Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Šarmantā Madara Fogelmane ir ceļā uz festivālu «Positivus» 3

Divdesmit trīs gadus vecā jelgavniece Madara Fogelmane ir talantīga čelliste, kas studē Briseles Karaliskajā konservatorijā. Viņa dodas uz Salacgrīvu, lai svētdien plkst. 18.15 kopā ar grupu «Das Sonntags Legion» uzstātos festivālā «Positivus» uz «I Love You» skatuves.
Madara čella spēli mācījusies Jelgavas Mūzikas skolā, pēc tam Mūzikas vidusskolā. Jautāta, vai instrumenta izvēli ietekmējuši vecāki, kā tas notiek lielā daļā gadījumu, Madara pasmaida: «Es domāju, ka tas ir liktenis. Tas noteikti nav vecāku pirksts. Man ģimenē ne mamma, ne tēvs nav ar muzikālo izglītību. Mamma nemaz nebija domājusi mani sūtīt uz mūzikas skolu. Kad man bija pieci gadi un es vēl gāju bērnudārzā, tanī gadā skolotāja Irina Titarenko bija izdomājusi bērnudārzos pameklēt talantīgus bērnus. Paņēma mani un vēl vienu meiteni.»

Madarai atmiņā ir kāda spilgta bērnības aina: «Es vēl atceros to brīdi, kad es pavisam maziņa stāvu pie mūzikas skolas un mamma un skolotāja prasa, vai es gribu spēlēt čellu. Es tā skatos uz viņām un domāju – kas tas tāds ir? Es pat nezināju, bet teicu – jā, es gribu! Es spēlēšu! Protams, tad es vēl nezināju, kur es iekuļos. Pēc tam visu bērnību pavadīju, diendienā mācoties. Visādi ir gājis, bet tiešām paldies liktenim, paldies, ka man tā sanāca.» 

Šķiet, tas patiešām Madaras dzīvē ir bijis liktenis, kurš aizvedis viņu uz mūzikas skolu. Izrādās, Madaras vecaistēvs no mammas puses ir bijis kontrabasists, savukārt Oto Fogelmans tēva puses rados bijis viens no pirmajiem Latvijas čellistiem. «Par viņu mums pat mācīja mūzikas vēsturē. Man liekas – tas jau bija kaut kur ierakstīts, ka kādam tas viss būs jāturpina. Es esmu ļoti priecīga, ka tas kāds esmu es un man ir izdevība nest to ģimenes sajūtu. Nav tā, ka visu esmu sākusi no baltas lapas. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk es saprotu, ka esmu radīta šim instrumentam,» stāsta Madara.

Madara ir dziedājusi koros, tai skaitā korī «Spīgo», piedalījusies dziesmu svētkos, olimpiādēs, jau no 14 gadu vecuma viņa piedalās daudzos projektos, bijusi gan Jelgavas, gan Rīgas grupu sastāvā. Madara vienmēr ir darbojusies ar mērķi popularizēt čellu: «Spēlēju pat visādos interesantos ansambļos, kuros man varbūt pat tik ļoti nepatika, bet man bija pārliecība – jo vairāk darīsi, jo vairāk tas kādā brīdī nāks atpakaļ.»

Šobrīd Madara spēlē grupā «Das Sonntags Legion», ar kuru kopā arī piedalīsies festivālā «Positivus». Par nokļūšanu grupā Madara stāsta: «Man bija 16 gadu, kad man piedāvāja piedalīties filmas fona mūzikas ierakstā. Visi apkārtējie tobrīd bija par mani vecāki – viņiem bija divdesmit pieci divdesmit seši gadi. Es nenobijos, drosmīga gāju un darīju visu, ko vien varēju, un beigās es viņiem iepatikos gan kā cilvēks, gan kā māksliniece. Viņi manī saskatīja potenciālu, tāpēc arī piedāvāja darboties grupā.» 

