Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Āmurs, rīve un līmlente

Veicot ierastās ikdienas lietas, mēs pat neiedomājamies, ka savulaik cilvēkiem nebija tādu darbarīku un palīgmateriālu, kādi pieejami mūsdienās. Šķēres, grābeklis, sērkociņi, rīve, āmurs, līmlente – kā gan bez tiem varēja iztikt? Tā vien liekas, ka darbarīki radušies vienlaicīgi ar pasauli – par tik pierastu un neatņemamu dzīves sastāvdaļu tie ir kļuvuši. Taču kā ir patiesībā? Vai alu cilvēks rokā turēja tādu pašu āmuru kā mēs? Vai tas gudrinieks, kurš uzmontēja rīvi, pie reizes radīja arī plāksteri? Kuram cilvēkam mēs varam pateikties par līmlentes ieviešanu?

Šķiet, āmurs ir vienīgais darbarīks, pār kura galvu nācis nepelnīti daudz lamu – kolīdz novērs skatienu no darāmā, seko belziens sev pa pirkstiem... Āmura priekštecis ir visparastākais akmens. Pagāja daudzi gadsimti, iekams mūsu čaklie senči iemanījās piestiprināt akmenim kātu – šis nozīmīgais solis cilvēces attīstības vēsturē tik sperts 4. gs. p.m.ē. Tā kā striķu viņiem vēl nebija, akmens pie kāta turējās, pateicoties vīteņaugu stīgām un ādas strēmelēm. Vēl kādu laiku pēc tam cilvēks saprata, ka tā tās lietas neiet – lai pēc katras spēcīgākas kustības āmura galva neatdalītos no kāta, tā jānostiprina pienācīgi – un akmenī izgreba caurumu (kātam).Gāja gadsimti, un āmura galvu sāka izgatavot no tērauda un dažādiem metāla piejaukumiem. Kad brašajiem bāleliņiem ievajadzējās jauna āmura, viņi vis nedevās uz K-rautu vai citu būvmateriālu supermārketu – viņu “dīleris” bija ciema kalējs! Tieši viņam bija “jāizpīpē”, kā izkalt āmura galvu tā, lai tērauda rūdījums, cietība un izturība būtu nevainojamas. Pat mūsdienu āmuru ražotājiem tas ir sava veida izaicinājums.Senāk āmurs bija cilvēka trešā roka. Tas tika cienīts, godāts un celts uz pjedestāla. Kā nu ne – mūsu senči darbarīkus mēdza personalizēt. Ikviens kārtīgs saimnieks koku āmura kātam izraudzījās pēc savas patikas un iegreba tajā savu vārdu vai iniciāļus.Izrādās, āmurs nav viens kā pirksts – tam ir vesela ģimene. Vispopulārākie dzimtas pārstāvji ir hidrauliskais āmurs, namdara āmurs no koka, kurpnieka āmurs, ledus cirtnis, āmurs zirga pakaviem utt. Šodien tiek ražoti vairāk nekā 250 āmuru veidu.Nez kāpēc pirksti niez rakstīt tieši par tiem darbarīkiem un instrumentiem, kas saistās ar sāpīgo “Au!”. Jūs jau sapratāt, nākamo mēs “ķidāsim” rīvi. Tā vien liekas, ka mazākais, ko rīves ieviesējs varēja darīt cilvēces labā, bija – izgudrot plāksteri. Diemžēl plāksteri rīves savainotās mājsaimnieces un pavāri iepazina daudz vēlāk. Galvenais vaininieks rīves izgudrošanā bija neviens cits kā... siers! Iemesls tam bija visai praktisks – lai sakaltušo sieru nebūtu jāmet miskastē, 1540. gadā Fransuā Boljērs (Francois Boullier) ieviesa rīvi. Līdz tam Parīzes tirgi bija stāvgrūdām pilni ar sieru, jo zemnieki centās tos realizēt, kamēr siers vēl bija svaigs un mīksts. Pateicoties Boljēra asprātīgajam izgudrojumam, nu cieto sieru varēja sarīvēt un pārkaisīt ēdienam! Rīvi viņš izgatavoja no alvas un tai bija vairāku mūžu garantija - šo pašu rīvi joprojām var apskatīt Le Havre muzejā Francijā. Vēlākos gados rīve transformējās par universālu rīku, tika radīti dažādu veidu caurumi, lai varētu sasmalcināt arī citrusaugļus, kartupeļus, burkānus, kāpostus un citas ēdienu sastāvdaļas. Mūsdienās līdztekus rīvei “vulgaris”, kas atrodama ikvienā mājā vai restorānā, tās principu izmanto dažādos virtuves kombainos. Starp citu, Jamaikā rīve ir ne tikai kokosriekstu mīkstuma smalcināšanas rīks, bet arī tradicionālais mūzikas instruments!Viens no vērtīgākajiem izgudrojumiem pasaulē, manuprāt, ir līmlente. Kādas tik problēmas nevar atrisināt tāds niecīgs lipīgas lentes gabaliņš – novērst krāna pilēšanu, sastiķēt kopā nolūzušu mēbeles detaļu, ielīmēt grāmatā izkritušu lapu, siltināt logus, aizlīmēt muti un vēl, un vēl... Izrādās, ka līmlentei ir tikai 81 gads. Gluži kā vecmāmiņai! Kompānijas 3M inženieris vārdā Ričards Drū (Richard Drew) izgudroja caurspīdīgu celulozes līmlenti, kas vēlāk tika pārsaukta par celofāna līmlenti. Sākotnēji tās mērķauditorija bija pārtikas veikali un maiznīcas, jo pārdevējiem vajadzēja kaut ko lipīgu (bet ērti lietojamu), ar ko aizlīmēt papīra turzas (kurās iesaiņoja pirkumus). Vēlāk cilvēki iemanījās šo lipekli pielietot mājās dažādu priekšmetu ātrai salabošanai. 1932. gadā tiek izgudrots līmlentes ruļļa turētājs, tas ir veidots no dzelzs un sver vairāk nekā 3 kg. Septiņus gadus vēlāk rodas “gliemezītis” jeb ierīce, kurā uztīta līmlente. Ar šo pašu ierīci var arī ērti noplēst tik garu līmlentes gabaliņu, cik nepieciešams. Tā ir vieglāka, jo veidota no plastmasas. 2. pasaules kara laikā līmlenti plaši pielieto kaujas vajadzībām. Nu jau tiek ražotas vairāk nekā 100 dažādu veidu līmlentes. Līdz mūsdienām ASV vien ir pārdots tik daudz līmlentes rullīšu, ka tos iztinot, varētu 165 reizes apjozt zemeslodi!

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti