Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Lūcija Ņefedova jubilejai iestudējusi Raiņa un Aspazijas «vēstuļu romānu» 2

To, ka Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra galvenā režisore Lūcija Ņefedova neatstās novārtā vienas no savām visiecienītākajām autorēm – Aspazijas – ievērojamo jubileju, bija skaidrs vai katram viņas cienītājam, kurš kaut nedaudz seko režisores iestudējumiem un nojauš režisores literārās un dramaturģiskās simpātijas.

Un tā arī notiek – 22. martā Ā.Alunāna Jelgavas teātra Kamerzālē pirmizrāde – «Zvaigzne iet un deg, un…».    

Saulcerītes Vieses un Jūlija Bebriša dokumentālā drāma uzvesta teātrī 1967. gadā, bet grāmatā izdota vēl pēc diviem gadiem. Tai ierosmi devis 1894. gadā aizsācies Aspazijas un Raiņa «vēstuļu romāns», kas visintensīvāk izvēršas Raiņa trimdas laikā Pleskavā un Slobodskā, kad Aspazija vien periodiski var uzturēties pie dzīvesbiedra. 

Aspazija – 19. gadsimta deviņdesmitajos gados sabiedriskās un literārās uzmanības lokā visredzamākā latviešu sieviete – šai laikā jau savu dzīvi ir saistījusi ar Raini un turpmāk pilnā mērā dalās ar viņu politiskā cietumnieka un trimdinieka dramatiskajā liktenī, kurā radošu «aizbildniecību», morālo atbalstu un praktisko palīdzību grūti novērtēt par augstu.

Vēstuļu materiāls devis vielu ne tikai S.Vieses un J.Bebriša dokumentālajai drāmai, bet izmantots arī daudzos citos pētnieciskos un literāros darbos (tostarp S.Vieses stāstījumā par Aspazijas dzīvi «Mūžīgie spārni»). Unikālā divu radošu personību savstarpējā sarakste 2009. gadā iekļauta UNESCO programmas «Pasaules atmiņa» Latvijas nacionālajā reģistrā.

– Dažus fragmentus no gaidāmās pirmizrādes izdevās redzēt Zaļenieku kultūras namā, kur pagājušajā sestdienā notika Aspazijas literārās prēmijas pasniegšanas pasākums. Gribas sākt ar jautājumu nevis par topošo izrādi, no kuras izdevās redzēt gaužām maz, lai varētu izdarīt argumentētus spriedumus un secinājumus, bet par pašu pasākumu – vai Aspazija savā ļoti nozīmīgajā jubilejā nebija pelnījusi lielāku uzmanību? Ne pārāk lielo zāli, atklāti sakot, bija grūti nosaukt par pilnu, un arī tad daļa skatītāju bija dziedātāji vai aktieri, kam tieši tajā brīdī nebija jābūt uz skatuves. Gandrīz vai iezagās doma – vai mums vispār vajadzīga Aspazija?
Pēc manām domām, šāgada Aspazijas prēmijas laureāte Anna Žīgure latviešu literatūrā (es nerunāju par ieguldījumu tulkošanā) nav pārāk pazīstama personība. Tiesa, viņai ir liela sasaiste ar Jelgavu un Zaļeniekiem, gan ne caur Aspaziju un Raini, bet sakarā ar Stērstēm, jo Anna Žīgure ir Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgas dzimtas pārstāve: dzejnieces Elzas Stērstes (sabiedriskā darbinieka Stērstu Andreja, kurš apglabāts Zaļenieku kapos, meitas) un dzejnieka Edvarta Virzas mazmeita. Vēl vairāk viņa saistīta ar Salgales pagasta (kas gan pēc reformas atrodas Ozolnieku novadā) Billītēm, kur tapuši daudzi Edvarta Virzas dzejoļi un 1933. gadā sarakstīti «Straumēni» – pēc daudzu domām, varenākais no tēlojumiem, kāds jebkad uzrakstīts par latviešu zemnieku dzīvi. Katrā ziņā Anna Žīgure ir visnotaļ cienījams cilvēks un daudz darījusi Latvijas labā arī kā diplomāte. Es tai prēmijas piešķiršanas komisijā neesmu, tāpēc man grūti spriest. Esot bijusi arī otra kandidāte – rakstniece Gundega Repše, kas, dzimusi rīdziniece, tagad kļuvusi par īstu zemgalieti.

Tāpēc es sestdienas notikumus daļēji skaidroju tā, ka Anna Žīgure var būt ne pārāk saistīja tieši vietējo, Zaļenieku, iedzīvotāju interesi. Otrs faktors, ar ko skaidrot mazo apmeklētību, ir gaužām prozaisks – no Zaļeniekiem daudzi brauc strādāt uz Jelgavu un Rīgu (kas nav devušies uz ārzemēm), un piesaistīt publiku drīzāk izdodas ar teātra izrādēm, un, gods kam gods, daudzi nāk tieši uz Latvijas valsts svētku svinībām.

Protams, nāk arī uz Jaungada un citām ballēm. Tāpēc es uzskatu, ka Aspazijas pasākums pat bija tīri normāli apmeklēts, esmu pieredzējusi arī tukšākas zāles. Atklāti sakot, un man kā cilvēkam gados nav no kā baidīties, laikā, kad jācīnās par izdzīvošanu, augstās idejas par Raini un Aspaziju nebūt nav pie pirmajām vajadzībām.

Nenoniecinot citas Aspazijas prēmijas laureātes un nominantes, visaugstāk vērtējama pati pirmā prēmijas saņēmēja (1990. gadā) Saulcerīte Viese, kas praktiski ir tas cilvēks, kurš mums atdevis Aspaziju. Kamēr vēl Daukšas pastāvēja kā muzejs, tieši Saulcerīte arī bija tas cilvēks, kurš rūpējās par dzejnieces piemiņai veltīto materiālu apkopošanu un saglabāšanu.

Tāpat ļoti lielu pateicību esam parādā 2010. gada prēmijas laureātei Liliānai Štauerei, kura Aspazijas piemiņas iemūžināšanā darījusi ļoti daudz praktiskā, tā saucamā melnā darba. 

Visu interviju lasiet ceturtdienas, 19.marta, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis Puriņš

Pievieno komentāru

Komentāri 2

Inese

Precizēsim. Zaļenieku KN Lielajā zālē ir 250 vietas, pasākumā bija 132 skatītāji. Vienpadsmit dziedātājas zālē aizņēma tikai vienu pusrindu un četri Alunāna teātra aktieri zālē nesēdāja.
Aspazijas jubilejai Zaļeniekos sākām gatavoties jau iepriekšējā gada septembrī, lai novembrī skatītājus iepriecinātu at literāri muzikālu kompozīciju "Topi cieta, doma...", kuru parādījām divas reizes un to noskatījās 252 skatītāji.
P.s. Avīzes rakstā minētā nopūta par 2000 Aspazijas un Raiņa vēstulēm atskanēja aiz izbrīna par saglabāto daudzumu.

pirms 3 gadiem, 2015.03.23 10:38

Citas ziņas