja ielu shēmu un parādīja, kā atrast vajadzīgo adresi. Venecuēlā šāda lieluma apdzīvotā vietā diez vai sastapsiet uz ielas tik inteliģentus un izglītotus cilvēkus! Ja tā padomājam – lielākā daļa Latvijas izcilo personību nākušas tieši no laukiem,» pauž Vilis Vītols.

Likteņdārzs – durvis uz nākotni

Otrs lielais sabiedrībā zināmais Viļa Vītola iniciētais projekts ir Likteņdārzs Koknesē, kas savu attīstību sāka 2005. gadā, kad tika nodibināts Kokneses fonds.

Visu rakstu lasiet piektdienas, 15. augusta, «Zemgales Ziņās».

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Paldies

Liels paldies Vītolu ģimenei un viņu atbalstītājiem par ieguldījumu jauniešu izglītošanā! Mēs to patiešām novērtējam!

pirms 3 gadiem, 2014.08.14 21:38

Citas ziņas