Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Gleznotāja un Jelgavas Mākslas skolas pedagoģe Ilze Ezerniece par plenēriem, mākslu un pedagoģiju

Jūlijā Ilze Ezerniece kopā ar citiem Jelgavas Mākslinieku biedrības (JMB) māksliniekiem un vairākiem ārzemju viesiem darbojās starptautiskajā plenērā Talsu novada Spārē. Daudz vai maz, bet trešais starptautiskais plenērs trīs gadu laikā jau liek runāt par stabilas tradīcijas veidošanos.

«Jā, tiešām jau trešais – 2012. gadā bijām tepat Zaļeniekos, pērn – Tērvetes novada Augstkalnē, un tagad mūs laipni uzņēma Spāre,» skaita Ilze. «Acīmredzot iepatikās mums tā lieta. Kur rodas starptautiskums? Marina Afanasjeva ar dēlu Dimu ir no Maskavas, Egils Skuja – no Biržiem Lietuvā. Pirmajā gadā Zaļeniekos bija arī Emīlija un Martins no Lietuvas.»

– Trīs gadu laikā jau var rasties kādi salīdzinājumi.

Sākšu ar kopīgo – visi Mākslinieku biedrības rīkotie plenēri ir dabas plenēri, tie ir ļoti dziļi dabā. Svētdien atbraucu no Biržiem, tur bija tāds pilsētas plenērs. Pie mums savukārt: koki, pļava, dīķītis, kā jau muižas parkā. Biržos plenēru rīkoja pilsētas pašvaldība, kurators bija Vidmants Jažausks, un tur bija speciāla tēma – «Atgriešanās», veltīta Biržu vecpilsētai. Īpašie noteikumi – gleznot mājiņas vecpilsētā. Jelgavas mākslinieku organizācijas rīkotajos plenēros šādu noteikumu, ka kaut kas obligāti būtu iemūžināms, nav. Turklāt valda ļoti jauka atmosfēra.

– Mākslinieks «parastam mirstīgajam» šķiet tāds sava veida vientuļnieks. Savukārt plenērs manā uztverē ir vairāk tāds kā «tusiņš». Kā tas «saiet kopā»?

Tieši tā arī «saiet», ka mākslinieks lielākoties visu gadu ir vientuļnieks, bet vasarā uz tām dažām nedēļām notiek vientuļnieku satikšanās. Silvija Meškone reiz ļoti precīzi izteicās, kā viņa apskauž mūziķus, kas sanāk kopā un spēlē, kamēr «mākslinieks sēž viens savā nodabā un mokās».

Un plenērā nav obligāti speciāli «čupoties», lai tomēr būtu kopā. Piemēram, Inese Mīlberga no Talsiem – ļoti klusa, bet varēja just, ka viņai patīk tajā kopējā pulkā. Arī tas vientuļnieks kādā brīdī ļoti grib sajust domubiedrus. Tomēr nevar noliegt, ka ir arī mākslinieki, kuri nebrauc uz plenēriem, viņiem labāk patīk pilnīgi un galīgi distancēties. Pašus lielākos vientuļniekus vienā maisā ar citiem neiebāzīsi.
Tāda nekur neformulēta distance jau pastāv arī plenēros. Ja gleznojot nejauši gadās kāds kolēģis tuvumā, parasti jau neviens necenšas par katru cenu «līst» viņam tuvāk. Toties vakarā vai pie pusdienu galda cenšas atkal padiskutēt.

– Nav tā, ka, ieraugot kādu interesantāku vietiņu, visi nu skrien uz turieni – kurš pirmais?

Var jau gadīties kāds motīvs no cikla «o, tas ir tur, jā, mēs tur jau bijām!», tomēr parasti izdodas rast kompromisu. Varbūt nākamajā dienā šajā pašā vietā izskatīsies vēl interesantāk.

Galu galā, ja kādam šis bara princips ļoti nepatīk, mākslinieks, vienreiz pabijis plenērā, otrreiz tur gluži vienkārši nedosies, ar varu jau nevienu nedzen.

– Vai plenēri notiek tikai vasarās?

Nekāds likums tas nav, bet vasara, protams, šādam pasākumam ir daudz ērtāka. Kaut vai tāpēc, ka pašam māksliniekam nav jāģērbjas kārtu kārtām, lai varētu brīvā dabā sēdēt un gleznot aukstumā. Bet arī tas nav viennozīmīgi. Ja es ziemā nestaigāju ar krāsu kasti pa āru, tas nenozīmē, ka arī neviens cits tā nedara. 

No krāsu viedokļa visbrīnišķīgākais, protams, ir rudens. Mēs Mākslas skolā audzēkņus «vedam ārā» jūnijā, kamēr visi pēc mācību gada nav vēl izklīduši kur kurš. Bet tad dabā valda tas intensīvi zaļais, un, lai kā mēs, pasniedzēji, nebrēktu, lai neglezno visu tik sulīgi zaļu, ko padarīsi, ja tāda jau ir pati daba. Interesantāk būtu, kad parādās arī oranžais, dzeltenais un tumši sārtais, bet rudeņos skolā tas grūtāk īstenojams no organizatoriskā viedokļa.

Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 7. augusta, «Zemgales Ziņās». Foto: Agris Samcovs 

Pievieno komentāru

Citas ziņas