Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ko viens dižkoks raksta un atbild otram dižkokam

Iegansts, bet ne iemesls sarunai ar Vili Daudziņu ir Lasījums ar skaņu partitūru «Vēstule draugam – Im. un Oj.», ko Jelgavas kultūras namā redzēsim 27. oktobrī. Visdrīzāk tāpēc kā tikšanās vieta izraudzīts mūzikas nams «Daile», nevis iecienītā, pieprasītā un ļoti noslogotā aktiera īstenā mājvieta – Jaunais Rīgas teātris.

Vadoties no viedās atziņas, ka labāk atzīties savā nezināšanā nekā to neveiksmīgi (kā parasti gadās) mēģināt noslēpt, esmu spiests atklāt, ka sākotnējā doma par «Vēstuli draugam» kā nesen pirmizrādi piedzīvojušu pasākumu ir maldīga – izrādās, Imanta Ziedoņa (Im.) un Ojāra Vācieša (Oj.) sarakstes dzejiski muzikālā skatuves saspēle pirmizrādi piedzīvojusi jau pirms pāris gadiem.

Vilis Daudziņš: Jā, tas sākās tajā gadā (2013. – red.), kad abiem dzejniekiem – gan Imantam Ziedonim, gan Ojāram Vācietim – tika svinētas lielas jubilejas. Tajā pavasarī ap ceriņu ziedēšanas laiku (O.Vācietim gar Māras dīķi patiešām auga ļoti daudz ceriņu) tika atklāta izstāde «Dižkoki», kuras kuratore bija Vita Mekša, Vācieša memoriālā muzeja galvenā speciāliste. Izstāde «Dižkoki» bija par Vācieti un Ziedoni. Lieliskas fotogrāfijas, dienasgrāmatu fragmenti, vēstules, vēl nepublicēti dzejoļi, dažādas privātas mantiņas un lietiņas... Dažas pavisam savdabīgas – piemēram, Ojāra Vācieša kaislība uz neparastām pildspalvām. Tagad varbūt nav lielu problēmu tikt pie «Parker», bet laikos, kad viņš dzīvoja un rakstīja savu lielisko dzeju...

No izstādes atceros dzejoli, ko Imants Ziedonis bija rakstījis vilcienā Rīga–Maskava (vai Rīga–Ļeņingrada, īsti neatceros) Vācieša bēru dienā. Ziedonis ļoti bieži runāja par nāvi – tādā nozīmē, ka viņš negrib būt klāt miroņiem, pie tās aiziešanas, pie tās nomiršanas. Jo tas Ziedonim nozīmē laiku, pār kuru viņš nav pavēlnieks, bet laika izjūta dzejniekam bija ļoti saasināta. Līdz šai izstādei dzejolis tā arī nebija publicēts, un nezinu, vai ir publicēts arī tagad.

– Kā radās «Vēstule draugam», kas ir idejas autors?
Izrāde faktiski balstās šajā izstādē. Tās atklāšanā mūs ar Kasparu Znotiņu uzaicināja lasīt abu dzejnieku saraksti. Kuratore Vita Mekša arī sakārtoja vēstules un dzeju tādā secībā, kā mēs to lasījām pirmajā izrādē. Jēkabs Nīmanis savukārt tika aicināts veidot, kā viņam pašam patīk teikt, skaņas partitūru. Beigās viņš bija atradis formulējumu – «epistulārā forma ar skaņas partitūru».

Visu interviju lasiet ceturtdienas, 22.oktobra, «Zemgales Ziņās».

Pievieno komentāru

Citas ziņas