Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kaujas pie Mežkuičiem un Šauļos izšķīra Jelgavas likteni 1944.gada 27.jūlijā

Pēc vācu armijas «Centrs» frontes pārrāvuma 1944.gada jūlijā padomju armijas galvenais uzdevums bija iegūt pieeju Šauļiem Lietuvā. Tur uzbrukumā, kas sākās 26.jūlijā, iesaistīja 3.Gvardes mehanizēto korpusu, kas savas kauju gaitas uzsāka pie Staļingradas, pabeidza Jelgavā un Kurzemes cietoksnī. Tur esošās vācu vienības ap 4500 karavīru sastāvā izmisīgi aizstāvējās pret lielo pārspēku.

Ņemot vērā Šauļu kara areodromu, lielās armijas noliktavas un to stratēģisko nozīmi, vācieši centās darīt visu iespējamo, lai nosūtītu papildspēkus pilsētas aizstāvjiem. Jelgavā steigā noformēja ap 1000 vācu armijas karavīru, galvenokārt latviešu leģionāru vienību, kas ar 40 kravas automobīļiem, nesagaidot solīto septiņu tanku palīdzību, nepieredzējušā komandiera fon Bredova vadībā steigā devās pretim nāvei.8.mehanizētās brigādes komandieris plkvedis S.Krēmers pēc saņemtās informācijas par kolonas tuvošanos pie Mežkuiču sādžas izveidoja uztveres līniju. 27.jūlijā pulksten 4.00 ceļš uz Šauļiem atradās zem padomju karavīru kontroles. Vienu vieglo un divas smagā automašīnas ar piestiprinātiem lielgabaliem, munīciju uzspridzināja līdz ar tiltu par Voverkas upīti. Visa palīgspēku kolona saņēma tanku lielgabalu un kājnieku koncentrētu uguni.Kā izdevās noskaidrot iespējamo kaujās pie Mežkuičiem kritušo pārbedītāju grupai, vēl pie vecajiem kapiem atradušies divi padomju tanki, kas kopā ar pie baznīcas esošo, leitnanta N.Aleksandrova vadīto tanku radījuši lielus zaudējumus un upurus palīgspēku rindās. Šauļos šajā laikā notikušas cīņas par katru namu. Fon Bredovs devis kļūdainu pavēli atstāt mašinas un doties uzbrukumā, nedomājot par aizstāvēšanos.Uzbrukums izdevās, neskatoties uz lielajiem zaudējumiem. Padomju armijas kājnieku bataljona komandieris leitnants Timofejevs atzīst, ka kājnieki iekļuvuši draudīgā ielenkumā. Pienākot papildspēkiem, pulksten 15.00, 9.brigādes tanku atbalstā sākās 279.strēlnieku divīzijas ubrukums. Sāka degt ciema ēkas, kuru aizsegā centās paslēpties vācu karavīri. Visur viņus gaidīja nāve. Pustundas laikā kauja par Mežkuičiem izbeidzās.No ielenkuma izlauzās tikai apmēram viena trešā daļa no vāciešu avantūriskās palīdzības kolonnas. Latviešu karavīru vidū no 32 virsniekiem 25 krituši vai ievainoti. 27.jūlijā 3.Gvardes korpus saņēma pavēli steizīgi virzīties uz Jelgavu, Bausku, bet tālāk uz Rīgu. Kā izejas punkts nozīmēti Mežkuiči. Jonišķus ieņēma nakts kaujā, bet 28.jūlijā korpusa galvenie spēki bija pie Jelgavas, kur šajā laikā pilsētas aizstāvju rindās atradās 456 leģionāri, 600 jauniesauktie neapmācītie jaunekļi, 200 vīru kapteiņa Kauliņa rotā, 100 latviešu policistu vienība, 400 apsardzes rotā, 200 vācu žandarmi un 100 organizāijas «Todt» vīri, kas pirms papildinājumu pienākšanas uzsāka kaujas degošajā pilsētā.Kā redzams no lasītā,  Mežkuiču lauki un to apkārtne vēl glabā daudzu nezināmu varoņu likteni, kuru apbedījumu vietas iznīcinātas. Tamdēļ kā vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem esmu izvirzījis veikt izpētes un ekshumācijas darbus Mežkuičos. Trīs gadu laikā  manas ieceres nav piepildījušās. Esmu vairākas reizes ticies vēl ar dzīvajiem lieciniekiem, kas uzrādījuši kritušo un gūstā saņemto, durkļiem nodurto, karavīru apbedījumu vietas.Tagad ir radusies iespēja sadarbībā ar Lietuvas attiecīgām organizācijām veikt iecerētos ekshumācijas darbus. 21.jūlijā kopā ar Latvijas Brāļu kapu komitejas priekšsēdetāju Eiženu Upmani un manu ieceru turpinātāju, darbu vadītāju, gados jauno Tāli Ešmani kopīgā ekspedīcijā, iesaistot lieciniekus un pašvaldības pārstāvjus, iepazināmies ar pašreizējo situāciju un Šauļos noformējām darbu atļauju.Uzskatu, ka Jelgavā līdztekus kritušajiem karavīriem, kuri jāatceras un jāgodina, ir vēl daudz nezināmu civilo iedzīvotāju upuru, kas aigāja bojā līdz ar degošo pilsētu. Vai mēs atceramies un protam godināt viņu upurus?Nav skaidrības arī par kauju beigām Jelgavā. Kā Jelgavas kauju noslēguma dienu atzīmējam 30.jūliju, bet faktiski kaujas par pilsētu beidzās 1944.gada 6.augustā, kad arī būtu nepieciešami pašvaldības un baznīcu organizētie pasākumi kara upuru un pilsētas bojā ejas dienas atzīmēšanai, lai gan vēl līdz 1944.gada 13.oktobrim Jelgavas pilsētu dalīja Lielupe, kur tās krastos atradās abu Latviju okupējušo armiju karavīri.Aldis HartmanisJelgavā, 2010.gada 22.jūlijā

Pievieno komentāru

Lietotāju raksti