Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Burbuļmāte, kas prot dzīvot ar garšu

Nākamgad apritēs 120. gadskārta kopš Jāņa Dreslera dzimšanas. Svinot 110 gadu jubileju, tika sarūpēta J.Dreslera komiksu izlase «Kā santīms ķešā…» (ar viņa satīriskajām četrrindēm), kas kļuva par ļoti pieprasītu grāmatu. Tā paša – 2006. – gada beigās iznāca arī stāstu grāmata «Burbuļmātes prieki un bēdas».

Šajā pavasarī, sākot ar 3. maiju (pirmizrāde pulksten 16 Kamerzālē, ieeja no Uzvaras ielas), galvenās režisores Lūcijas Ņefedovas aicināta, Burbuļmāte nolēmusi paviesoties Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī.

– Kāpēc tieši Burbuļmāte?
Lūcija Ņefedova: Teikšu atklāti, ļoti daudz biju nostrādājusies ar Raini, ar tā saucamajām augstākajām matērijām. Bet tādas pašas tiesības pastāvēt ir arī Jānim Dresleram, ko ļoti mīlu jau no mazām dienām, kad biju vēl maza meitene. Pie lauku saimniecēm, kur reiz dzīvoju, atradu ļoti daudz žurnālu «Atpūta», kur bija gan Sprukstiņš, gan Jefiņš, gan citi varoņi. Turklāt ar brīnišķīgiem paša Jāņa Dreslera zīmējumiem un ļoti asprātīgiem un atskanīgiem tekstiem. Dažu labu atceros vēl tagad: «Jefiņš kaulus skrubināja/Un pie sevis bubināja/Būtu bijis sunītis/Pilns jau būtu punītis.»

Tā ir patāla pagātne, bet doma atkal pieķērās pavisam nejauši, kad bija kārtējā Ādolfa Alunāna izrāžu skate. Ogres teātra iestudējuma dekorācijām bija vajadzīgas grāmatas, un, kā jau tādos gadījumos mēdz darīt, plauktu pildīšanā piepalīdzēja arī mājinieki – Jelgavas teātris, lai ogrēniešiem nav jāvadā lieks smagums. Nejauši iedama caur plauktiem pirms izrādes, ieraudzīju: Jānis Dreslers «Burbuļmātes prieki un bēdas». Sākumā domāju, ka tā ir kāda Ogres aktiera vai teātra darbinieka īpašums, tomēr izrādījās, ka tā ir no mūsu pašu Arvīda Matisona krājumiem, ko pēc izrādes tūlīt «konfiscēju».

Visu interviju lasiet ceturtdienas, 30.aprīļa, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis Puriņš

Pievieno komentāru

Citas ziņas