Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Desmito jubileju svin Vara Klausītāja Zīmējumu teātris (FOTO)

Ar ceļojošo izstādi “Zīmēšana ir lielisks laiks” desmito jubileju svin jelgavnieka aktiera un režisora Vara Klausītāja izveidotais un vadītais Zīmējumu teātris.

Zīmējumu teātris ir profesionāls kamerteātris, kas rada unikālu teātra formu, apvienojot zīmēšanu, mūziku, deju un aktierspēli. Izrādes sintezē dažādus mākslu veidus, līdzās aktieriem darbojas arī laikmetīgās dejas dejotāji, mūziķi, gleznotāji, multimediju mākslinieki, izrādēs piedalās arī skatītāji. 

Uz vienas skatuves ar aktieriem
Ar Zīmējumu teātra pirmsākumiem saistāma zīmējumu un objektu izrāde “Vilks” bērniem, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 2008. gada 5. aprīlī un tiek spēlēta joprojām. “Vai zināt, kurš ir vilks?” tiek jautāts izrādē. Skan vairākas atbildes. “Es esmu vilks, jo es tikko vilku lielu svītru! Es esmu vilks, jo es tikko vilku garu skaņu! Es esmu vilks, jo es vilku vilku!” Izrāde sākas ar baltu un tīru telpu. Pēkšņi tajā sāk rotaļāties gleznotāja, mūziķis, aktrise un režisors. Mazo skatītāju acu priekšā viņi spēlējas ar valodu un vārdiem, tautasdziesmām, mūziku, mīklām un brīnišķīgiem zīmējumiem, izstāstot neskaitāmus stāstus par vilku pelēci. Nepilnas stundas laikā baltās sienas ir klātas krāsainām gleznām, kas, šķiet, saplūst un kustas gluži kā multiplikācijas filmā, telpu ir piepildījusi mūzika un dažādi dzīvnieki, bet bērni tiek aicināti uz skatuves zīmēt un spēlēties kopā ar aktieriem.

Kā stāsta Varis, Zīmējumu teātris radās pilnīgi nejauši. “Studēju teātra režiju pie Pētera Krilova, un diplomdarbs man bija Nacionālajā teātrī – Ērika Vilsona “Vovačka”. Lomas atveidoja Dace Bonāte un Ivars Kļavinskis. Izrādei ir divas daļas – pirmā daļa ir Vovačkas bērnība, otrā daļa ir šodiena. Vovačka nav sevišķi pozitīvs tēls. Viņš ir ielu muzikants, kurš lieto daudz alkohola. Un viņam ir mamma, kas viņu visu laiku vāc. Tā bērnība ir tāda skaistā apsolītā zeme. Man bija plāns, ka tā ir jāzīmē, un otrā daļa būtu psiholoģiskā spēlīte. Pēteris Krilovs teica, ka tas neiet kopā, ka tā nav viena izrāde. Un es biju spiests to visu atcelt,” atminas Varis. Kad kopā ar dziedātāju Jāni Kurševu kādu vakaru pirms Ziemassvētkiem sprieduši, ka uz svētkiem vajadzētu izveidot tādu latvisku izrādi Jāņa meitiņai, tapa “Vilks”. Piesakot izrādi festivālam “Homo Alibi”, bija vajadzīgs teātra nosaukums, un radās Zīmējumu teātris.

Svarīgākās – mazās lietas
Šo gadu laikā tapis aptuveni desmit izrāžu – pa vienai gadā. “Vilks”, “7 pasakas par Ņukucīti”, “Lūdzu”, “Skaistākā lieta pasaulē”, “Dzejtaurenis”, “Dāsnumātika”, “Muzikālā darbnīca”, “Mīlība” – katra ar savu stāstu, savu komandu un zīmējumu. “Zīmēšanu attīstu visdažādākajos veidos, lai tas nav parasts teātris, kur skatītājs skatās, kas notiek uz skatuves, un beigās aplaudē,” teic Varis.
Taujāts, kura no visām Zīmējumu teātra izrādēm pašam tuvāka, Varis nosauc “Mīlību”. Tā ir Vara, komponista Kristapa Pētersona un scenogrāfes Hiroko Ošimas (Japāna) veidota zīmējumu un dejas kamerizrāde bērniem un ģimenēm. Priekšnesums ir bez vārdiem. Iztēle balstās zīmējumos, kustībās un mūzikā. Izrādē uz skatuves ir horeogrāfe Agate Bankava un divi mūziķi ar simfoniskā orķestra lielākajiem stīgu instrumentiem – kontrabasiem. Līdzīgi kā izrādēm “7 pasakas par Ņukucīti” un “Dzejtaurenis”, iedvesma smelta Aivara Neibarta daiļradē. Šoreiz izrādes tapšanu iedvesmojis dzejolis “Mīlība”. “Tajā tieši mazās lietas atklāj cilvēka dzīves svarīgākās un skaistākās nianses un aicina mazajās lietās redzēt visu pasauli. Neibarta literāros darbus bērniem, dzejnieka vārdiem, “īsļaužiem”, caurstrāvo asprātīgs dzīvesprieks, zinātkāre un labsirdība. Šīs ir tās vērtības un prasmes, kas jāapgūst un jāatceras ikvienam cilvēkam – īsam un garam, augošam vai jau lielam. Un tieši laikmetīgajā teātrī, kas ir zinātkārs dažādās disciplīnās un atvērts ikvienam zinātkārajam, to var paveikt vislabāk.”

