Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pie draugiem skotu majestātiskajās pilsētās un gleznainajos pakalnos

Uzzinot par iespēju Skotijā apciemot draugus, kuri jau daudzus gadus dažādi centušies palīdzēt brāļu draudzei un vietējai sabiedrībai Platonē, pirmā mirkļa sajūtas ir gluži kā apmaldījušās miglā. Apziņā uzplaiksnī ekrānos redzētais dabas skaistums, brīdinājumi par nepastāvīgajiem laikapstākļiem un stāsti par skotu nesteidzīgo dzīvi. Taču tikai, kad «Ryanair» lidmašīna mīksti nolaižas naksnīgajā Prestvikas lidostā aptuveni pusstundas braucienā no mūsu galamērķa Glāzgovas, ieslēdzas īstās filmas ieraksta poga, kas atstās neizdzēšamus iespaidus un emocijas un noteikti iemetīs āķi lūpā atgriezties vēl.

Cīņai par neatkarību pietrūkst jaudas

Apvienotās Karalistes trešā, bet Skotijas lielākā pilsēta augusta vidū mūs sagaida ar lietu, vēju un vājiem padsmit grādiem plusā, kas vēlāk Alī un Dženai – jaunam pārim, pie kura laipni paliekam, – liek ieslēgt dzīvokļa apkuri. Tomēr tas mūs neattur doties baudīt apkārtni, jo apzināmies, ka laika (četras ceļojuma dienas) ir gauži maz, lai gūtu dziļu priekšstatu par Atlantijas okeāna un Ziemeļjūras ieskauto un teju 800 salām bagāto zemi, kuras Aberdīnu dēvē par Eiropas naftas galvaspilsētu, kuras ainavu rotā neskaitāmas senas pilis un citas majestātiskas arhitektoniskas pērles un kura izlolojusi tādus ievērojamus vārdus kultūrā kā, piemēram, rakstnieks sers Valters Skots (1771– 1832), kam par godu un pateicību Edingurgā uzcelta 60 metru augsta statuja, kas vairāk atgādina dievnamu.

Pamatīgums Skotijā manāms ik uz soļa. Iespējams, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc šī zeme, kas vairāk nekā 300 gadu ietilpst Lielbritānijā, nonākusi līdz 18. septembra neatkarības referendumam. Tomēr sarunā ar vietējiem atklājas, ka tas ir vairāk emocionāls pieteikums, jo ir pārāk daudz nezināmā, kāda varētu izvērsties dzīve pašiem savā jau līdz šim sakārtotajā un pārticīgajā valstī. Pietrūks arī šādiem procesiem raksturīgo «piedzimšanas sāpju», par ko skotu draugiem liek aizdomāties mūsu stāsti par Latvijas izraušanos no Padomju Savienības – par «Baltijas ceļu», milzīgajiem mītiņiem, kuros cilvēki kā jūra, janvāra barikādēm, cukura un ziepju taloniem un citiem neskaitāmajiem deficītiem. Tā vietā Skotijā biežāk manāmi viņu zilie ar baltu pārkrustotie karogi un atsevišķas grupiņas, kas aicina teikt «jā!».

Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 4. septembra, «Zemgales Ziņās». Foto no autora albuma

Pievieno komentāru

Citas ziņas