Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

«Pārstāvam kultūras, nevis politiskās biedrības» 1

23. septembrī mazākumtautību kultūras biedrības dāvina pilsētai koncertu «Mana laimes zeme». 

Mūsu brašais novadnieks Sprīdītis no Annas Brigaderes pasaku lugas laimes zemi meklēja vai pa visu plašo pasauli, līdz nonāca pie atziņas, ka vislaimīgākā vieta uz zemes rodama paša mājās. Pasaulē netrūkst cilvēku, kas meklē citu vietu zem saules, un īpaši pašlaik tas daudziem tiešām ir izdzīvošanas jautājums, kamēr netrūkst arī parastu labākas dzīves meklētāju, kam šķiet, ka kaut kur citur tek «piena upes ķīseļa krastos», no kurām atliek tikai pastrēbt.

«Arī mēs koncertā «Mana laimes zeme» apceļosim dažādas valstis, mēģinot rast atbildes, kas ir laime, kur tā rodama un kā to gūt,» atklāj viena no galvenajām pasākuma, ko šeit dzīvojošo mazākumtautību kultūras biedrības dāvina Jelgavas 750 gadu jubilejai, iniciatorēm un organizatorēm – pašvaldības administrācijas Sabiedrības integrācijas pārvaldes (SIP) kultūras darba speciāliste Evika Kaufelde.

Jelgavā jau pierasts, ka SIP apžilbina ar saviem daudzajiem pasākumiem, tāpēc nav nekāda pamata domāt, ka iecerētais koncerts varētu neizdoties. Sevišķi jau tik drīz pēc nedēļu iepriekš notikušajiem Sarmas ielas svētkiem, kas pamazām veidojas par jauku, dažādas paaudzes un tautības integrējošu tradīciju.

«Bērni bija atnākuši ar visām ģimenēm, un tas arī ir viens no mērķiem – lai mūsu organizētajos pasākumos piedalītos bērni kopā ar vecākiem,» priecājas SIP vadītāja Ilga Antuža.

– Tā jau arī ir integrācija, ja šo terminu lietojam plašākā, ne tikai etniskajā nozīmē. Integrācijas starp dažādām paaudzēm, tāpat kā sociālajiem slāņiem, bieži vien mūsu sabiedrībā ļoti pietrūkst.
Ilga Antuža: Protams, turklāt Sarmas iela nav pašā pilsētas centrā, tā ka to var uzskatīt arī par pasākumu, kas vieno centra un nomales iedzīvotājus, jo interesentu netrūka arī no citiem Jelgavas mikrorajoniem. Piedalījās arī Sarmas ielas uzņēmēji, cik nu mums to ir: veikali, kā arī bijušās konservu rūpnīcas vietā ierīkotā leļļu ražotne.

Un noteikti jāuzteic Jelgavas 2. pamatskola, bez kuras līdzdalības svētkus diez vai būtu iespējams sarīkot. Pagājušajā gadā tapa Sarmas ielai veltīta pasaku grāmatiņa, šogad skolēni bija sarakstījuši dzejoļus par Jelgavu, kurus paši arī nolasīja.  

Jāpaliela arī mūsu mazākumtautību muzicējošie kolektīvi «Slavjanočka» un «Džerelo», palīdzēja arī kaimiņi no netālu esošās «Jundas».

– Sarmas ielas svētkus jau atspoguļojām, diemžēl notikumu gūzmā paslīdēja garām tāds droši vien daudziem būtisks notikums kā ebreju Jaungada svinības «Roš-ha-šana», kas Sabiedrības integrācijas pārvaldē tika svinētas aizvadītajā svētdienā.
Evika Kaufelde: Pēc ebreju kalendāra nosvinējām 5776. gada sākumu. Tik milzīga atšķirība skaitļos ir tāpēc, ka gadu skaitīšana sākas nevis no Kristus dzimšanas, bet no cilvēka radīšanas.

I.A.: Pirmās piecas dienas Dievs radīja zemi, puķes, zvērus un citas radības, bet sestajā – cilvēku.

E.K.: Tika stāstīts, kas ir aktuālās lietas viņu Jaunajā gadā. Tā nav ne eglīte, ne pulksteņa rādītāju virzība uz divpadsmitiem, bet medus, āboli, apaļa maize.

– Cik apmēram ir ebreju Jelgavā?
I.A.: Precīzas statistikas mums nav, bet oficiāli esot mazliet vairāk nekā divi simti. Tas nav daudz, bet jāņem vērā kaut vai tas faktors, ka pasē vairs nav obligāti uzrādīt tautību, tā ka reālo skaitli pateikt ir praktiski neiespējami.

– Tad jau jums grūti pateikt arī par citām tautībām?

E.K.: Orientējamies galvenokārt pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem. Visvairāk (2015. gada 1. jūlijā) pārstāvēti krievi – 16,8 tūkstoši, krietni mazāk ir baltkrievu – 3374, ukraiņu – 1577, uzskaitīti arī 895 čigāni un 869 lietuvieši, vēl 1,5 tūkstoši iekļauti ailītē «pārējie».

– Un latvieši? 
E.K.: Pēc PMLP datiem, 35,6 tūkstoši, tā ka mazākumtautības statusam noteikti neatbilstam.

– Un cik ir mazākumtautību biedrību?
I.A.: Sanāk septiņas: krievu, baltkrievu, ukraiņu, poļu, lietuviešu, ebreju un čigānu. Nu jau ilgāku laiku pūlamies nodibināt gruzīnu biedrību, bet īsti nesanāk. 

