Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kā balsojot nokļūt Pirenejos (FOTO/VIDEO) 1

Augusta pirmajā svētdienā divi jaunieši – jelgavnieks Reinis Debners un dobelniece Inese Irmeja – izgāja uz ceļa aiz Bauskas ar lielu aizrautību un ticību piedzīvojumam. Reinis Inesei vēl nodeva instruktāžu par to, ka jāskatās cilvēkiem tieši acīs, jāsmaida un jāmāj, visādi citādi jāizskatās mīlīgai un «ņemamai». Tālākajam – vienā rāvienā no Bauskas nokļūt līdz Spānijai – jau vajadzētu būt tikai formalitātei, cerēja Inese. Bet neviens neapstājās pusotru stundu. Tā smieklīgā sajūta, ka nevar pat dabūt pirmo mašīnu, lai tiktu prom no Latvijas!
 
Par vienu no vērtīgākajām lietām atzīta «Galileo» karte jeb mobilā aplikācija, kurā uzrādās benzīntanki. «Benzīntankus pēc tam atzīmējām lielajā kartē, lai varētu pateikt šoferiem, kur mūs izlaist, jo uz «bāņiem» atrasties nedrīkst – arī lielajos krustojumos, kur mašīnas pat īsti nenobremzē. Bija pat ideja neņemt guļammaisu, bet labi, ka paņēmu, jo galu galā nesanāca gulēt pie cilvēkiem mājās. Toties bija skaidrs, ka iztiksim bez telts, jo tas ir liels smagums,» stāsta Reinis. 

Tā kā ceļojumam bija ierobežots budžets, arī naktsmājām jauniešiem vajadzēja pieiet ļoti radoši. «Par laimi, jo zemāk brauc, jo siltāk paliek! Taču pirmajā naktī, ko daļēji pavadījām tik ļoti pazīstamajā «Statoil» pie galda un daļēji ārā uz bruģa nelielā snaudiņā, saulei austot, noderēja visas paņemtās drēbītes. Mums katram līdzi bija guļammaiss un matracītis, un būtībā derēja jebkura vieta, kur ir kaut cik sauss, nav pārāk daudz gliemežu un lāču un liels, ļauns onkulis nevar mūs atnākt nolaupīt. Kādu nakti gulējām mežiņā netālu no «bāņa», citu – krūmos pie stadiona pilsētas nomalē. Vienā naktī attapāmies Žironas lidostā. Normālie cilvēki, kas gaida lidmašīnas, mēģina gulēt sēdus. Mēs izritinājām savus guļammaisus, uzvilkām pidžamas un gājām gulēt. Vienā mirklī mūs pamodināja lidostas darbiniece: «Cikos jums ir lidmašīna?» Es viņai pajautāju, cik ir pulkstenis. «Pieci no rīta.» Apspriedos ar savām guļošajām smadzenēm un teicu, ka mums lidojums astoņos, lai vēl varētu pagulēt,» stāsta Inese.

Citā vakarā ap desmitiem jaunieši sapratuši, ka neviens vairs nestāsies maksas punktā Francijā, un sāka tīrīt zobus un lādēt telefonus stāvvietas mazajā piebūvē pie tualetes. Viņu bezmērķīgo dirnēšanu pamanīja kāds poļu šoferis un piedāvāja pārnakšņot kravas nodalījumā. «Divas sekundes padomājām un teicām – jā. Trīs sekundes vēlāk, kad rāpos iekšā, pie sevis domāju, ka laiki nu gan ir mainījušies – pat vairs konfektes nav jāpiedāvā, lai kāptu sveša onkuļa mašīnā. Varēju pamosties kaut kādā abrakadabra vietā miljoniem kilometru attālumā, lai ziedotu savus orgānus mirstošajam mafijas bosam Pablo. Pamodos sešos no rīta un sapratu, cik neforši būtu tagad mirkt krūmos, jo stipri lija. Vēlāk, kad pamodāmies pa īstam, poļu šoferītis izvilka savu gāzes balonu un mums uzservēja pat kafiju brokastīm!» atceras Inese.

