Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzīve turpinās

Ar jauno mūziķi Valēriju Kravali tiekamies pirmdienas rītā, pirms viņa pēc trim nedēļām Latvijā devusies uz lidostu, lai lidotu atpakaļ uz Berlīni. Tur jelgavniece studē ģitāras spēli. Valērija pirms teju diviem gadiem izdevusi savu pirmo minialbumu “Stuck in Melancholy”, kam šī gada maijā sekoja debijas albums “Life Goes On”. Par savu mūziku jauniete saka – tas ir krustojums starp postpadomju tematiskiem dziesmu tekstiem, dziļi atmosfēriskām ģitāras skaņām un elektroniskiem bītiem. 2017. gada vasarā viņa no Parīzes līdz Latvijai atbrauca ar autostopiem, šķērsojot astoņas valstis, taču kopumā apceļotas 30, un septembrī Valērija iecerējusi sarakstam pievienot arī Singapūru un Malaiziju. Pasaules izzināšanai jaunietes dzīvē ir tikpat liela vieta kā mūzikai, viņa arī daudz lasa un labprāt apgūst valodas.

Kā sāki nodarboties ar mūziku?

Viss sākās pirms deviņiem desmit gadiem ar ģitāras spēlēšanu tāpat vien, līdz vecāki mani sāka aģitēt doties uz Bērnu un jauniešu mūzikas kluba (BJMK) Rokskolu. Tur mācījos pie Riharda Lībieša un grupas “Laime pilnīga” ģitārista Mārča Vasiļevska. Vokālu apguvu pie grupas vokālista Ervīna Ramiņa. Beidzu Rokskolu, un pirms trim gadiem – 2016. gada maijā – notika mans pirmais solokoncerts. Skanēja pirmās sarakstītās dziesmas, tur vēl spēlēju akustisko ģitāru.

Tas nav biežāk sastopamais ceļš, kurā muzicēšanas prasmes tiek apgūtas mūzikas skolā.

Man toreiz bija 12 gadu – biju pašā “labākajā” vecumā, kad viss šķita nepareizi. Tētis ļoti gribēja, lai esmu sportiste. Izgājām cauri daudziem sporta veidiem – vingrošanai, tenisam, pēdējā bija peldēšana, kur man absolūti negāja. Mani vajadzēja stimulēt ar dāvaniņām un citiem paņēmieniem, bet tad es pilnībā padevos. Sports nekad nav bijis mana lieta. Man vienmēr bijusi interese par laikmetīgo mākslu un fotogrāfiju, bet nebija tā, ka bērnībā ietu uz pulciņiem. 15 gadu vecumā sāku pie tā vairāk piestrādāt, apmeklēt kursus.

Foto: Ruslans Antropovs. Visu rakstu lasiet 8.augusta “Zemgales Ziņās”   

Pievieno komentāru

Kultūra un izklaide