Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzintra Žvagiņa: Gribēju saprast, kāds tas jelgavnieks ir 2

Klātesot projekta dalībniekiem, vakar sirsnīgā gaisotnē Jelgavas Kultūras namā atklāta Dzintras Žvagiņas fotoizstāde “Jelgavnieki 1918–2018”. “Ziņas” ar fotogrāfi tikās jau augustā. Turpinājumā – toreizējā saruna.

Dzintras Žvagiņas dzīve rit starp divām pilsētām – Jelgavu un Bukaresti, kurp darba gaitas aizvedušas vīru. Pirms diviem gadiem Dzintra uzsāka fotoprojektu “Jelgavnieki 1918–2018”, kas ir veltīts Latvijas simtgadei. Projekts jau pērn atzinīgi novērtēts fotokonkursā Ogrē, kur Dzintra ieguva pirmo vietu. Atzinības gūtas arī Jelgavas pašvaldības iestādes “Kultūra” rīkotajos fotokonkursos. Novembrī projekta fotostāsti būs skatāmi izstādē Jelgavas Kultūras namā, taču Dzintra nebeidz sapņot.

– Kā radās ideja par šādu projektu?
Pēc 2016. gada rudens fotogrāfiju konkursa kultūras namā runājām ar Mairu Dudarevu, ka cilvēki maz taisa fotoprojektus. Tas bija tāds spēriens, ka kaut ko varētu, bet ideju man vēl nebija. Nākamajā rītā pamodos, un bija skaidrs, ka vēlos fotografēt jelgavniekus. Gribēju atstāt kaut ko no sevis Jelgavai. Pēc tam atnāca doma, ka tie būs simts gadi, no katra gada viens cilvēks. Lai spektrs būtu pēc iespējas dažāds, ietvēru gan atšķirīgas tautības, gan profesijas, gan intereses.

– Cik stāstu līdz šim ir tapuši?
Visiem, kas man to jautā, saku – cāļus skaita rudenī. (Smaida.) Pilnīgi gatavi, tādi, kas jau ir publicēti, varētu būt pie 70. Ļoti daudzi ir ar kādām “astītēm”. Piemēram, bildes ir, bet liekas, ka vēl kaut kas nav notverts. Ar kādu tiekamies vienreiz, un mums pa to laiku top gan stāsts, gan bildes. Bet ir cilvēki, ar kuriem tiekamies vairākas reizes – trīs četras. 

– Kas ir tas, ko jūs meklējat?
Par visiem cilvēkiem šajā projektā saku – tie ir mani cilvēki. Viņi man dzīvē ir ienesuši kaut ko jaunu. Vai tās ir jaunas zināšanas, vai kāda informācija, kas man pašai tajā brīdī ir bijusi noderīga. Citreiz mēs vienkārši satiekamies, izrunājamies un nolemjam tikties citā reizē. Brīžam ir saruna par dzīvi. Pie skolotājas Kļaviņas, kura joprojām strādā ar invalīdiem, aizgāju ar savilktiem pleciem. Viss beidzās ar to, ka viņa mani noguldīja uz grīdas, un mēs izvingrojāmies. Vai arī – man ir paniskas bailes no zirgiem. Einārs Nordmanis, to nezinot, mani pie viņiem atstāja vienu uz pusstundu. Tas atkal man bija pārbaudījums.

Katram cilvēkam ir kāds stāsts. Man ir bijuši vairāki, kurus esmu uzrunājusi, jo, manā uztverē, tur tiešām tas stāsts ir! Bet viņi atbild – to jau visi var! Puisis, piemēram, skrien 36 stundas no vietas, un viņš saka – bet tu taču arī to varētu. Vēl nav publicēts stāsts par pilotu, kurš par savu darbu saka – tas taču ir tik vienkārši! Uzrunāju meiteni, kura aizraujas ar rokdarbiem, vai omīti, kas visu mūžu bijusi sētniece, kas arī ir svarīgs darbs, un, izrādās, tikusi uz goda plāksnes. Man ir būtiski parādīt, lai citi arī ierauga. Ierauga to, kas pašiem šķiet tik pašsaprotami.