Viena no trakākajām nīkšanām gadījās netālu no Rēgensburgas Vācijā trešās dienas vakarā: «Nekad, nekad vairs neapstāties «autobāņa» malā stāvvietā bez benzīntanka! Vienas vienīgas kravas mašīnas kombinācijā ar saulrietu! It kā romantiski, bet ne jau 15 stundu no vietas, kamēr Spānijas pludmales un kalni raud! Ūka bija pilna, un vienā mirklī, kad divpadsmitos naktī stāvējām un runājāmies ar kārtējo čehu šoferi, kurš nu nekādīgi nevarēja mūs paņemt un vēl noteica, ka visdrīzāk šeit neviens nebrauks Minhenes virzienā, es Reinim pačukstēju, ka aiziešu paraudāt.» No rīta jaunieši nosprieduši, ka jātiek pāri «bānim» un jābrauc atpakaļ uz ziemeļiem. 

Otra nemīļākā vieta bijusi Orleāna Francijā, kur klāt lietum un naktij, kas tāpat jau ir neefektīva kombinācija, lai apstādinātu mašīnu, pēkšņi no stūra izniris vēl viens balsotājs – priecīgs poļu čalis ar vijoles somu uz pleca, kurš jau divus gadus ceļojis pa Indiju un Austrāliju. Inese turpina: «14 stundas garlaicīgā, nedraudzīgā benzīntankā radīja izmisumu, ka es pat sāku uzbāzties kravas mašīnu šoferiem, līdz beidzot ieraudzīju numura zīmi ar LT un sapratu, kas darāms! Izmantoju visu savu lietuviešu valodas vārdu krājumu – «Labas dienas!» –, lai «sašarmētu» šoferīti. 60 gadu vecais Edmundas solīja mūs aizvest līdz Gentei Beļģijā, kas ir 400 kilometru brauciens vienā rāvienā! Es nometu somu no prieka un sāku lēkāt.» 

Pirenejos pavadījuši trīs dienas. «Bijām mazā pilsētiņā, kur notika svētki, bet pa nakti kāds šoferis ar 150 kilometru lielu līkumu mūs aizveda uz kalniem. Tie dzīvē ir daudz lielāki, nekā izskatās, atrodoties tiem blakus vai kartē. Lielumu var saprast, tikai salīdzinot ar cilvēku, kad tas, piemēram, stāv ezera otrā pusē,» novērojis Reinis.

«Kalnos bija ļoti auksts, gulējām 2500 metru augstumā, nākamajā naktī apmetāmies vēl augstāk, bet kalnu namiņā. Līdz virsotnei bija palikuši kādi 500 metru – vertikāla siena. Pa ceļam prasījām cilvēkiem, vai bez aprīkojuma tur var uzkāpt. Ieteica nemēģināt. Inese devās uz 300 metru zemāku virsotni, bet es tomēr uzkāpu. Bijām šķīrušies kādas piecas stundas. Kalnu namiņa glābēji bija dusmīgi, jo satraucās par mani – izgāju četros un atgriezos tikai deviņos, kad jau tumšs.» Lai paliktu namiņā, jāmaksā, bet jauniešiem ļauts pārnakšņot ēdamzālē. 

Visu rakstu lasiet piektdienas, 25.septembra, «Zemgales Ziņās». Foto/video: Reinis Debners un Inese Irmeja

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Resnais

Ir tāda lieta, ka šoferis nemaz nedrīkst vest gulošu pasažieri, kas guļ un nav piesprādzējies. Vācu bagiji izpakaļotu tikai tā. Tas ir pie nosacījuma, ka viens no pārīša atrodas guļvietā. Un mazie parkingi nemaz nav tik briesmīgi. Nereti tur ir vairāk vietu, bet pa nakti neiesaku palikt. Ir gadījies, ka iespējams bēgļi zapasku nosper.

pirms 3 gadiem, 2015.09.25 09:02

Citas ziņas