Grupā kopā ir septiņi cilvēki un tiek spēlēts čells, vijole, bungas un četras ģitāras. Taču instrumenti tiek mainīti, pievienoti arī akordeons un mandolīnas, kas skanējumā rada krāsas, «Das Sonntags Legion» ir pievienojušies arī pūtēji. Grūtāks posms grupai sācies pēc tam, kad Madara aizbrauca studēt uz Briseli. «Grupa sākotnēji balstījās uz ģitārām, un citi stīgu instrumenti bija vairāk noskaņas radīšanai. Kad es ienācu grupā, viss mazliet pamainījās, pēkšņi stīgas kļuva nozīmīgākas, nekā sākumā bija cerēts,» stāsta Madara. Nu jau ir pagājuši septiņi gadi, kopš Madara ir grupas sastāvā.

Pēc vidusskolas Madara iestājās Briseles Karaliskajā konservatorijā, kurā nomācījusies jau trīs gadus un nākamgad beigs bakalaura studijas. Sākotnēji Madara bija plānojusi studēt ASV. Doma par Briseli radās pēc tam, kad Madara bija apmeklējusi Briseles profesora meistarklases Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. «Es aizgāju, paklausījos, man viņš iepatikās. Sākumā ļoti gribēju uz Ameriku, bet nolēmu neriskēt, jo vēl nekad nebiju dzīvojusi ārpus mājām. Es jutos nedroša par to sajūtu, kad tu nevari tikt mājās, ja tev ir grūti vai arī svešumā neesi sevi atradis. Es sapratu, ka labprāt paliktu Eiropā, sajustu, kā tas ir, varbūt pat pierastu, un tad var doties tālāk. Sākumā bija ļoti grūti – tomēr pirmo reizi iziet tālāk pasaulē pie svešiem cilvēkiem, svešām kultūrām, mentalitātēm. Bet tagad jau viss ir kārtībā. Cilvēki pie visa pierod,» tā Madara.

Madara par atbalstu vēlas pateikt lielu paldies draugam Kasparam Jaunzemam, ar kuru kopā jau trešo gadu dzīvo Briselē: «Viņš ir bijis mans lielākais atbalsts šo gadu garumā. Viņš katru dienu cīnās ar maniem mākslinieces untumiem un nepadodas. Viņš ir mans otrs mugurkauls.»

Lūgta nosaukt trīs lietas, bez kurām Madara sevi nevarētu iedomāties, meitene uzreiz nešaubīgi nosaka: «Bez čella». Tad iestājas neliels mulsums: «Laikam jau bez tā rudā šarma (dabīgi esmu rudmate), bez tā es nebūtu es. Es noteikti ataudzēšu savus rudos matus, kad pienāks īstais brīdis. Arī bez balss, jo esmu diezgan runātīgs cilvēks. Man ļoti patīk dalīties emocijās un pieredzē. Ja būtu veids, kā es varētu ar saviem vārdiem palīdzēt vai mainīt kāda dzīvi, es atdotu visu!»

Čells, domājams, daudziem saistās vispirms jau ar klasisko mūziku. Madara ir viena no tām, kas ir parādījusi, ka čells var būt arī citāds: «Klasiskā mūzika ir ļoti daudzpusīga un sarežģīta mūzika. Ne visi var to izprast. Ja tu gribi vērsties pie tautas un kaut ko pavēstīt, tad ceļš iet caur citu mūziku. Pirmā grupa, kurā es spēlēju, bija rokgrupa, tur arī mēģināju to darīt. Ir laba sajūta, ka tu vari uziet uz skatuves un «paņemt» cilvēkus ar kaut ko savu. Klasiskā mūzika ir mūsu mūzikas vēstures atspoguļojums caur komponistu, kurš mūziku uzrakstīja, ārēju apstākļu (karu, revolūciju) un emociju, sapņu ietekmēts. Ja tu esi rokmūzikā vai popmūzikā, tev ir iespēja radīt kaut ko savu, un tas, es domāju, ir lielākais vilinājums. Ka tu vari savu balsi, savas domas sniegt cilvēkiem un viņi to caur čellu uztver. Parādīt, ka arī tā var. Ar jebkuru instrumentu var iet tālāk – robežu nav. Robežas ir tik tālu, cik tās ir cilvēka prātā.»

Madara stāsta, ka čellam ir spēcīgs raksturs: «Es čellu salīdzinu ar cilvēku. Vispirms jau tas, ka čella skaņa ir tuvākā cilvēka balss skaņai. To arī visiem dziedātājiem saka – iedomājies, ka tu dziedi kā čells, jo tembrs, diapazons, balss ir ļoti tuvi. Bet vispār tas ir sērīgs instruments ar ļoti skumju skaņu. Agrākos laikos čellu speciāli apstrādāja, lai dabūtu to skaudrumu ārā. Man jau liekas, ka tas ir labākais instruments pasaulē.» 