Savukārt Zīmējumu teātra izrāde “Dzejtaurenis” 2012. gadā “Spēlmaņu naktī” atzīta par gada izrādi bērniem vai jauniešiem, bet Igaunijā, Tartu, Baltijas Teātra festivālā saņēmusi diplomu par izcilu mūzikas kompozīciju. Pēc “Spēlmaņu nakts” balvas pašmāju teātrī sācies zīmēšanas vilnis, atminas Varis. Pasaulē Varis zīmējumu teātrim vai tā formām var atrast tikai dažus piemērus, tāpēc tas joprojām ir unikāls. Savukārt 2014. gadā “Dzejtaurenis” ieguva piecas nominācijas (“Labākā režija”, “Labākais skaņdarbs”, “Labākais mūzikas izpildītājs”, “Labākā horeogrāfija” un “Labākais mākslinieciskais izpildījums”) starptautiskā teātra festivālā “aactWorldFest” ASV. Izrādi veidojuši Varis (režisors), horeogrāfe Elīna Gaitjukeviča, komponists Rihards Zaļupe, scenogrāfe Hiroko Ošima, tērpu māksliniece Gerda Zandersone un gaismu režisors Rihards Gulbis. “Kāda mamma pēc izrādes nāca klāt un teica, ka viņai dzīvē nekad tā nav bijis, ka viņa sēž ar meitiņu, skatās to pašu izrādi, un pēkšņi izrādes vidū meita mammai sāk stāstīt, kas notiek uz skatuves, jo nav pārliecināta, ka mamma saprot,” izrādes neparasto iedarbību uz skatītājiem atklāj un daļēji arī gūto atzinību skaidro Varis.

Teātris bērniem un pieaugušajiem
Zīmēšana ir iespēja bērnos attīstīt radošumu. “Zīmējumu teātris ir atslēga. – Tu bērniem iedod atslēgu – otiņu –, parādi, kā tas notiek, un viņi turpina. Tas ir tāpat, kā mācoties valodu. Ir tādi skolotāji, kas tev māca gramatiku, un ir tādi, kas māca runāt. Ļoti bieži ir tā, ka tas, kurš mācījies gramatiku, īsti parunāt nevar, ir teorētiķis. Kam māci runāt, var paslīdēt gramatika, bet viņš ir tas, kurš pauž. Mēs esam tie, kas to procesu darām. Teātrī esam pieraduši, ka ir valoda, bet zīmējums ir tikpat jaudīgs,” pārliecināts Varis.

Ar izrādi “Muzikālā darbnīca”, pēc kuras bērniem tiek iedotas otiņas un viņi var zīmēt, Zīmējumu teātris piedalījās sarunu festivālā “Lampa”. “Bērni zīmē ļoti loģiski un radoši, izrādes stāsts turpinās. Zīmēšana ir laiks, nevis zīmējums. Tas izrādes notikums, tā maģija ir zīmēšanas brīdī. Tas, kas paliek pāri, tas jau vairs nav process, tas ir rezultāts. Tāpat kā nofotografēt bildi – redzi, ka tur ir kaut kāda kustība, bet, ja tu seko tai kustībai līdzi, tas ir citādi,” teic Varis.

Tomēr viņš uzsver, ka Zīmējumu teātra auditorija nav tikai bērni. “Zīmēšana jau nav tik svarīga kā pats stāsts. Ja kāds šādi grib svinēt 50. dzimšanas dienu, viņam būs pilna pieredze ar stāstiem, ko var celt ārā. Tie pagriezieni, kas ir piecdesmitgadniekam, ir daudz dziļāki un daudzšķautņaināki nekā tiem stāstiņiem, ko stāsta piecgadnieks,” tā Varis.

Viesosies arī Jelgavā
Zīmējumu teātrim nupat izdevies iegūt Kultūrkapitāla fonda atbalstu viesizrādēm, kas, sezonai sākoties, notiks visā Latvijā. Izrāde “Dāsnumātika”, kurā Čārlza Dikensa pazīstamais stāsts “Ziemassvētku dziesma” par skopo Skrūdžu pārcelts uz skolas klasi, nākamgad būs skatāma Jelgavas 4. vidusskolā. “Dzīvē vajag darīt labas lietas,” Varis pārliecināts.

Kāda ir Vara vīzija par Zīmējumu teātri? “Zīmējumu teātrim ir jābūt savai telpai, mājai. Tas var būt arī projektu repertuāra teātris, bet ir jābūt vietai, kur cilvēks var atnākt un paskatīties – šodien ir šāda izrāde, rīt šāda. Teātrim varētu būt arī savs administratīvais spēks, un tad man nevajadzētu būt uz skatuves, pie stūres vai projektu rakstīšanas. Zīmējumu teātris vienkārši notiktu pats.”


Foto: Santa Logina, Ilva Kalnāja un no Zīmējumu teātra albuma

Pievieno komentāru

Teātri