Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Komponists Alvils Altmanis – 65. dzimšanas dienas priekšvakarā

Visai radikāls pavērsiens mūsu kādreizējā novadnieka, 1950. gada 1. jūlijā Sidrabenes pagastā (tagad ietilpstoša Ozolnieku novadā) dzimušā mūziķa Alvila Altmaņa radošajā dzīvē notika apaļās 60 gadu jubilejas 2010. gadā. «Tas gan attiecas tikai uz atskaņotājmākslinieka darbību – pēc 25 gadu darba Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī (LNSO), kur spēlēju klarneti un basklarneti, aizgāju tā saucamajā izdienas pensijā,» uzsver mūziķis. Atzīstot, ka nav pārāk liels pusapaļo jubileju atzīmētājs, A.Altmanis piekrīt, ka 65 dzīves gadi tomēr ir gana labs iemesls sarunai, jo gluži dīkā nav pagājusi arī nule aizvadītā piecgade.

– Es jau arī neticētu, ka tagad ļaujaties tikai vienam no saviem vaļaspriekiem – makšķerēšanai –, gan jau pa reizei iznāk būt uz skatuves, turklāt biogrāfijā minēts fakts, ka Latvijas Valsts konservatoriju (tagadējo Latvijas Mūzikas akadēmiju) esat beidzis divas reizes: vispirms Eduarda Medņa un Ģirta Pāžes klarnetes klasē, tad  Romualda Kalsona kompozīcijas klasē.
Tas, ka jāspēlē, man asinīs laikam jau no bērnības, un tāda īsta cita hobija man nemaz nav. Varbūt izņemot jau minēto makšķerēšanu, bet pat tai, kaut skaitos pensijā, nemaz neatliek tik daudz laika, kā agrāk biju sasapņojies. Tagad galvenais «vaļasprieks» ir nošu lapa un kompozīcijas lietas, un varu tikai priecāties, ka pašlaik ir daudz pasūtījuma darbu, bet, lai tos savlaicīgi veiktu, viss kārtīgi jāsaplāno. Un pašam plānot, kā izrādās, nemaz nav vieglāk, kā darīt tikai to, ko iecerējusi orķestra vadība.

Iznāk arī uzspēlēt klarneti vai saksofonu džeza orķestrī «Mirāža». Ar džezu esmu uz tu visu laiku, nenoliekot to kādā zemākā plauktiņā par tā saucamo nopietno mūziku. Nu jau tik tālajā 1981. gada «Liepājas dzintarā» ar Jelgavas orķestri «Gamma», kur skaitījos vadošais saksofonists, nopelnīju labākā instrumentālista titulu. Džezs dod iespēju izpausties kā izpildītājmāksliniekam plašā stilistiskā amplitūdā.

Ar rakstīšanu arī nav bijis īpašu problēmu – varu sacerēt vienkāršu bērnu dziesmiņu, varu arī nopietnu simfoniskā orķestra partitūru. Par bērnu dziesmām pats nobrīnījos – šogad iznācis jau septītais krājums «Viena zeme, viena saule». Tās varēs dziedāt gan mazie, gan lielie, jo jaunajām dziesmām izmantoti galvenokārt latviešu tautas dziesmu vārdi, pierakstīti arī iespējamie klavierpavadījumi. Bet sākās viss kādreiz tā nevainīgi, ar dažām dziesmiņām grupai «Lai skan!».

Savukārt džeza orķestris «Mirāža» man ir pilnīgi tāda kā laboratorija – varu gan aranžēt, gan rakstīt jaunas kompozīcijas, no kurām dažas pirmatskaņotas pērn un šogad.

Esmu arī tāds kā sabiedriskais darbinieks, jo grūti pat saskaitīt, cik laika nācies pavadīt jauno izpildītāju konkursu žūrijās. Mani kā izpildītāju un komponistu uz šiem pasākumiem labprāt aicina. Pavasarī Ulbrokā notika pat manā vārdā nosaukts bērnu dziesmu konkurss «Ulbrokas vālodzīte», jau otro gadu pēc kārtas. Kā smejies, tas nav tā, ka komponistam jau abas iekavas ciet, un tad notiek viņa piemiņai veltīts konkurss, bet te konkursanti uzstājas, vēl autoram dzīvam esot...

Visu interviju lasiet piektdienas, 26.jūnija, «Zemgales Ziņās». Foto: Roberts Ķesteris

Pievieno komentāru

Citas ziņas