– Ja pareizi sapratu, tad katra no mazākumtautību biedrībām diezgan regulāri rīko savas svinības?
E.K.: Tās ir attiecīgās tautības kultūras dienas, kuras katra biedrība cenšas reizi gadā organizēt. Protams, ar mūsu atbalstu. Bieži vien veidojas veseli komplekti, kuros iekļaujas gan izstādes, gan literārie vakari, un parasti svētki beidzas ar noslēguma koncertu.

Tieši šajos svētkos ir iespējams parādīt savas spilgtākās nacionālās kultūras iezīmes. Izstāžu veidā (sadarbībā ar savām vēstniecībām) tiek ieskicētas arī attiecīgās tautas vēstures būtiskākās lappuses.

Literārajos vakaros ir iespēja parādīt savu dzejnieku devumu, dažreiz labi pastrādājuši arī atdzejotāji. Piemēram, ukraiņiem – Jelgavas dzejas veterāns Konstantins Averčenko ir tulkojis Raini, savukārt Joanna Jureviča no Latvijas Poļu savienības savas tautas pasākumos iepazīstinājusi ar poļu ievērojamā dzejnieka Česlova Miloša vārsmām oriģinālvalodā.

– Un kā jūs ietekmē starptautiskā situācija? Vienu brīdi bijušas pat divas ukraiņu biedrības...
E.K.: Blēņas, ar ukraiņiem viss ir kārtībā. Vienīgi nu viņiem ir jauns un enerģisks vadītājs – Bogdans Timkivs. Aktīvi darbojas un piedalās mūsu kopīgajos pasākumos. Ja arī bija kāda «šūpošanās», tad nu tā ir garām.

Kā kultūras darba speciāliste varu teikt, ka visas mūsu asociācijas mazākumtautību biedrības aktīvi piedalās pasākumos, cītīgi darbojas dziesmu un deju mēģinājumos un tagad gatavojas kopējam koncertam.

Nav strīdu un nesaskaņu, piemēram, starp krievu un ukraiņu biedrības pārstāvjiem, lai kā arī varbūt kādam gribētos. Mēs esam kultūras, nevis politiskās biedrības. Varbūt tāpēc arī tik zīmīgs nosaukums 23. septembra koncertam – «Mana laimes zeme». Nāciet un paskatieties, tad varēsiet spriest, kur mūsu pilsētas nacionālo kultūras biedrību dalībnieki ir to atraduši.

Sākums – pulksten 18 pilsētas kultūras nama Lielajā zālē, un, tā kā ir dāvana Jelgavai 750 gadu dzimšanas dienā, ieeja, protams, bez maksas.

– Varbūt var palūkoties gar priekškara maliņu, kas skatītājus koncertā sagaida?
E.K.: Koncerts nav domāts kādam atsevišķam cilvēkam, Domei vai kādai no kultūras biedrībām – tas domāts absolūti katram jelgavniekam, jo dzīvojam mēs vienā pilsētā un svētki domāti visai Jelgavai.

Pats iepriecinošākais, ka šo dāvanu pilsētas iedzīvotājiem un viesiem iecerējušas pašas nacionālās kultūras biedrības, kaut Pilsētas svētkos jau izdevās labi sevi parādīt Vecpilsētas ielas pasākumā.

Par koncertu kultūras namā negribētu visu izstāstīt, lai paliek intriga, skatītājam atnākot. Varu atklāt, ka ar dziesmām un dejām klausītājus un skatītājus priecēs krievu, baltkrievu, ukraiņu, poļu, čigānu, ebreju un lietuviešu kultūras biedrību pašdarbības kolektīvi, ar saviem priekšnesumiem kuplinās arī tautas instrumentu orķestris «Kadans» no Rīgas Innas Krutikovas vadībā, kā arī Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra jaunie un topošie aktieri. Viesosimies dažādās zemēs, kas saistītas ar mūsu biedrībām un katrā no tām meklēsim gudros un viedos, lai no viņiem uzzinātu, kas tā tāda – laime – un kur tā meklējama.

Apkopojot šīs ziņas, mēģināsim nonākt pie kopsaucēja, kas tad mums pašiem ir Laimes zeme. Pačukstot varu pateikt priekšā, ka necik tālu vis tā nav.

Darbojoties ar kultūras biedrībām, esmu novērojusi, ka iedzīvotāji, kas jau kādu laiku dzīvo mūsu pilsētā, redz, kā tā mainās un attīstās, kļūst arvien glītāka un sakoptāka, un arī tie, kuriem pasē nav rakstīts – latvietis, arvien vairāk Jelgavu pieņem kā savējo un sauc par mūsu pilsētu.

– Kaut par politiku nolēmām īpaši nerunāt, nevaru atturēties no jautājuma – ko darīsiet, ja septiņām mazākumtautību kultūras biedrībām nāksies pievienot vēl kādu. Un nevis gruzīnu, ko labprāt ņemtu savā pulkā, bet, piemēram, sīriešu?
Ilga Antuža un Evika Kaufelde: Protams, nedzīvojam uz vientuļas salas un esam domājuši arī par to. Mēģinām gatavoties dažādiem variantiem. Protams, ka tas būs jauns izaicinājums un tas uztrauc ne tikai mūs, bet visu pasauli. Bet priecāsimies par savu Laimes zemi, jo risinājumu, mēs vismaz ceram, vienmēr var atrast. Katrā ziņā savu Laimes zemi pamest negrasāmies. 

Foto: Raitis Puriņš

Pievieno komentāru

Komentāri 1

Citas ziņas