Manā projektā ir gan “Prāta vētra”, ko katrs pazīst, gan sieviete, kas visu mūžu psihoneiroloģiskajā slimnīcā nostrādājusi par māsiņu sanitāri. Tāpat projektā ir meitene, kas, kā tas mūsdienās notiek, izceļojusi uz ārzemēm, spēlē kokli un dzied, atbrauc uz Latviju un Dziesmu svētkos piedalās ar trim kolektīviem! Turklāt ar latviešu dziesmām viņa bez Londonas brauc uz ārzemēm. Ir arī sieviete, kuras dzīve ir veltīta kaķu glābšanai. Viņi visi ir mums tepat apkārt! Katram ir tas savs sirds darbiņš, un es par viņiem varētu stāstīt un stāstīt...

– Kā atrodat projekta varoņus?
Man ir pāris rūķu, kas pazīst jelgavniekus. Tā ir desmit bērnu mamma Baiba Ozola, un otra ir mana klasesbiedrene Jana Ķepīte, kuras iesaka cilvēkus. Daļu ieraugu feisbukā, bet ļoti lielu daļu iesaka cilvēki, kurus fotografēju. Stāstus publicēju feisbukā, un tad jau arī lapā sāk rakstīt. Tāpēc, visdrīzāk, projekta stāsts nebeigsies ar izstādi novembrī, tas turpināsies. Līdz novembrim fiziski nevaru paspēt visus safotografēt, jo ir gadi, kuros ir daudz interesantu cilvēku. No katra nofotografēju vienu, bet man ir datubāze ar domu, ka šie cilvēki ir jāpaspēj nobildēt. It sevišķi tie, kas jau ir cienījamā vecumā. 1918. gadā dzimusi kundze un 200 gadu vecas mājas īpašnieks – par diviem projekta cilvēkiem tagad saku, ka paspēju viņus nofotografēt...

Pērn mēģināju arī atjaunot informāciju, kas ar projekta cilvēkiem ir noticis pa gadu. Piemēram, deviņu bērnu mamma kļuvusi par desmit bērnu mammu, viņas dēls Matīss Ozols ieguvis piekto vietu pasaules čempionātā junioriem smaiļošanā un kanoe airēšanā un iestājies aktieros. Režisorei Lūcijai Ņefedovai nepārtraukti ir jauni iestudējumi, Baiba Rivža ik pa brīdim saņem jaunus apbalvojumus. 
Projekta cilvēkiem nav obligāti jāpiedzimst Jelgavā, bet viņiem ir jābūt saistībai ar Jelgavu. Ir cilvēki, kuri varbūt dzīvo Rīgā, bet visu mūžu ir bijuši saistīti ar Jelgavu, ielikuši savu darbu. 

– Projektā svarīgs ir arī gads, kurā cilvēks dzimis. Vai visus izdodas noklāt?
Pašlaik problēmas ir ar 1919. gadu, kur, iespējams, nemaz nav jelgavnieku... Tas gan ir ārpus projekta, bet es nevarēju nenobildēt kundzi, kas dzimusi 1916. gadā. Viņai ir 102 gadi – kad Latvija piedzima, viņa bija jau divarpus gadu veca. Tāpat ir gadi, kad nofotografēti divi jelgavnieki. Nu kā lai izvēlas starp boksa treneri Aleksandru Knohu un motosportistu un motociklu kolekcionāru Alfrēdu Zamocki? Abi ir kolorīti un to pelnījuši. Vai starp Kārli Kazāku un desmit bērnu mammu... Ir gadi, kas nedodas rokā. Bet man ir pārliecība, ka projektā atnāk tie cilvēki, kam ir jāatnāk. 