Pēc Madaras domām, labam čellistam, tāpat kā jebkuram mūziķim, jābūt talantīgam, ar spēcīgu raksturu, viņam jāpiemīt labām darba spējām, izturībai, pacietībai. Čellistam jāspēlē no sirds, jo samākslotību klausītājs dzird. Madara ar smaidu piebilst, ka čellistam jābūt arī spēcīgam un ar stipru mugurkaulu, lai čellu varētu panest. Madara saka, ka čellistiem jānodarbojas ar peldēšanu, lai stiprinātu mugurkaulu un pēc gadiem mugura nebūtu līka. Madara arī pati labprāt peld, ūdens ir viena no viņas stihijām, tāpēc viņa brauc arī uz jūru: «Tas ir pats labākais – visu smelties no dabas.»

Daba ir viens no lielākajiem Madaras iedvesmas avotiem: «Ja ieklausās, sadzird, pavēro – tāda enerģija plūst! Protams, iedvesmu var smelties arī no savas pieredzes, no tā, kam tu esi gājis cauri, kādiem mīlestības stāstiem, kādām sāpēm. Bieži mūziķiem, man arī, visvieglāk dziesmu uzrakstīt tad, ja kas sāp vai nomāc. Un tad tu jūties, ka tas viss ir kaut kur nolikts, nav vairs tevī iekšā un nekrājas. No tādiem patiesiem stāstiem rodas tie labākie darbi, jo tie līdz sirds dziļumiem ir patiesi. Tas, kas ir patiess, cilvēkiem patīk. Savukārt to, kas ir izdomāts vai viltots, man liekas, var ļoti labi just. Tāpēc arī aktiera profesija ir ļoti grūta. Izdzīvot to visu katru reizi. Ja aktieris tēlo un nav patiess, to redz. Mums, mūziķiem, arī ir jābūt aktieriem uz skatuves. Nav svarīgi, kāds ārā ir laiks, vai ģimenē kāds ir saslimis, tev ir jāiet un simtprocentīgi jābūt tur, uz skatuves. Tu nevari būt prom.»

Kaut arī Madara kopā ar grupu šogad jau otro reizi uzstāsies vērienīgajā festivālā «Positivus», katru gadu uzstājas festivālā «Laba daba», ir piedalījusies daudzos projektos kā Latvijā, tā ārpus tās, guvusi arī atzinību dažādos konkursos, jautāta par lielākajiem panākumiem, Madara saka, ka tādi viņai vēl tikai priekšā: «Ar tādu domu es dzīvoju katru dienu, mācos un strādāju, jo, manuprāt, viss tikai sāksies. Man ir bijuši brīnišķīgi gadi ar brīnišķīgiem cilvēkiem, un es esmu ļoti, ļoti pateicīga par katru cilvēku, kuru es esmu savā dzīvē satikusi un kurš man ir kaut ko iemācījis un devis. Bet viss vēl priekšā – tas lielais vilnis tikai nāks.» 

Viens no Madaras lielākajiem sapņiem sāk piepildīties – viņa sāk rakstīt savu mūziku: «Man vēl ir diezgan daudz jāmācās, un ir vajadzīgs laiks, lai es to īstenotu, bet sākums ir. Viss, kas notiek, notiek ļoti lēni, pa mazam solītim katru dienu. Radīt kaut ko savu ir viens no maniem lielākajiem sapņiem, kas arī lēnām sāk piepildīties. Būt ne tikai sastāvos, grupās, bet būt kā individuālai personībai ar savu vārdu, savām spējām, savu talantu, šarmu, ideju, pateikt ko jaunu cilvēkiem. Gribētu sajust, ka kodolu, pamatu esmu radījusi es, pārējais varētu būt arī no citiem.»

Pievieno komentāru

Komentāri 3

Zane

Ļoti iedvesmojoš raksts. Prieks par tādiem cilvēkiem.

pirms 4 gadiem, 2014.07.21 09:03

Citas ziņas