Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vai rūķiem pienākas atvaļinājums?

Svētdien, 4. jūnijā, Jelgavas Jaunais teātris atskaņos “Bērnības melodijas”. Tieši tā atskaņos , ko izdevās noskaidrot sarunā ar Jelgavas Jaunā teātra (JJT) studijas daudzsološajām jaunajām aktrisēm Amandu Alksni un Evelīnu Šulci.

– Kas ir “Bērnības melodijas” – kā saprotu, ne dramaturģisks darbs, bet jūsu pašu stāstītas atmiņas par savu vecāku un vecvecāku dzīvi?
Evelīna: Tie ir sešpadsmit stāsti par viņu bērnības piedzīvojumiem, un katram mūsu studijas bērnam tas ir stāsts par mūsu vecākiem un vecvecākiem.

– Reāli un patiesi stāsti?
Evelīna: Jā, mēs jautājām saviem vecākiem, lai uzzinātu, kā īsti bija. Izrādei būs dokumentāla pieskaņa, taču nevar teikt, ka gluži patiesi būs attēlots, kā tas notika, drīzāk tās ir mūsu domas, kā tas viss varēja notikt. Stāsti veidoti kopā ar mūsu režisoru Rihardu Svjatski, kurš faktiski arī paveica lielāko daļu šī uzveduma tapšanā.

– Vai Rihards Svjatskis bija arī šīs idejas autors?
Amanda: Drīzāk jāsaka, ka mēs paši Jelgavas Jaunā teātra studijā sarunu veidā izdomājām, ka varētu tapt kas tamlīdzīgs. Sākās viss ar to, ka mēģinājumu telpā tika ienestas klavieres, un mēs ar vēl vienu meiteni sākām spēlēt. Tā radās nosaukuma otrā daļa – “melodijas”.

Evelīna: Jā, tā tapa mūzika mūsu stāstiem. Rihards dzirdēja, kā mēs dziedam, spēlējam un vēl pašas ritmiņu uzsitam. Režisoram tas ļoti patika, un viņš teica, ka to noteikti vajag. Tā ka dziedāsim un spēlēsim klavieres, un izrāde būs visnotaļ muzikāla.

Foto: Raitis Puriņš. Visu interviju lasiet 1. jūnija “Zemgales Ziņās”

Pievieno komentāru

Citas ziņas