Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ceļu pie lasītājiem sākusi Elīnas Apsītes lolotā “Jettes dienu grāmata” 1

“Kad es biju maza, pasaule bija pilna stāstiem un pasakām. Dzīvības un gaismas caurstrāvota. Man bija savs draugs – Jette, kas pieaugušo un bērnu pasauli, īstenību un fantāziju kopā jauca tik viegli, it kā viss būtu vienuviet, it kā starp tām robežu nemaz nebūtu. Viņā bija tas gaišais, darbīgais miers, kas liek ticēt, ka šajā pasaulē viss ir iespējams,” šoruden iznākušās „Jettes dienu grāmatas” ievadā raksta Elīna Apsīte, kas šajā grāmatā ir no “idejas līdz pēdējam sīkumam”.

Atmodas paaudze Jetti Užāni jeb Cimdu Jettiņu (1924–2007) pazīst kā izcilu rokdarbnieci, tekstilmākslinieci, kuras cimdi ceļoja un guva atzinību izstādēs un kuras devums latviešu pašapziņas celšanā ir augstu novērtēts. Taču līdz pat “Jettes dienu grāmatas” iziešanai plaši nebija zināms fakts, ka Jettei bija draudzene, Jelgavā labi pazīstamā pedagoģe, režisore un producente Elīna Apsīte. Viņu kā septiņgadīgu bērnu pie Jettes Užānes uz Vidzemi, Dzērbenes pagasta Lejniekiem, vecāki pirmo reizi aizveda 1981. gada vasarā. Kopīgās vasaras turpinājās līdz 2007. gadam, kad Jette aizgāja aizsaulē. Pēc tam Elīna izlasīja viņas dienasgrāmatas un nolēma, ka draudzenes rakstītais ir jāizdod. Šoruden nodoms ir īstenojies. 

– Kā 1981. gadā sākās Jettes Užānes un tava draudzība? 
Tajā laikā Jelgavas Ādolfa Alunāna tautas teātris, kurā spēlē arī mans tēvs Māris Brancis, vasarā nedēļas nogalēs brauca pa Latviju ar viesizrādēm. Tā vienu reizi bija jādodas uz Dzērbenes pusi. Kaut kā sagadījās, ka sarunātās naktsmājas aktieriem pēkšņi atteica. Tad režisore Inta Alekse, kas uzaugusi Jettei kaimiņos, tās sarunāja pie pazīstamiem cilvēkiem. Jette Lejniekos dzīvoja viena pati, tāpēc daļu teātra izmitināja viņas mājās. Absolūti netīšām sanāca, ka Lejniekos nokļuva arī mans tētis, kas ir profesionāls mākslas zinātnieks. Viņi ar Jetti toreiz norunāja līdz rīta ausmai. Sarunas rezultātā 1981. gadā Jelgavā Jettei bija pirmā personālizstāde. Šķiroties tētis pajautāja, vai drīkst paciemoties atvest arī sievu un meitiņu. Jette atļāva. Ļoti labi atceros savu pirmo ierašanos Lejniekos. Man jau likās, ka Jetti esmu kādreiz satikusi.


Foto: Raitis Puriņš. Visu interviju lasiet 5. oktobra “Zemgales Ziņās”

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Citas ziņas