Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ar dzejas vakaru atklās Rutas Štelmaheres gleznu izstādi

No 1.oktobra līdz 27.novembrim Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas tornī būs skatāma Jelgavā dzimušas jēkabpilietes Rutas Štelmaheres gleznu izstāde “Viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”, “Ziņas” informē rīkotājs Māris Brancis un Jelgavas reģionālais tūrisma centrs. Kā stāsta pati māksliniece, izstāde ir veltījums viņas dzimtas sieviešu sapņiem par ilgu un laimīgu laulību, bet ne tikai – par dzīvi, kas turpinās arī pēc nāves. Izstāde tiks atklāta 5.oktobrī pulksten 17 ar mākslinieces dzejas vakaru. Dziesmas ar mākslinieces un dzejnieces vārdiem atskaņos mūziķe Elija Kapicka.

„Kad biju maza, mana mīļākā tante Matilde Anuze no bērnības vasarām Ezerē mani nodēvēja par Anužu princesi. Es biju princese no kādas pussabrukušas Jelgavas mājas jumtistabas, gar kuras durvīm norisa bīstamas cīņas starp bēniņu karalienēm žurkām un kaķiem, kas tās apkaroja. Latviešu vientuļajām mātēm padomju iekārta nepiešķīra labiekārtotus dzīvokļus. Tomēr neviena vara nespēj salauzt meiteņu sapņus par karaļa pili un princešu kleitām,” tā R.Štelmahere iesāk stāstu par izstādē skatāmajām gleznām.

Māksliniece turpina: „Vairumam pasaku par daiļās princeses atbrīvošanu un viņas cēlā vai ne tik cēlā bruņinieka uzvaru pār ļaunuma arhetipiem – tumsas valsts briesmoņiem un izsmalcināti viltīgiem ļaundariem – beidzas ar vārdiem: „Tad viņi apprecējās un dzīvoja ilgi un laimīgi.” 

Noklausījušies pasakas pēdējo teikumu, kas vēsta laimīgas beigas, bērni atviegloti nopūšas un beidzot var mierīgi iemigt, lai sapnī no jauna – nu jau kā dalībnieki – piedalītos cīņās pret ļaunuma karaļvalsti. Bet vecmāmiņa vai vectēvs, aizverot mazbērnu guļamistabas durvis, iespējams, nopūšas par pasakas varoņu tālāko likteni – kurš gan labāk kā viņi zina, kas slēpjas aiz laimi un ilgmūžību sološajiem vārdiem – cik daudz ļaunuma pasaku varoņiem būs jāatpazīst un jāuzvar pašiem sevī. Iespējams, vecmāmiņa un vectēvs nav lasījuši grāmatas par desmit laimīgu attiecību vai gara mūža noslēpumiem.”

R.Štelmahere pieļauj, ka vecvecāku atmiņu kopsumma saistīta ar Bībelē izlasītajiem vārdiem. „Ja es runātu cilvēku un eņģeļu mēlēs, bet man nebūtu mīlestības, es būtu kā dunošs varš un šķindoša kimbala. Un, ja man būtu pravietošanas dāvanas un es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus un ja man būtu tāda ticība, ka es varētu kalnus pārcelt, bet man nebūtu mīlestības, es nebūtu nekas.  Ja es visu savu mantu izdalītu un savu miesu atdotu, lai varētu lepoties, bet man nebūtu mīlestības, es neiegūtu neko. (..) Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu.  Mīlestība nekad nebeidzas, praviešu dāvanas izsīks, mēles norims, un atziņa zudīs. Jo nepilnīga ir mūsu izpratne un nepilnīga ir mūsu pravietošana. Bet, kad atnāks pilnība, tad beigsies, kas ir tikai daļējs. Kad biju mazs bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns un spriedu kā bērns, kad kļuvu vīrs, es atmetu bērna dabu. Mēs tagad redzam neskaidri, kā raudzīdamies atspulgā, bet tad – vaigu vaigā; tagad es atzīstu daļēji, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (Apustuļa Pāvila Vēstule korintiešiem, 13.nodaļa)

Vairāk informācijas par izstādi un R.Štelmaheres dzejas vakaru Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas tornī pa tālruni 63005445.

Pievieno komentāru

Izstādes