– Kā nolēmāt, ka fotogrāfijas būs melnbaltas?
Krāsainās fotogrāfijās visi skatās uz košām krāsām, un tās emocijas tik ļoti neparādās. Melnbaltajās mēģinu to noķert. 95 procenti nav pozētu bilžu. Ir situācijas, kad citādi nevar, bet pārsvarā bildes top runājoties un tajās vietās, kas ir saistītas ar šiem cilvēkiem, – mājas, darbs vai Jelgavā mīļas vietas. Vairāk akcentēju emocijas – kā nu kurā vietā tas izdevies. 

– Projekta rezultātā esat iecerējusi izstādi. 
Izstāde taps novembrī sadarbībā ar “Kultūru”. No katra cilvēka tā varētu būt viena fotogrāfija. Varētu būt arī tādas, ko vēl nebūšu paspējusi publicēt feisbukā. Ir cilvēki, kuri saka jā izstādei, bet internetam – nē. Visas bildes ir saskaņotas. Ja nu ir kāda, kas man ļoti, ļoti patīk, bet cilvēkam ne, ilgi pārliecinu. Cenšos, lai cilvēkiem nav diskomforts. Viņi nāk pretī man, es – viņiem.

Pēc izstādes man ir vēl lieli sapņi. Izstādi noņems, bet gribētos, lai tā paliek papīra formātā. Pašlaik man tam līdzekļu nav, bet idejas ir. Grāmatu diez vai kāds pirktu, bet tās varētu būt palielas mapes, kas atrastos tornī, muzejā, bibliotēkā. Muzejs jau ir ieinteresējies par projektu elektroniskā formātā.

Sākumā sapņoju tikai par izstādi, bet tagad jau ir šis... Ja būs vajadzīgs piepildīties, gan jau piepildīsies arī tas otrs sapnis. Galvenais ir sapņot, ticēt un darboties. Projekts būtībā ir man pašai – lai saprastu, kāds tas jelgavnieks ir. Cik viņš ir dažāds un interesants – dziedošs, dejojošs, sportisks... Divu gadu laikā tik daudz dažādu cilvēku esmu iepazinusi. 

– Projektā ieguldāt daudz darba. Vai tas top jūsu brīvajā laikā?  
Man jāsaka paldies vīram, ka man nav jāstrādā. Esmu ieguvusi divas augstākās izglītības un ko tik visu dzīvē neesmu darījusi – strādājusi mežu, juridiskajā jomā. Ar mākslām nekas iepriekš nav bijis saistīts.

– Kā nonācāt līdz fotogrāfijai?
Viss sākās, kad 2005. gadā kopā ar ģimeni aizbraucām līdzi vīram. Dienām tu sēdi bez darba, un vienā brīdī saproti, ka kaut kas ir jādara. Vīrs man nopirka pavisam mazu “ziepju trauciņu”. Lai būtu iemesls iet ārā no mājas, sāku ar to fotografēt. Rādu draugiem, viņiem patīk. Draugi droši vien tikai uzmundrināja, bet sāku interneta konkursos iesniegt bildes. Vienā dabūju kaut kādu balviņu, otrā, un fotoaparāts lēnām sāka augt. Dzīvojot Maskavā, izgāju kursus.

Man ir interesantāk fotografēt to, kas man patīk. Ja pasaka, ka kāzās mums vajag šādas bildes, – es tā nevaru nofotografēt, un tā arī nefotografēšu. Es ar to nepelnu naudu. Četrus rītus cēlos un braucu fotografēt dzīvniekus, pēc intervijas braukšu uz Rīgu un bildēšu kaut ko no ielu fotogrāfijas. Tā izpaužas mans atvaļinājums – kad nefotografēju projektam, fotografēju kaut ko citu. Projekts man arī patīk, jo tur bildēju tā, kā man patīk, un tā, kā es redzu. Man nav rāmju. Ir traki, ja ieliek rāmjos. Man patīk dažādība. Gribas fotografēt citādāk nekā pārējie, ieraudzīt kaut ko citu.


Foto: Ruslans Antropovs

Pievieno komentāru

Komentāri 2

Izstādes