Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzejas laiks 2

Svētdienas rīts. Gatavoju karstmaizītes par godu Dzejas dienu ieskaņai. Rūpīgi klāju uz apziestās maizes kārtu pēc kārtas – desas ripiņu, sīpolu, Spilvas tomātu mērci, dzeltenā tomāta šķēli un nosedzu visu ar Krievijas sieru. Izskatās krāsaini un interesanti, bet viss pieņems īsto izskatu pēc uzkaršanas krāsniņā, kad garšas sajauksies , viena otru papildinot, un siers iegūs zeltainu brūnumu. Rokas darbojas ar nazi un produktiem uz galda, bet domās esmu Dzejas dienās.

Cenšos atcerēties dzejniekus, ar kuriem esmu tikusies, kurus esmu pazinusi, kurus nepazīstot esmu lasījusi, ar prieku klasē mācījusi, no kuriem pati mācījusies. Daudz viņu bijis, ļoti daudz! Un tik dažādi!Nekad jau nebiju  cerējusi, ka pēc gadiem mani uzrunās šajā skaistajā vārdā. Reiz, ierodoties uz tikšanos kādā lauku pamatskolā, dzirdēju gaitenī bērnus sarunājamies. Zēns skaļi un mazliet izbrīnījies skaidroja: „Pie mums tūliņ ciemos būs d z ī v a   d z e j n i e c e!”Kad es pirmo reizi satiku dzīvu dzejnieku? Kurš tas bija? Mācoties pedagoģiskajā skolā Jelgavā, kursā bijām sagadījušies vairāki, kuri domas gribēja izteikt pantos – Jānis Sirmbārdis, Vija Vasariņa{vēlāk Mikāne} , arī es un vēl citi. Pilsētas laikraksts „Darba Uzvara” aicināja jaunos literātus pulcēties - tikties  un konsultēties ar jauno dzejnieku Valdi Rūju. Skaistais vīrietis modernā sīkrūtainā žaketē  kā aktieris izteiksmīgi lasīja mums savus dzejoļus, pēc tam analizēja skolotājas iesūtītos mūsu darbus .Man tas bija ļoti mokošs brīdis ,un nekad pēc tam es necentos piedalīties nekādos semināros, literātu nometnēs un tamlīdzīgos pasākumos, kur publiski tiktu apspriestas manas domas, izjūtas, forma un paņēmieni, kā tās  sarindojušās  pantos. Atceros vien to, ka Valdis Rūja – manas dzejas pirmais un vienīgais analizētājs pirms sešdesmit gadiem  - teica : „Man liekas  - jūs dzīvē rakstīsiet prozu, jo jūs tiecaties izteikties plašāk. Dzeja prasa lielāku koncentrētību.” Laiks pierādīja, ka viņam bija liela taisnība.Arī otrs dzejnieks manā dzīvē ienāca skolotājas Rajas Pētersones uz pedagoģisko skolu tikties aicināts. Tas bija Arvīds Grigulis. Toreiz nenojautām, ka drīz pieci gadi no mūsu dzīves aizritēs tuvumā , saskarē lekcijās, fakultātes dzīvē, studējot Latvijas Valsts Universitātē. Kā mēs gatavojāmies uz šo tikšanos! Mācījāmies dzejoļus, dziesmas ar viņa tekstiem, zīmējām ilustrācijas kara laika dzejoļiem. Visu mūžu atceros Vijas Vasariņas zīmēto ilustrāciju dzejolim „Izlūka skumjas”. Ja kaut kur glabājas Jelgavas pedagoģiskās skolas arhīvs , ja kaut kur ir saglabājies šis ilustrāciju albūms, tad tajā ir viens no pirmajiem izteiksmīgajiem vēlākās tēlnieces, rakstnieces, dzejnieces Vijas Mikānes darbiem.Universitātes piecos gados iekļuvu daudzu interesantu, talantīgu, prātīgu un arī neprātīgu dzejnieku karuselī. Tajā sava spožuma apžilbināti virpuļoja Ojārs Vācietis, Imants Lasmanis, Harijs Gāliņš, laiku pa laikam fakultātē parādījās Imanta Ziedoņa kuplais matu cekuls, bet auditorijā līdzās uzticami un uzticīgi sēdēja Imants Auziņš, Jānis Sirmbārdis un citi.Biju laimīga būt šo talantīgo cilvēku tuvumā, nopietni gatavojoties savai skolotājas misijai. Kādā lekcijā, runājot par dzeju, profesors Kārlis Krauliņš teica : „Ja jūs iemīlēsiet vienu dzejnieku, jūs iemīlēsiet dzeju vispār. Kad strādāsit skolā, izdariet tā, lai jūsu skolnieki iemīl vienu dzejnieku. Un ticiet – tad viņi mīlēs dzeju.” Vēlāk es pārliecinājos, ka profesoram bija taisnība.Atmiņa glabā spilgtus mirkļus – draudzību ar Māri Čaklo, pēcstudiju laika saraksti ar  Imantu Auziņu, pārdzīvojumus, „Skolotāju Avīzei” gatavojot 50 gadu jubilejas rakstus par Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni, bet personīgais arhīvs glabā arī kādu studiju lekciju laikā sūtīto Jāņa Sirmbārža zīmīti ar dzejoli, kurš nav publicēts nevienā no viņa daudzajiem dzejoļu krājumiem. Kad viņš to raksta, ir pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigas.                                    LatvijaiVārdi, lai par tevi runātu, šķiet sīki.Vārdu lielums pārāk niecīgs ir.Tādus vārdus nepaņemt , kad tīkas,Tie ir dziļi sirdī jāsadzird.Un nekad tos skaļi nepasacīt.Tas, kurš runā, nepateiks nekā.Pateiks sirdis, pateiks ļaužu acis,Kuras labāk, skaidrāk runāt māk. Pateiks asinis, kas dzīslās kvēlo, Kuru karstums jaunās cīņās sauc. Mēs ar tevi saistīti līdz nāvei, Mums bez tevis citas dzīves nav.                                        {Jānis Sirmbārdis}Lai jums skaists Dzejas laiks!

Pievieno komentāru

Komentāri 2

zz lasītāja

Paldies, dzejniec! Dzejas dienu ieskaņai pārdomas raisoša lasāmviela.
J.Sirmbārža dzejolis tagad liekas nedaudz panaivs, bet tā laika kātībai atbilstošs, dziļi izjusts un patiess.

"Mēs ar tevi saistīti līdz nāvei,
Mums bez tevis citas dzīves nav."

Toreiz tā bija, dzejnieka un ļoti daudzu citu cilvēku, apziņā noformulējusies patiesība...
Lasu šīs rindkopas un domāju. Varbūt, ka idzīvot ar apziņu, ka nav ne citas zemes, ne citas dzīves, bija labāk? Ko šodien latviešu tautai dod tas, ka visa jaunības enerģija un brieduma gadu spēks tik atdotas citām zemēm un arī citām dzīvēm...? Kas paliek pāri Latvijai?

pirms 9 gadiem, 2010.09.06 16:03

Lietotāju raksti