Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Atbalss pāri kupenām, pāri laikam

11.februāra pēcpusdienā, kad pulcējamies uz dzejas un mūzikas sarīkojumu Jelgavas mūzikas vidusskolā, pat tā kā marta pavasara maigums jūtams pilsētā.

Zālē esmu ieradusies pirmā, kad daži no koncerta dalībniekiem vēl ieskandina savus mūzikas instrumentus un ievingrina pirkstus. Lūdzu viņiem atļauju pasēdēt zālē, paklausīties, noskaņoties, sagatavoties gaidāmajam pārdzīvojumam, jo es zinu, ka šovakar būs krietni jāsaņemas, lai neapraudātos no brīža skaistuma, no spēcīgās atmiņu smeldzes. Centīšos atcerēties, cik bargi  meitas ir mani mācījušas pēc tādiem gadījumiem, sakot: „Tavi  teiktie vārdi un tavi dzejoļi var izsaukt klausītāju asaras, bet, ja raudāsi tu tā, ka asaras birst un tu pat parunāt vairs nevari  – tas izskatās smieklīgi. Tev ir jāmācās savaldīties!”Pirmajā rindā sēžot, jūtu, kā zāle pamazām piepildās ar klausītājiem. Neatskatīties! Pagaidām nezināt, kuri ir tie, kas šovakar vēlas būt kopā mūzikā un dzejā. Pēkšņi kāds pieskaras man pie pleca un saka: „Skolotāj, vai es drīkstu sēdēt jums blakām?” Tas ir Aleksejs – jauneklis – vidusskolnieks, kurš nāca  pie mums uz Jundu mācīties gadus sešus. Pa šo laiku viņš izauga garumā pāri mums visiem, attīstīja savu prātu un zinātkāri dažādos virzienos un cieši nolēma... kļūt par skolotāju. Arī agrākajos „Gaismu gaidot” sarīkojumos Jundā  Aleksejs Lukjančikovs sēdēja zāles pirmajā rindā, jo dzeja viņam kļuva vajadzīga jau sen.Skolotāju Dzintras Ķezberes un Intas Gutānes veidotā dzejas un mūzikas kompozīcija ar pirmajiem vārdiem un skaņām paceļ mūs pāri ikdienai, pārceļ laikā pirms 40 gadiem, kad uz šo pašu zāli tikties aicinājām komponistus un dzejniekus, māksliniekus un rakstniekus. Tikai toreiz VIŅI – MANI SKOLNIEKI – atradās uz skatuves līdzās Bēthovena portretam –  Inta un Dzintra, Artūrs un Ināra, Biruta un Vitālijs, Inese un Silvija, Dita un Natālija. Jā, un arī tie, kuri nekad vairs neatnāks – Māris, Raimonds, Rolands, Imants... Bet viņu klātbūtni mēs jūtam šai telpā, mūsu sirdīs un dzejā.Un, kā vēlāk saka viena no labākajām Latvijas diriģentēm Mārīte Jonkus: „Ir neparasti savāda sajūta, šajā mirklī it kā sasienot esošo un bijušo.”Kas ir tas, kas vieno šo vakaru un četrdesmit aizgājušos gadus? Prasme klausīties, ko stāsta vijoles, klavieres un čells, vēlēšanās zināt, kā vienas un tās pašas mīlestības jūtas izsaka dzejnieks vārdos, bet Jāzeps Vītols, Alfrēds Kalniņš, Raimonds Pauls un Alvils Altmanis augstajā dziesmā. Uzticība un uzticēšanas, spēja just un patiesi pārdzīvot turpina viena otru, kad šajā pat zālē pēc F.Šopēna koncerta manis rakstītie dzejoļi sasaucas ar Sintijas Šteinhofas jūtīgi un kaislīgi, šopeniski brāzmaini spēlēto fragmentu no Dižā Frederiha Balādes Nr.1. „Kā nekad agrāk es to šovakar spēlēju! Kā nekad!” pēc koncerta saka Sintija. ”Lūdzu, skolotāj, atsūtiet man tos Šopēna dzejoļus!” Sarīkojuma noslēguma vārdos skolas direktors Artūrs Puķītis – mana pirmā audzināmā kursa nopietnākais, centīgākais un elegantākais puisis - citē Bēthovenu: „Kur beidzas vārdi, sākas mūzika.” Bet es zinu, ka ir arī otrs ceļš, un galu galā... summa nav atkarīga no saskaitāmo kārtības. Galvenais, lai no visa tā kopā rodas gaisma.

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti