Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Bīskaps Edvards Pavlovskis ceļā uz priesterību no nelūgtiem padomdevējiem atteicās

Drīzo Vasarsvētku noskaņā, atzīmējot bīskapa Edvarda Pavlovska 65 dzīves un 40 priesterības gadu jubileju, Bezvainīgās jaunavas Marijas katoļu katedrālē viņu sveica gan Jelgavas draudze, gan visas diecēzes pārstāvji, pilsētas un novada, kā arī Ozolnieku novada pašvaldību vadītāji.

E.Pavlovskis priesterību pieņēma 1975. gadā. Tolaik Latvijā okupācijas vara pūlējās atrunāt jauniešus no kalpošanas ticīgajiem, taču jauneklis izrādījās stiprāks par tiem, kuri noliedza Dievu.

«Es jau neesmu tik ļoti uz jubileju svinēšanu, to ieteica bīskaps Antons Justs, un man nācās viņu klausīt,» dažas dienas pirms svinībām «Ziņām» smaidot atzina E.Pavlovskis, piebilstot, ka A.Justs, kurš bija pirmais 1996. gadā izveidotās Jelgavas katoļu diecēzes bīskaps, būdams pelnītā atpūtā jeb emeritus statusā, vēl joprojām darbīgi dzīvo līdzi notiekošajam.     

Jubilārs piedzima 1950. gada 22. augustā Latgalē, Dagdas novada Pauļukalna sādžā, kā trešais dēls kalēja Dominika un zemnieces Teklas Pavlovsku ģimenē. Skolā Edvards mācījies labi, piedalījies mācību priekšmetu olimpiādēs, paslepus arī gājis baznīcā. Reiz bērnībā tēvs dēlam teicis, ka būtu labi, ja viņš kļūtu par priesteri, taču pašam tādas domas vēl tajā laikā neradās. Apkārtnē gan ļaudis runājuši, ka baznīcā trūkst prāvesta, jo vecais vairs nespēj veikt šos pienākumus.

E.Pavlovskis atzīst, ka padomju laika propaganda skolā bija iespaidojusi viņa pasaules uzskatu. Izlaiduma klasē Dagdas vidusskolā puisis jau domājis par studijām, piemēram, Rīgas Politehniskajā institūtā. Te, piepeši, kāds «izpūtis» informāciju, ka Edvards taisās mācīties Rīgas Garīgajā seminārā. Pats viņš nevienam neko tādu nebija teicis, bet runas aizgājušas līdz klases audzinātājai, kas to kā sliktu ziņu izstāstīja Pavlovsku kaimiņienei. «Ja klases audzinātāja tā runā, tad varbūt tiešām jāiet uz Garīgo semināru,» atceroties jaunības spītu, saka E.Pavlovskis. 

Pret jaunekli nu vērsās ne tikai skola, bet arī politiskās slepenpolicijas jeb Valsts drošības komitejas darboņi. «Kaut Padomju Savienībā «uz papīra» pastāvēja ticības brīvība, patiesībā tā tika apspiesta. Padomju vara vienkārši slēgt Garīgo semināru baidījās, jo tas būtu radījis negatīvu nostāju Rietumos. Taču tika mēģināts panākt, lai uz semināru jaunieši nenāk un tas izput it kā pats no sevis,» stāsta bīskaps.

Toreiz Dagdas vidusskolā viņam piedāvāts palīdzēt iekļūt visvēlamākajās augstskolās. «Tad es apskaitos un teicu, ka iztikšu bez citu palīdzības un pats zinu, kurp iešu,» atceras E.Pavlovskis. 

Visu rakstu lasiet otrdienas, 19.maija, «Zemgales Ziņās». Foto no Jelgavas katoļu draudzes albuma

Pievieno komentāru

Citas ziņas