Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzejai jāsper solis pretī cilvēkam 2

Kārlis Vērdiņš ir viens no ievērojamākajiem mūsdienu latviešu dzejniekiem, kurš skolas gadus aizvadījis Jelgavā.

Par Kārli Vērdiņu pirms desmit gadiem Māris Salējs rakstījis: «Kritikas pozitīvais novērtējums, atzīstot autora spožās stilizētāja spējas, prasmi rīkoties ar valodu, negaidītas reminiscences par latviešu dzejas klasiku, liecina, ka mūsu dzejas zvaigznājam jāpieskaita klāt vēl viens spīdeklis.» Toreiz M.Salējs norādīja, ka K.Vērdiņa dzejai raksturīgs dabisks melodiskums, valodas plastika, prasme izmantot klasiskās versifikācijas formas, kas tā laika jaunajā dzejā bija visai reta parādība. 
«Tam pamatā – rūpīga attieksme pret vārdu, pret visu niansēto nozīmju loku, ar kuru tā vai cita frāze vēstures gaitā ir apaugusi,» rakstīja M.Salējs. Pēc viņa vārdiem, K.Vērdiņa dzejai raksturīgs arī «uzpērkošs mīļums un slīpēts artistiskums», kas nepiemīt citiem K.Vērdiņa paaudzes pārstāvjiem, bet ļauj viņu pieskaitīt tādiem stila meistariem kā Ēriks Ādamsons, Valdis Grēviņš un Māris Melgalvs.
K.Vērdiņš joprojām uzskatāms par talantīgu dzejnieku, un arī sirsnīgums viņā saglabājies. Šogad Dzejas dienās Rīgas Domā notikušā «Dzejkoncerta» programmas pieteikumā K.Vērdiņš minēts kā viens no septiņiem ievērojamākajiem mūsdienu latviešu dzejniekiem. Viņš ir arī tulkotājs, «Dienas» gada balvu kultūrā un Dzejas dienu balvas īpašnieks, literatūras pētnieks un žurnāla «Latvju Teksti» redaktors.

– Dzejot sākāt jau skolas laikā?
Jā, vidusskolas pēdējā klasē. Patiesībā, visa tā karjera sākās ar dziesmu tekstiem. Līga Celma, tagad diriģente, mācījās vienu klasi augstāk nekā es. Uz viņas klases žetonvakaru es sacerēju savus pirmos dziesmu tekstus, kurus viņa komponēja. Man toreiz bija 16 gadu, tas bija pirms gadiem 18.
Nesen internetā klejoja saite uz sarakstu «25 lietas, kuras atcerēsies tie, kuri dzīvojuši 90. gados». Tajā ir saldējums «Pingvīns», Skrundas lokators, firma «Auseklītis» un tamlīdzīgas lietas, kuras mūsdienās jau vairs ne visi atceras, bet toreiz katrs zināja. Daudz laika pagājis.

– Kā cilvēks kļūst par dzejnieku?
Uz to ir grūti atbildēt. Cilvēkiem mēdz būt dotības kādās noteiktās jomās. Vienam patīk dziedāt, otram dejot, trešajam veidot no māla traukus. Mani jau bērnībā interesēja lasīt grāmatas, pēc tam vidusskolā arī pašam sākt kaut ko rakstīt. Intereses man bija diezgan skaidras jau skolas laikā. Pēc vidusskolas uzreiz aizgāju studēt žurnālistiku. Domāju, ka būšu žurnālists, bet tad sapratu, ka nebūšu, jo man interesē tieši kultūras radīšana. 

– Kuri ir lielākie Dzejas dienu pasākumi, kādos šogad piedalāties?
Lielākais laikam bija «Dzejkoncerts» Rīgas Domā ar grupu «Sigma», septiņiem dzejniekiem, Olgas Žitluhinas dejotājiem un Andra Freiberga scenogrāfiju. Tas bija liels pasākums, 700–800 cilvēku nāca uz dzejas pasākumu. Tas mūsdienās ir diezgan liels notikums, jo dzejas lasījumi ir mazāki, intīmāki. Bija ļoti īpašas sajūtas lasīt dzeju tik daudzu cilvēku priekšā. 
Vēl ir daudz mazāku pasākumu.

– Dzejas dienās esat diezgan pieprasīts. 
Šogad pārsvarā pasākumi ir Rīgā. Kādreiz man uz skolām ļoti patika braukt, jo es pats biju jaunais dzejnieks. Skolēni arī bija jauni un traki. Tagad es jau ar neesmu vairs tik jauns dzejnieks, tā vecuma starpība ir lielāka, un viņi dzeju lasa mazāk. Viņi vispār lasa mazāk. Viņiem liekas – ko tas onkulis tur ākstās priekšā.
Jelgavā 1. ģimnāzijas (tagadējā Tehnoloģiju vidusskola – red.) skolotāja Vita Hermane mani aicināja laikam pat divas reizes. Toreiz vispār bija tāda situācija, ka 1. un Valsts ģimnāzijā biju ciemojies pat biežāk nekā savā dzimtajā 4. vidusskolā, kur pa šiem gadiem vienu reizi esmu lasījis savus dzejoļus.

– Vai bieži sanāk no Rīgas atbraukt uz Jelgavu?
Nē. Jelgavā man dzīvo mamma. Ja es braucu, braucu pie viņas. Citādi jau ne. 

– Šeit nav palikuši bērnības draugi?
Īsti ne. Mans klasesbiedrs Arnis Račinskis tagad ir mūziķis un dzīvo Rīgā. Baiba Ladiga ir modes māksliniece un dzīvo Šanhajā. Arī citi klasesbiedri ir aizceļojuši uz ārzemēm, dzīvo Rīgā, bet ir arī tādi, kas Jelgavā.
1997. gadā, kad mēs beidzām skolu, tad nevienam, šķiet, nenāca prātā, ka būs tāda dilemma palikt šeit vai braukt uz ārzemēm. Mēs visi domājām, ka stāsimies Latvijas augstskolās. Tagad skolas beidzējiem viss ir daudz komplicētāk, viņi domā – uz kuru valsti es tagad braukšu studēt. Ne jau visi aizbrauc, bet situācija ir pilnīgi citāda.

Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 18. septembra, «Zemgales Ziņās». Foto: Agris Samcovs 

Pievieno komentāru

Komentāri 2

Vecaamaate

12a klase
Audz. Maija Švarcbaha

Ansone Jana
Beitiņš Mārtiņš
Cabe Oskars
Dūmiņa Baiba
Dementjeva Iveta
Eikina Inga
Fridmane Vaira
Garanča Baiba
Gulbis Jānis
Ladiga Baiba
Leilande Aiga
Macijevska Dace
Markevica Dace
Peka Laura
Plane Antra
Politere Liene
Račinskis Arnis
Ruļuka Rita
Skrastiņš Ainārs
Smuškova Aija
Šabovics Indars
Šidlauska Ilvija
Tauriņa Santa
Ungure Anita
Vērdiņš Kārlis
Vitmanis Juris

Lai jums viss izdodas! :)

pirms 3 gadiem, 2014.09.17 20:52

Jelgavniece

Ne tikai dzejnieks, bet ari interesants un jauks cilveks. Labu veiksmi ari turpmak !

pirms 3 gadiem, 2014.09.17 22:36

Citas ziņas