Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kā skolotāja saslima ar Eriku Ādamsonu un viņa «Smalkajām kaitēm»

Erika Ādamsona noveles «X un Y» (no krājuma «Smalkās kaites») iestudējums ir Latvijas Kultūras akadēmijas studentes Aijas Treijas maģistra darbs režijā. Tas ir īpašs un rets notikums Kultūras akadēmijas un Latvijas Radioteātra vēsturē. Saskaroties ar Latvijas Radioteātra un Borisa un Ināras Teterevu fonda sadarbības projektu «Re!Starts», maģistrantūras studente A.Treija izrādīja padziļinātu interesi tieši par radioteātri un saņēma atļauju savu režijas diplomdarbu veidot radioteātrī.

Režisores A.Treijas radioiestudējuma «X un Y» pirmatskaņojumu 6. aprīlī pulksten 17.05 pārraidīs Latvijas Radio 1.

– Sākās droši vien nevis radiofonā, bet uz skatuves. Vai visa tā teātra būšana nāk līdzi no skolas laikiem?
Tas gan ir garš stāsts, bet es to labprāt varu pastāstīt.

– Varam pat sākt ar pašām saknēm. Cik zinu, vēl nesen biji latviešu valodas un literatūras skolotāja Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā (kādreizējā 1. ģimnāzijā). Vai esi jelgavniece?
Esmu mācījusies Jelgavas 2. ģimnāzijā, ko pēcāk pārdēvēja par Valsts ģimnāziju. Turpat esmu gājusi arī praksē – pie skolotājas Rutas Rulles.

– Vai latviešu valodu studēt gāji pārliecības dēļ?  Neslēpšu, pastāv tāds standarta stereotips par standarta meitenēm, kas grib studēt, bet, tā kā fizika, ķīmija un matemātika īsti nepadodas, atliek vien mācīties valodas...
Mans variants laikam būs pavisam nestandarta. Līdz 12. klasei literatūru es pat ienīdu un kā mācību priekšmets tā man galīgi nepadevās. Imants Ziedonis esot teicis – ja tu iemīli vienu literāru darbu, vari iemīlēt visu literatūru. Ar mani tā notika 12. klasē un vistiešākajā saistībā ar pašu Ziedoni un viņa dzeju, arī Ojāru Vācieti, Vizmu Belševicu, Knutu Skujenieku. Apmēram trīs mēnešus pirms izlaiduma tieši literatūra kļuva par manu dzīvības un nāves jautājumu. Es izlasīju tik negausīgi daudz kā vēl nekad ne pirms, ne pēc tam.

Turklāt rīkojos ļoti mērķtiecīgi: darbojos žurnālistikas pulciņā un «Zemgales Ziņām» rakstīju mazos rakstiņus par notikumiem bērnu un jauniešu centrā «Junda». Un aizgāju studēt literatūru. Tas, protams, sagādāja nelielu vilšanos, jo viss izrādījās ne tik romantiski, kā biju sacerējusies. Žurnālistos nekur tālāk par pāris aizbraukšanām uz Atvērto durvju dienām netiku. Mācījos baltu filologos, bet ar padziļinātu interesi par teātri un teātra vēsturi. Tomēr tā vēl nekāda profesija nebija, un, lai varētu strādāt, studēju tālāk par skolotāju.

– Bet skolotāja darbs, sevišķi mūsdienās, kad viens otrs skolēns izliekas daudz labāk zinām savas tiesības, nevis pienākumus, nebūt nav no tiem vienkāršākajiem.

Te der citēt kādu frāzi, ko dzirdēju vienā no pirmajām pedagoģijas nodarbībām augstskolā: «Skolotājs ir savas stundas režisors.» Tieši «režisors» izrādījās tas atslēgas vārds, kas kļuva par ļoti būtisku manas dzīves sastāvdaļu, un ne tikai pedagoga darbā vien.
...

– Tev palīdzējis ļoti spēcīgs izpildītāju sastāvs, vismaz lielākā daļa ir pieredzējuši Radioteātra ļaudis.
Galvenās lomas ieskaņojuši aktieri Juris Strenga, Vilis Daudziņš un Ance Muižniece. Pārējās lomās – Dana Lāce, Maija Apine, Gundars Āboliņš, Mārtiņš Brūveris, Intars Rešetins. Radošajā komandā iesaistījušies arī Kultūras akadēmijas studenti un pārstāvji no Jelgavas Latviešu biedrības amatierteātra un Jelgavas Mūzikas vidusskolas.

Liels paldies arī Raimondam Tigulam, Rīgas Saksofonu kvartetam un Ivetai Romancānei par mūziku un atskaņojumu. Un, protams, režisorei Irēnai Cērmanei.

Visu interviju lasiet ceturtdienas, 2.aprīļa, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis Puriņš

Citas ziņas