Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ilze Emse-Grīnberga mēnesi pavadījusi Valorisas mākslinieku rezidencē Dienvidfrancijā

Nesenie notikumi Francijā izmainījuši iecerēto intervijas gaitu un mākslinieces stāsts par, kā toreiz šķita, briesmīgo lietusgāzi nobāl vēl lielākas traģēdijas priekšā. Šajā kontekstā šķita lietderīgi publikāciju sākt ar I.Emses-Grīnbergas brauciena beigām un dabas stihijas plosīšanos pēc izstādes atklāšanas.

«Apdraudējumu izstādes atklāšanai varēja radīt vien lietus. Dienvidos, ja līst, tad kā no spēcīgas dušas, un lietainu laiku franči labprātāk pavada mājās, nevis izstāžu atklāšanās. Mums paveicās. Liktenīgajā izstādes atklāšanas dienā – 3. oktobrī – no pulksten 11 līdz 13 nelija nemaz, un galeriju «Le Cabanon» apciemoja daudzi mākslas mīļotāji, tostarp prominences, profesionāļi un arī mākslas kolekcionāri. Liktenīga šī diena uzskatāma tādēļ, ka pēcpusdienā ap pulksten 18 sāka līt tā, ka jau trīs stundas vēlāk iela pie mūsu rezidences bija pārvērtusies par spontānu, agresīvu kalnu upi, kas savā ceļā noslaucīja it visu – automašīnas, apstādījumus, ietvju betona plāksnes.

Šie lieti Francijas dienvidos atņēma 21 cilvēka dzīvību, iznīcināja neskaitāmas mājsaimniecības un nopostīja Valorisu un tās lejasdaļu Golfžuanu līdz nepazīšanai. Un žurnālistu, kurš mūs intervēja vietējai avīzei, nākamajā dienā sastapām it visos dabas katastrofas skartajos punktos… Visticamāk,  intervija no izstādes atklāšanas palika nepublicēta, jo tobrīd tā nu patiešām galīgi nebija aktuāla. Līdzīgi kā šī uz veselo saprātu graujošo Francijas notikumu fona pasaulē…» – tāds ir I.Emses-Grīnbergas ar mākslu tieši nesaistīto atmiņu stāsts.

– Tomēr negribas, lai arī šī intervija kādu kataklizmu ietekmē paliek nepublicēta, tāpēc atslodzei sākšu pavisam pragmatiski – kas ir Valorisa?

Valorisa ir pilsētiņa Francijas dienvidos, kas iztālēm atpazīstama ar ļoti bagātu kultūras mantojumu, īpaši keramikas laukā.Tur ir starptautiska keramikas rezidence, kurp tiek uzaicināti mākslinieki, kas mēneša laikā strādā atvērtās darbnīcās (ar domu, ka ikvienam interesentam no malas ir iespēja apskatīties, jautāt, uzzināt un gūt informāciju no mākslinieka radošajā procesā…) un galu galā sarīko izstādi rezidences mākslas galerijā «Le Cabanon».

– Ja pareizi saprotu, vēlēšanās nokļūt tieši Valorisā nebija mirkļa iegriba, bet jau kādu laiku lolots mērķis?

Sapnis par Valorisu manī sāka veidoties apmēram pirms gada, bet iespēju to īstenot pavēra rezidences vadības interese par manu profesionālo darbību mākslas keramikas laukā un uzaicinājums piedalīties mēneša ilgā darba procesā 2015. gada septembrī.

Valorisa ir leģendāra kaut vai ar iespēju būt tuvu dzīvās mākslas vēstures lappusēm (maestro Pikaso daiļrades periods), bet pašlaik mani interesē tā saucamās Vecās Eiropas keramikas tradīcijas, jo ar Austrumeiropas un Skandināvijas mākslu esmu nedaudz iepazinusies.

Ne tie mazsvarīgākie faktori bija arī saules siltums, kura ir par maz Latvijā (oktobrī ar prieku peldēties jūrā pie mums var vien rūdītākie cilvēku sugas pārstāvji, un es pie tiem nepiederu…) un kas mani ļoti uzlādē, aktīvi strādājot; mazpilsētas, kurā ir vairāk mākslas galeriju un keramikas darbnīcu kā pie mums visā Latvijā, fascinējums un vilinājums to redzēt savām acīm; spēcīgi iespaidi, kas ļautu bez rutīnas pārciest kārtējo Latvijas ziemu un arī mācību gadu Mākslas skolā (I.Emse-Grīnberga ir Jelgavas Mākslas skolas pedagoģe un direktores vietniece mācību darbā – red.).

Paldies skolai, kas atļāva man sapni par Valorisu realizēt. Šajā nolūkā arī atgriezos darbā krietni pirms ikgadējā atvaļinājuma beigām, lai paspētu saplānot harmonisku visu stundu sarakstus telpās, kuru ir par maz lielajam audzēkņu skaitam, un citus neizbēgamos «papīru» darbus.

Un visam pa vidu arī tāds «sīkums» kā šamota skulptūra, kas bija jāizveido, lai Jelgavai 1. septembrī būtu smuki svētki un par kādu vides objektu vairāk!

Visu interviju lasiet piektdienas, 20. novembra, «Zemgales Ziņās». Foto: Astrīda Sleire



Pievieno komentāru

Citas ziņas